— Stepanovna, lai mani zibens nosper, ja tavām vistām nav uzlikts lāsts. Kur tas redzēts! Šitādu vistu sērgu tak nemaz nav! Tavas vistas kāds ir nobūris.
— Mani mūža ienaidnieki! — iesaucas popiene, pavērsusi skatienu pret debesim. — Vai tiešam viņi mani dzīvu grib kapa iedzīt?
Viņas vārdiem atbildēja skaļš gaiļa ķērciens, un no vistu kūts dīvainā greizā gaita, gluži kā nemiera dīdīts pļēgurs no alus dzertuves, iztenterēja izplūkāts drukns gailis. Pablenzis uz sievām ar zvērojošu aci, viņš pamīdījās uz vietas, iepleta spārnus kā ērglis, taču nekur neaizlaidās, bet sāka skriet pa aploku uz riņķi vien kā zirgs korda. Pēc trešā loka gailis apstājās un izvēmās, tad sāka krekstet un gārgt, piespļaudīja sev visapkārt asiņainus pleķus, apkrita augšpēdus, un viņa kajas ka masti izslējās pret sauli. Sieviešu vaimanas pieskandēja pagalmu. Bet vistu būros tām atsaucās satraukta kladzināšana, spārnu plikšķināšana un tramīga dīdīšanas.
— Nu, vai nav lāsts? — viešņa uzvaroši noprasīja. — Sauc tevu Sergiju, lai nāk ar dievvārdiem.
Sešos vakara, kad saule bija tik zemu, ka tās ugunīgais ģīmis vidēja starp jauno saulespuķu ģī- mīšiem, katedrāles pārzinis tēvs Sergijs, pabeidzis aizlūgumu vistkopības artelī, novilka epitrahilu. Ziņkārīgo galvas snaikstījās par sadedejušo sētu un gar tās spraugām. Bēdu sagrauztā popiene, noskūpstījusi krustu un dāsni apslacījusi ieplēstu kanārijkrasas rubli asarām, iedeva to tēvam Sergijam, uz ko viņš nopūzdamies bilda, ka, re, kā nu ir, tas Kungs uz mums ir sadusmojies. Viss viņa izskats liecināja, ka tēvs Sergijs jau nu gan ļoti labi zina, kāpēc tas Kungs ir sadusmojies, tikai viņš to neteiks.
Tad pūlis pamazām izklīda, bet, tā kā vistas iet gulēt agri, neviens vēl nezināja, ka ari popienes Drozdovas kaimiņa vistukūtī uz līdzenas vietas jau nobeigušās trīs vistas un gailis. Tie vēma tāpat kā Drozdovas vistas, tikai nāve viņus piebeidza aizslēgtā vistukūtī un bez lieka trokšņa. Gailis novēlās no laktas tieši uz galvas un tādā pašā pozā izlaida garu. Atraitnes vistas nobeidzās tūlīt pēc aizlūguma, un pret vakaru vistu būdās valdīja nāves klusums un, kaudzes sakrituši, gulēja sastinguši putni.
No rīta pilsēta modās kā zibens ķerta, jo notikums ieguva dīvainus un baisus mērogus. Līdz pusdienlaikam Personālajā ielā dzīvas bija palikušas tikai trīs vistas pašā galējā mājelē, kur dzīvokli īrēja apriņķa finanšu inspektors, taču līdz pulksten vieniem nosprāga ari tās. Bet pret vakaru visa Steklov- skas pilsētiņa dūca un mutuļoja kā bišu strops, un caur to vēlās draudīgais vārds "mēris". Drozdovas vārds iekļuva vietejās avīzes "Sarkanais Cīnītājs" rakstā ar nosaukumu "Vai tiešām vistu mēris?", bet no turienes aiztraucās uz Maskavu.
* * *
Profesora Persikova dzīve ieguva dīvainu, nemierīgu un satraucošu noskaņu. Strādāt tādos apstākļos bija vienkārši neiespejami. Nakamaja dienā pēc tam, kad viņš bija ticis vaļa no Alfrēda Bronska, viņam nācās savā institūta kabinetā atslēgt telefonu, noceļot klausuli, taču vakara, braukdams tramvajā pa Ohotnij rjad, profesors ieraudzīja pats sevi uz milzīgas majas jumta, virs kura melniem burtiem bija rakstīts "Strādnieku Avīze". Viņš, profesors, zaļgani mirgojošs un triceklīgs, rausas taksometrā, bet viņam nopakaļ, piedurknē ieķērusies, vēlās segā ievīstīta mehāniskā bumba. Profesors baltajā ekrānā ar dūrēm aizsedzās no violetā stara. Pēc tam izlēca ugunīgs uzraksts: "Profesors Persikovs, braukdams automašīnā, sniedz paskaidrojumus mūsu slavenajam reportierim kapteinim Stepanovam." Un tik tiešām: pa Volhonku gar Kristus katedrāli aizjoņoja drebelīgs automobilis, un tajā ķepurojās profesors ar tadu sejas izteiksmi kā vajātam vilkam.
— Tie tak ir gatavie sātani, ne cilvēki, — zoologs caur zobiem norūca un brauca tālāk.
Tās pašas dienas vakarā, atgriezies mājās Prečis- tenkā, zoologs no saimniecības vadītājas Marjas Stepanovnas saņēma septiņpadsmit zīmītes ar telefonu numuriem, no kuriem bija zvanīts viņa prombūtnes laikā, kā arī Marjas Stepanovnas mutisko paziņojumu, ka viņa ir nomocījusies. Profesors gribēja zīmītes saplēst driskās, taču norimās, pie viena no numuriem pamanījis piezīmi: "Veselības aizsardzības Tautas komisārs".
— Kas tad nu? — no tiesas nobrīnījās izglītotais dīvainis, — kas tad tiem lēcies?
Tajā pašā vakarā ceturksni pāri desmitiem atskanēja durvju zvans, un profesors bija spiests sarunāties ar kādu pilsoni žilbinošā tērpā. Profesors viņu pieņema vizītkartes deļ, kura bija rakstīts (bez varda un uzvārda): "Ārvalstu pārstāvniecību tirdzniecības pilnvarotais šefs Padomju Republikā".
— Kaut velns viņu rāvis, — Persikovs norūca, nometa uz zaļās vadmalas lupu un diagrammas, un teica Marjai Stepanovnai:
— Sauciet viņu šurp, to pilnvaroto, lai nāk uz kabinetu.
— Ar ko varu pakalpot? — Persikovs noprasīja tada toni, ka šefam pārskrēja viegli šermuļi. Profesors pārbīdīja brilles no deguna uz pieri, tad atkal atpakaļ un cieši nopētīja viesi. Tas mirdzēja vienā lakā un dārgakmeņos, un labajā acī tam bija iesprausts monoklis. "Cik pretīgs ģīmis," nez kāpēc nodomāja Persikovs.
Viesis sāka iztālēm, proti, palūdza atļauju uzsmēķēt cigāru, un šadas taktikas rezultātā Persikovs, kaut ļoti negribīgi, uzaicināja viņu apsēsties. Pēc tam viesis ilgi atvainojās sakarā ar to, ka ieradies tik vēlu: "Taču dienā… profesora kungu nekādi nav iespējams noķer… hi-hi… pardon… sastapt." Viesis iesmējās šņukstoši ka hiēna.
— Jā, esmu aizņemts! — Persikovs atteica tik strupi, ka viesim otrreiz pārskrēja šermuļi.