Pirmo plāna daļu biju realizējis, bet ar otro notika * velns zina kas. Vispirms devos uz grāmatveikaliem un nopirku laikabiedru sacerējumus. Man gribējās uzzināt, par ko viņi raksta, kā viņi raksta, kur ir šā amata brīnumainais noslēpums.
Iepirkdamies netaupīju līdzekļus — pirku pašu to labāko, kas tikai bija pārdošanā. Vispirms nopirku Izmaila Aleksandroviča darbus. Agapjonova grāmatiņu, divus Ļe- sosekova romānus, divus Flaviana Fialkova stāstu krājumus un vēl daudz ko citu. Pirmkārt, protams, metos uz Izmailu Aleksandroviču. Līdzko paskatījos uz apvāku, man iedzēla nepatīkama priekšnojauta. Grāmatu sauca «Parīzes stāstiņi». Izrādījās, ka man tie visi no pirmā līdz pēdējam pazīstami. Pazinu gan nolādēto Kondjukovu, kuram kļuva nelabi automobiļu izstādē, gan tos divus, kas sa- kāvās Šan-Zelizē (izrādās, ka viens bija Pomadkins, otrs — Šerstjaņikovs), gan huligānu, kurš Grand Opera rādīja pigu. Izmails Aleksandrovičs rakstīja neparasti spoži — to nevar noliegt — un pret Parīzi iedvesa man tīri vai šausmas.
Izrādās, Agapjonovs pa laika sprīdi pēc saviesīgā vakara bija paspējis izdot stāstu grāmatiņu «Tetjušinu tār- masas». Nebija grūti uzminēt, ka Vasiliju Petroviču nebija izdevies nekur iekārtot, viņš pārnakšņojis pie Agapjonova, kuram pašam nācies izmantot bezpajumtes svaiņa nostāstus. Viss bija saprotams, izņemot pilnīgi nesaprotamo vārdu «tārmasas».
Divas reizes ķēros pie Ļesosekova romāna «Gulbji», divas reizes aizlasīju līdz četrdesmit piektajai lappusei un sāku lasīt no gala, jo nevarēju atcerēties, kas bija sākumā. Tas mani nopietni izbiedēja. Ar manu galvu kaut kas nebija kārtībā — biju pārstājis vai vēl nepratu saprast nopietnas lietas. Un es, nolicis pie malas Ļesosekovu, ņēmu priekšā Flavianu un pat Ļikospastovu un te nu uzdūros uz pārsteigumu. Proti, lasot stāstu, kurā bija aprakstīts kāds žurnālists (stāstu sauca «Iedzīvotājs ar orderi»), pazinu izsēdēto dīvānu ar ārā izlīdušo atsperi, dzēšlapu uz galda… Citiem vārdiem runājot, stāstā biju aprakstīts… es!
Tās pašas bikses, plecos ierautā galva un vilka acis… Ar vārdu sakot — es! Bet zvēru pie visa, kas man dzīvē dār'gs, biju aprakstīts nepatiesi. Es nekādā ziņā neesmu viltīgs, alkatīgs, blēdīgs, melīgs, neesmu karjerists un tādas blēņas kā tanī stāstā nekad neesmu melsis! Pēc Ļi- kospastova stāsta izlasīšanas man uznāca neizsakāma grūtsirdība, un es tomēr nolēmu skatīties uz sevi no malas stingrāk un par šo lēmumu esmu ļoti pateicīgs Ļikospas- tovam.
Tomēr mana grūtsirdība un pārdomas par manu nepilnību, patiesību sakot, nebija nekas, salīdzinot ar šausmīgo atziņu, ka neko neesmu guvis no pašu labāko rakstnieku grāmatām, ceļus, tā sakot, neesmu atklājis, ugunis sev priekšā neesmu ieraudzījis un viss man apriebies. Un kā tārps manu sirdi sāka grauzt pretīga doma, ka, patiesību sakot, nekāds rakstnieks no manis neiznāks. Un tad sadūros ar vēl briesmīgāku domu, ka… ja nu iznāku tāds kā Ļikospastovs? Sadūšojies pateikšu vēl vairāk: bet ja nu tāds kā Agapjonovs? Tārmasas? Kas ir tārmasas? Un kāpēc kafri? Tīrās blēņas, ticiet man!
