Tomēr viņš esot atļāvies traucēt slaveno zinātnieku: — Laiks, kā mēdz teikt, ir nauda… vai cigārs profesoram netrauce?
— Tjā, jā… — Persikovs atņurdēja. Viņš atļāvies…
— Profesors taču ir atklajis dzīvības staru?
— Apžēliņ, kādas dzīvības?! Tie ir avīžnieku izdomājumi! — Persikovs atdzīvojās.
— Ak nē, hi-hi-he…— Viņš ļoti labi saprotot to kautrību, kura ir īsteno zinātnieku patiesā rota… par to nav runa… Bet šodienas telegrammas… Pasaules pilsētas, tādās kā Varšava un Rīga — par staru jau viss zināms. Profesora Persikova vardu daudzina visa pasaule… visa pasaule, elpu aizturējusi, seko profesora Persikova darbam… Taču visiem ir ari loti labi zināms, cik smags ir zinātnieku stāvoklis Padomju Krievijā. Entre nous soit dit[4]… vai mūs nedzird svešas ausis?… Diemžēl šeit neprot novērtēt zinātnieku pūliņus, un tāpēc viņš gribētu ar profesoru aprunāties… Kāda valsts, turklāt — pilnīgi nesavtīgi, piedāvā profesoram Persikovam palīdzību viņa laboratorijas darbos. Kāpēc gan te velti kaisīt pērles, kā teikts Svētajos rakstos. Tai valstij ir zināms, cik smagi profesoram klājās deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadā, nu, tās, hi-hi… revolūcijas laikā. Nu, protams, visdziļākajā slepenībā… profesors šo valsti iepazīstinās ar sava darba rezultātiem, bet valsts par to profesoru finansēs. Viņš taču ir uzbūvējis kameru, lūk, interesanti būtu iepazīties ar šīs kameras rasējumiem…
Un tad viesis izņēma no žaketes iekškabatas spodru papīrīšu paciņu…
Kādu nieku, teiksim, 5000 rubļu avansā profesors var saņemt,šo pašu bridi… pat parakstīties nevajag… profesors pat aizvainos pilnvaroto tirdzniecības šefu, ja ko bildis par parakstīšanos.
— Arā!!! — Persikovs pēkšņi ierēcās tik drausmīgi, ka pianīnam viesistabā nodzinkstēja augstie klaviatūras toņi.
Viesis izzuda tā, ka saniknojumā trīcošais Persikovs mirkli vēlāk jau pats šaubījās, vai kāds te vispār bijis vai tā tikai halucinācija.
— Viņa galošas?! — brīdī vēlāk Persikovs gaiteni auroja.
— Cienītais kungs aizmirsa, — Marja Stepanovna drebēdama atbildēja.
— Metiet ārā!
— Kā es lai izmetu. Cienītais kungs nāks tām pakaļ.
— Nododiet namu komitejā. Pret parakstu. Lai te vairs nebūtu ne smakas no šīm galošām! Uz komiteju! Lai pieņem spiegu galošas!…
Marja Stepanovna, krustus mezdama, pievāca elegantās ādas galošas un aiznesa tās uz sētas kapnem. Tur viņa brītiņu pastāvēja aiz durvīm, tad ienesa tās atpakaļ un nobāza pieliekamajā.
— Nodevāt? — Persikovs ārdījās.
— Nodevu.
— Dodiet šurp kvīti.
— Jā, Vladimir Ipatjič. Bet priekšsēdētājs tak analfabēts!
— Tūlīt. Šo. Pašu. Mirkli. Lai. BUtu. Kvīts. Ar parakstu. Lai viņa vietā parakstās kāds kuņas dēls, kas prot rakstīt.
Marja Stepanovna tikai nogrozīja galvu, aizgāja un pēc stundas ceturkšņa atgriezās ar zīmīti:
"Saņemts fondā no prof. Persikova 1 /viens/ pār. gal. Koļesovs."
— Un kas tas?
— Žetons.
Persikovs žetonu samīdīja ar kājām, bet kvīti paslēpa zem rakstāmpiederumu preses. Tad kāda doma aptumšoja viņa augsto pieri. Viņš metas pie telefona, institūtā pierāva kājās Pankratu un noprasīja: "Vai viss kartība?" Pankrats klausulē kaut ko at- murkšķēja,"kas ļāva secināt, ka, viņaprat, viss ir kārtībā. Taču Persikovs nomierinājās tikai uz mirkli. Raukdams pieri, viņš sarunāja klausulē ko tādu:
— Dodiet man to, kā viņu, Lubjanku. Mersī… Kuram no jums jāsaka… Te pie manis kaut kādi aizdomīgi subjekti galošās staigā, jā… IV universitātes profesors Persikovs…
Klausule piepeši spēji aprāva sarunu, Persikovs, caur zobiem neskaidri ladedamies, atgaja no telefona.
— Tēju dzersiet, Vladimir Ipatjič? — bikli apvaicājās Marja Stepanovna, ieskatījusies kabinetā.
— Nedzeršu nekādu tēju… — profesors atcirta, — velns lai viņus visus parauj… dulli palikuši, nudien.
Tieši pēc desmit minUtēm profesors savā kabinetā pieņēma jaunus viesus. Viens no viņiem, patīkams, apaļš un ļoti laipns, bija ģērbies neuzkrītošā aizsargkrāsas militārā frencī un galifē biksēs. Uz deguna kā kristāla taurenītis viņam bija uztupināts pensnejs. Vispār viņš atgādinaja eņģeli lakādas zābakos. Otrs, maza auguma, briesmīgi drūms, bija privātā, taču privatdrēbes viņam likās par šaurām. Trešais viesis turējās savrup, profesora kabinetā viņš negāja, bet palika pustumšajā priekšistabā. Tomēr apgaismotais un tabakas dumu grīstēm piesvēpētais kabinets viņam bija viscaur pārredzams. Šim trešajam, kurš arī bija privātā, seju rotāja dūmakains pensnejs.
Tie divi kabinetā galīgi nomocīja Persikovu, pētīdami vizitkarti, izprašņadami par pieciem tūkstošiem un pieprasīdami aprakstīt viesa izskatu.
— Ta velns viņu zina, — Persikovs bubināja, — nu, pretīga fizionomija. Deģenerāts.
— Vai viņam nebija stikla acs? — mazais piesmacis taujāja.
— Velns viņu zina. Lai gan, ne, nebija stikla, acis šaudījās.
— Rubinšteins? — jautājoši un klusi eņģelis pievērsās mazajam civildrēbēs.
Bet tas drūmi un noliedzoši nogrozīja galvu.
— Rubinšteins bez paraksta nedotu, nekādā gadījumā, — viņš sāka murmināt, — nē, nē, tas nav Rubinšteina darbs. Šis ir kāds gruntigāks.
Notikums ar galošām viesos izraisīja ārkārtīgi dzīvu interesi. Eņģelis namu komitejas kantorim telefonā bilda tikai dažus vārdus: "Valsts politiskā pārvalde nekavējoties izsauc namu komitejas sekretāru Koļesovu uz profesora Persikova dzīvokli, ar galošam," — un Koļesovs tūdaļ pat gluži bāls jau paradijas kabineta, turēdams rokā galošas.
— Vaseņka! — eņģelis klusītēm uzsauca tam, kurš sedeja priekšistabā. Tas slinki piecēlās un grīļīgi ievilkās kabineta. Pensneja dūmakainie stikli pilnība noslēpa viņa acis.