Persikovam aiz muguras atskanēja klusa mehāniskā čīkstoņa, un kāds pavilka viņu aiz piedurknes. Atskatījies viņš ieraudzīja apaļo, dzelteno mehāniskās kajas īpašnieka seju. Acis viņam bija pieriesušas asarām un lūpas drebēja.
— Mani, profesora kungs, jūs vis nevēlējāties iepazīstināt ar sava apbrīnojamā atklajuma rezultātiem, — viņš skumji sacīja un smagi nopūtās. — Jūsu dēļ man zuda pusotra červonca…
Viņš skumji noraudzījās uz universitātes jumtu, kur rupora melnajā rīkle kā velna apsēsts trakoja neredzamais Alfrēds. Persikovam nez kapec sametās resnīša žēl.
— Nekādu "sēdieties" es viņam neteicu! — Persikovs nomurmināja, naidīgi ķerdams no debesīm krītošos vārdus. — Vienkārši neiedomājams nekauņa. Jūs man piedodiet, ludzu, — bet tik tiešam, ja tu, cilvēks, strādā un ja tad ielaužas… Es, protams, to nesaku par jums…
— Varbūt jūs man, profesora kungs, iedosiet vismaz jūsu kameras aprakstu? — pieglaimīgi un sērīgi ieminējās mehāniskais cilvēks, — nu jau jums ir vienalga…
— No pusmārciņas ikru trīs dienu laikā izšķiļas tāds daudzums kurkuļu, ka tos nemaz nav iespējams saskaitīt, — neredzamais brēca ruporā.
— Tu-tū, — dobji klaigāja automobiļi uz Moho- vajas.
— Ho-ho-ho…Vai tu redzējies, ko, ho-ho-ho, — šalca pūlis, atgāzdams galvas.
— Kads nelietis? Ko? — sašutumā drebēdams, Persikovs šņāca, vērsdamies pie mehāniska cilvēka. — Kā jums tas patīk? Es sūdzēšos par viņu!
— Kaut kas neiedomājams! — resnis piekrita.
Žilbinošs violets stars iecirtās profesoram acīs,
un apkārt viss uzliesmoja — laternas stabs, ielas bruģis, dzeltenā siena, ziņkārīgās sejas.
— Jūs filmē, profesora kungs, — sajūsmināts čukstēja resnis un smagi kā svaru bumba iekārās profesoram piedurknē. Gaisā kaut kas ietarkšķejās.
— Pie velna viņus visus! — izmisīgi iesaucās Persikovs, ar svaru bumbu elkonī lauzdamies ārā no pūļa. — Ei, taksometr! Uz Prečistenku!
Pie ietves pierūcinaja veca nobružāta divdesmit ceturtā gada izlaiduma automašīna, un profesors ielīda tajā, pulēdamies atkabināties no rešņa.
— Jus man traucējat, — viņš šņāca, ar durem aizsegdamies no violetā stara.
— Vai lasījāt?! Ko šie tur aurē?… Profesoru Pērsikovu ar visiem bērniņiem noduruši Mazajā Bronnajas ielā!.. — apkārt pūlī klaigāja.
— Nekādu bērniņu man nav, kuņas bērni, — ieaurojās Persikovs un piepeši nokļuva melna aparāta fokusā, kas noknieba viņu profilā, ar vaļēju muti un niknuma zvērojošām acīm.
— Kreh… tū… kreh… tū, — ierēcās taksometrs un ietriecās pūlī.
Resnis jau sēdēja automobilī un sildīja profesora sanu.
V nodala
VISTU BŪŠANA
Tālā apriņķa pilsētiņā, bijušajā Troicka, tagadējā Steklovskā, Kostromas guberņā, Steklovskas apriņķi, mājeles, kas atradas kādreizējā Katedrāles, bet tagadējā Personālajā ielā, lieveni izsteidzās lakatu apsējusies sieviete puķu pušķiem izraibota pelekā katūna kleitā un apraudājās. Šī sieviete, bijušas katedrāles bijuša katedrales virsmācītāja Drozdova atraitne, raudaja tik skaļi, ka drīz vien pāri ielai namiņa logā pabāzās sievišķa galva dūnu lakatā un uzsauca:
— Ko tu, Stepanovna, vai ta vēl?