Kad nerakstīju aprakstus, daudz laika pavadīju uz dīvāna, lasīdams dažādas grāmatiņas, kuras iegādāšanās kārtībā liku uz klibas etažeres, uz galda un vienkārši kaktā. Ar savu paša sacerējumu es rīkojos tā: ieliku atlikušos deviņus eksemplārus un rokrakstu galda atvilktnē, ieslēdzu tos aiz atslēgas un nolēmu nekad, nekad mūžā pie tiem neatgriezties.
Reiz mani pamodināja sniegputenis. Marts bija puteņains un vētrains, kaut gan gāja jau uz beigām. Un atkal, tāpat kā toreiz, pamodos, asarās mirkdams! Kāds nespēks, ak, kāds nespēks! Un atkal tie paši cilvēki, un atkal tā tālā pilsēta, un klavieru sāni, un šāvieni, un kāds, saļimis sniegā.
Šie ļaudis, dzimuši sapņos, iznāca no sapņiem un apmetās manā cellē uz palikšanu. Bija skaidrs, ka no viņiem tik vienkārši vaļā netikšu. Bet ko ar tiem iesākt?
Sākumā es ar viņiem tikai sarunājos, un tomēr romāna burtnīcu nācās no atvilktnes izņemt. Tad man pa vakariem sāka likties, ka no baltās lappuses izspraucas kaut kas krāsains. Ar samiegtām acīm ieskatoties, pārliecinājos, ka tā ir ainiņa. Un vēl vairāk — šī ainiņa nebija plakana, bet ar trīs dimensijām. Itin kā kastīte, un tajā cauri rindiņām redzams, kā deg gaisma un kustas tās pašas figūras, kas aprakstītas romānā. Ak, kas tā bija par aizraujošu spēli, un, dažu labu reizi es nožēloju, ka kaķa vairs nav starp dzīvajiem un nav kam parādīt, kā uz lappuses maziņā istabiņā kustas cilvēki. Esmu pārliecināts, ka dzīvnieks būtu izstiepis ķepu un sācis lappusi skrāpēt. Varu iedomāties, kāda ziņkārība kvēlotu kaķa acīs, kā ķepa skrāpētu burtus!
Ar laiku istabiņa grāmatā sāka skanēt. Skaidri dzirdēju klavieru skaņas. Patiesību sakot, ja es kādam būtu par to pastāstījis, jādomā, man ieteiktu griezties pie ārsta. Sacītu, ka spēlē lejā, zem grīdas, un, iespējams, pat pateiktu, ko tieši spēlē. Bet es šos vārdus neņemtu vērā. Nē, nē! Klavieres spēlē man uz galda, šeit klusām cits ar citu sasaucas taustiņi. Bet tas nav viss. Kad māja apklust un lejā noteikti nespēlē, es dzirdu, kā caur sniegputeni laužas gan skumja, gan nikna ermoņika un ermoņikai pievienojas gan dusmīgas, gan bēdīgas balsis un dzied un dzied. O nē, tas nav zem grīdas! Kāpēc gan istabiņa kļūst tumša, kāpēc uz lappusēm sabiezē ziemas nakts pār Dņepru, pēc iam parādās zirgu purni un virs tiem cilvēku sejas zem papahām? Un es redzu asus zobenus un dzirdu dvēseli plosošu svilpienu.
Lūk,.skrien aizelsies cilvēks. Sekoju viņam caur tabakas dūmiem, sasprindzinu redzi un pamanu: aiz cilvēciņa uzzibsnī šāviens, viņš iekunkstēdamies krīt augšpēdu, it kā ar asu nazi viņam no priekšas būtu iedurts sirdī. Viņš guļ nekustīgi, un galvai apkārt satek melna peļķe. Un augšā mēness, un tālu ciematā virknīte skumju, iesarkanu uguntiņu.