Manas lūpas neparasti ātri kļuva sausas. Es nezin kāpēc noliku sev blakus žurnālu burtnīcu, jādomā, ka ar nolūku lasīt. Bet neko nelasīju. Gribēju vēlreiz ielikt termometru, bet neieliku. Termometrs guļ blakus uz krēsla, bet man.pēc tā nez kāpēc kaut kur jāiet. Tad zaudēju at- imiņu pavisam. Sava «Kuģniecības» darbabiedra seju atceros, bet ārsta seja neskaidri izplūdusi. Ar vārdu sakot, tā bija gripa. Vairākas dienas peldēju karsonī, bet pēc tam temperatūra pazeminājās. Man vairs nerādījās Šan- Zelizē, un neviens nespļāva uz cepures, un Parīze nestiepās simt verstu garumā.
Iegribējās ēst, un laipnā kaimiņiene, meistara sia-va, izvārīja man buljonu. Dzēru to no krūzītes ar atdauzītu osiņu, .pūlējos lasīt pats savu sacerējumu, bet, izlasījis pārdesmit rindu, šo nodarbību pametu.
Apmēram divpadsmitajā dienā biju vesels. Mani pārsteidza tas, ka Rūdolfi nebija mani apmeklējis, kaut gan biju viņam uzrakstījis zīmīti, lai viņš pie manis atnāk.
Divpadsmitajā dienā izgāju no mājas, devos uz «Medicīnisko banku biroju» un ieraudzīju tam priekšā lielu atslēgu. Tad iesēdos tramvajā un ilgi braucu, aiz nespēka turēdamies pie stieņa un pūzdams elpu uz aizsalušo stiklu. Atbraucu tur, kur dzīvoja Rūdolfi. Piezvanīju. Neatvēra. Piezvanīju vēlreiz. Atvēra vecītis un ar nepatiku palūkojās manī.
— Vai Rūdolfi mājās?
Vecītis paskatījās uz savu rītakurpju purniem un atbildēja:
— Viņa nav.
Uz maniem jautājumiem, kur viņš palicis, kad būs, un pat uz muļķīgo jautājumu, kāpēc pie «Biroja» durvīm karājas atslēga, vecītis kaut kā sastomījās, apjautājās, kas es tāds esot. Izstāstīju visu, pat par romānu klāju vaļā. Tad vecītis teica: ■
— Viņš pirms nedēļas aizbrauca uz Ameriku.
Varat mani nosist, ja man būtu kāda jausma, kur pazudis Rūdolfi un kāpēc.
Kur pazudis žurnāls, kas noticis ar «Biroju», kāda Amerika, kā viņš aizbraucis — nezinu un nekad neuzzināšu. Kas tas par vecīti, velns viņu zinai
Pēcgripas vājuma dēļ manās izvārdzinātajās smadzenēs pazibēja pat doma, vai tikai neesmu to visu redzējis sapnī — tas ir, gan pašu Rūdolfi, gan nodrukāto romānu, gan Šan-Zelizē, gan Vasiliju Petroviču, gan ar naglu ievainoto ausi. Bet, atbraucis mājās, atradu savā istabā deviņus zilus žurnāla numurus. Romāns bija iespiests. Bija. Lūk, kur tas ir.
No pārējiem, kuri bija nodrukāti žurnālā, es diemžēl nevienu nepazinu. Tā ka nevienam nevarēju par Rūdolfi pajautāt.
Vēlreiz uz «Biroju» aizbraucis, pārliecinājos, ka nekāda biroja tur vairs nav, bet ir kafejnīca ar galdiņiem, kas klāti ar vaskadrānu.
Nē, jūs man paskaidrojiet — kur palikuši vairāki simti žurnālu? Kur tie ir?
Tik mīklains notikums kā ar šo romānu un Rūdolfi manā dzīvē nekad nebija atgadījies.
7. nodaļa
Pats prātīgākais tādos dīvainos apstākļos šķita vienkārši visu to aizmirst un nedomāt vairs par Rūdolfi un par žurnāla numuru, kas pazudis līdz ar viņu. Es tā arī darīju.
Tomēr tas mani neatbrīvoja no nežēlīgās nepieciešamības dzīvot tālāk. Pārvērtēju savu pagātni.
— Tātad, — es pats sev teicu, marta sniegputeņa laikā pie petrolejas plītiņas sēdēdams, — esmu pabijis vairākās pasaulēs.
Pirmā pasaule: universitātes laboratorija, no kuras atceros velkmes skapi un statīvus ar kolbām. Šo pasauli pametu Pilsoņu kara laikā. Nestrīdēsimies par to, vai es izturējos vieglprātīgi. Pēc neticamiem piedzīvojumiem (kaut gan, starp citu — kāpēc tos saukt par neticamiem? — kuram Pilsoņu kara laikā negadījās neticami piedzīvojumi?), ar vārdu sakot, pēc tam atrados «Kuģniecībā». Kāda iemesla pēc? Neslēpšu. Loloju domu kļūt par rakstnieku. Un kas iznāca? Pametu arī «Kuģniecības» pasauli. Un, patiesību sakot, man atvērās pasaule, pēc kuras biju tiecies, un — tavu brīnumu! — tā man no paša sākuma likās nepanesama. Līdzko iztēlojos sev Parīzi, tā man pārskrien it kā šermuļi un es netieku ne no vietas. Un pie visa vainīgs tas nolādētais Vasilijs Petrovičs! Būtu sēdējis savos Tetjušos! Un, lai Izmails Aleksandrovičs būtu, cik talantīgs būdams, tomēr Parīzē ir ļoti pretīgi. Tātad laikam esmu palicis tādā kā tukšumā? Tieši tā. —
Ko lai dara, sēdi un saceri otru romānu, ja jau esi pie šās lietas ķēries, bet uz viesībām vari arī neiet. Galvenais nav viesības, bet nelaime tāda, ka es nepavisam nezināju, par ko šim otram romānam vajadzētu būt. Ko cilvēcei pavēstīt? Tur tas suns aprakts.
Tātad par romānu. Skatīsimies patiesībai acīs. To neviens nelasīja. Un nevarēja lasīt, jo Rūdolfi bija pazudis, žurnālu droši vien nepagūdams izplatīt. Bet mans draugs, kuram es uzdāvināju eksemplāru, arī nebija lasījis. Ticiet man.
Jā, starp citu: esmu pārliecināts, ka, izlasījuši šīs rindiņas, daudzi nosauks mani par inteliģentu un neirastēniķi. Par pirmo nosaukumu varu nestrīdēties, bet attiecībā uz otro — nopietni brīdinu, ka tie ir maldi. Manī nav pat neirastēnijas ēnas. Un vispār, iekams ar šo vārdu svaidās, vajadzētu precīzāk noskaidrot, kas ir neirastēnija, un noklausīties Izmaila Aleksandroviča stāstus. Bet lai tas paliek. Vispirms bija jādzīvo, bet, lai varētu dzīvot, nepieciešams nopelnīt naudu.
Un tā, izbeidzis marta vaļošanos, devos peļņā. Tad dzīve sagrāba mani aiz apkakles un atkal aizveda uz «Kuģniecību» kā pazudušo dēlu. Teicu sekretāram, ka romānu esmu uzrakstījis. Tas viņu neaizkustināja. Ar vārdu sakot, apņēmos, ka rakstīšu četrus aprakstus mēnesī. Saņemot par to likumā paredzēto atalgojumu. Tādā kārtā iezīmējās zināma materiālā bāze. Plāns bija tāds: pēc iespējas ātrāk tikt galā ar šiem aprakstiem un pa naktīm atkal rakstīt.