— Septiņpadsmitā! — asaras liedama, atbildēja bijusī Drozdova.
— Vai man' dieniņ, vai man' dieniņ! — ievaimanājās sievele dūnu lakatā un sāka šūpot galvu, — kur tadi trakumi redzēti? Tās ir Dieva dusmas, nudien, kad es saku! Vai ta patiešam nosprāga?
— Nāc, nāc, paveries pati, Matrjona, — popiene izmocīja, vel aizvienu skaļi šņaukādamās un nespēdama valdīt raudas, — nudie', nevar saprast, kas šām kaiš!
Aizcirtās pelekie, šķībi sakritušie vārtiņi, sievišķa basas kājas noplakšķēja ielas putekļainajos kruvešos, un popiene, slapja no asarām, veda Matrjonu uz savu vistu aploku.
Jāteic, ka divdesmit sestajā gadā no antireliģio- ziem sarūgtinājumiem mirušā cienīgtēva protohie- reja Savatija Drozdova atraitne nebija vis nolaidusi rokas, bet gan nodibinājusi priekšzīmīgu vistkopības saimniecību. Tiklīdz atraitnes dzīve sāka iet kalnup, viņu aplika ar tādu nodokli, ka ar vistkopību teju teju būtu cauri, ja ncizpalīdzētu labi ļaudis. Viņi sa- mācīja atraitni uzrakstīt vietējai varai iesniegumu, ka viņa, atraitne, dibina vistkopības darba arteli. Artelī apvienojās pati Drozdova, viņas uzticamā kalpone Matrjoška un atraitnes kurlā radiniece. Nodokli atraitnei noņēma, un vistkopība uzplauka tik spoži, ka divdesmit astotajā gada viņas putekļainajā, vistu būru ieskautajā pagalmiņā jau varēja saskaitīt divsimt piecdesmit vistas, to vidu bija pat kohinhinietes. Atraitnes olas katru svetdienu para- dijās Steklovskas tirgū, ar atraitnes olām tirgojās Tambovā, un reizēm tās parādījās pat bijušā privātveikala "Čičkina siers un sviests" stiklotajās vitrīnās Maskavā.
Bet nu kopš rīta cēliena jau septiņpadsmitā bra- maputra, iemīļotā cekulīte, staigāja pa vistu aploku un vēma. "Er… rr… url… url, kā, ka ka," — cekulīte rīstījās un bēdīgām acīm šķieleja uz sauli tā, it kā skatītu to pēdējo reizi. Vistai gar degungalu tupus lēkāja arteļa locekle Matrjoška ar Ūdens tasi rokā.
— Cekulīt, mīlulīt… cip-cip-cip… iedzer ūden- tiņu, — Matrjoška lūdzās un ar tasi tvarstīja cekulī- tes knābi, taču vista dzert negribēja. Tā plati iepleta knābi un atgaza galvu. Tad sāka vemt asinis.
— Kungs, Jezu! — viešņa iekliedzās un uzsita sev pa gūžām. — Kur tadi trakumi redzēti? Asinis kā pie kaušanas. Savu mužu neesu redzējuse, ka vista ka cilvēks mocītos ar vēdera kaiti.
Tie arī bija pēdējie pavadvārdi nabaga cekulītei. Piepeši tā nogāzās uz sāniem, ar knābi bezpalīdzīgi pabakstīja putekļus un pārgrieza acis. Tad apvēlās uz muguras, paslēja gaisā abas kājas un palika nekustīgi guļam. Matrjoška ieraudajās basā, izšļakstidama tasi, apraudājās arī pati popiene — arteļa priekšsēdētaja, bet viešņa pieliecās viņai pie auss un čukstēja: