Pacēlis galvu, redzēju virs sevis matētu bumbu, pilnu ar gaismu, sānos stikla skapī milzīgu sudraba vainagu ar lentēm un uzrakstu «Mīļajam Neatkarīgajam Teātrim no Maskavas zvērinātajiem.,.» (viens vārds bija ieliecies), bet savā priekšā —* smaidošas aktieru sejas, kas bieži mainīja izteiksmi.
No tālienes atplūda klusums un retumis tāda ka saskanīga, skumja dziedāšana, pēc tam tāds troksnis kā pirtī. Tur, kamēr es lasīju savu lugu, notika izrāde..
Visu laiku slaucīju pieri ar kabatlakatiņu un redzēju savā priekšā druknu, plecīgu cilvēku, gludi noskūtu, ar bieziem matiem uz galvas. Viņš stāvēja durvīs un nenolaida no manis acis, it kā kaut ko apsvērdams.
Viņš ir vienīgais, kurš iespiedās atmiņā, viss pārējais lēkāja, mirgoja un mainījās; bez tam nemainīgs bija arī vainags. To atceros visspilgtāk. Tāda bija lasīšana, tomēr nevis uz Mācību skatuves, bet uz Galvenās.
Naktī aiziedams, pagriezos atpakaļ, paskatījos, kur esmu bijis. Teātris, kas atradās pilsētas centrā līdzās gastro- nomijas veikalam un iepretim «Bandāžām un korsetēm», bija bruņurupucim līdzīga, pavisam neievērojama ēka ar matētiem kubveida lukturiem.
Nākamajā dienā rudens mijkrēslī man šī ēka atklājās no iekšpuses. Atceros, ka soļoju pa mīkstu vadmalas paklāju, apkārt kaut kam, kas, kā man liekas, bija skatītāju zāles iekšējā siena, un garām man slāja ļoti daudz ļaužu. Sākās sezona.
Un es klusām soļoju pa paklāju un nonācu kabinetā, kas bija ārkārtīgi mājīgi iekārtots, un tur sastapu patīkamu pusmūža cilvēku ar skūtu seju un jautrām acīm. Tas bija repertuāra daļas vadītājs Antons Antonovičs Kņaževičs.
Virs Kņaževiča rakstāmgalda karājās spilgta, priecīga glezna… atceros, uz tās bija aizkars ar sarkanām bārkstīm, bet aiz aizkara gaiši zaļš, jautrs dārzs…
— A, biedrs Maksudovs, — Kņaževičs laipni iesaucās, pieliekdams galvu sāņus, —• bet mēs jūs jau gaidīt gaidām! Laipni lūdzu, sēdieties, sēdieties!
Un es apsēdos ļoti ērtā ādas krēslā.
— Dzirdēju, dzirdēju, dzirdēju jūsu lugu, — Kņaževičs smaidīdams runāja un nez kāpēc izpleta rokas, — lieliska luga! Tiesa, tādas lugas mēs nekad neesam uzveduši, nu, bet šo pēkšņi ņemsim un uzvēdīsim, ņemsim un uzvēdīsim …
Jo vairāk Kņaževičs runāja, jo jautrākas kļuva viņa acis.
— …un jūs kļūsiet šausmīgi bagāts, — Kņaževičs turpināja, — brauksiet ar karietēm! Jā-ā, ar karietēm!
«Tomēr,» es nodomāju, «viņš ir sarežģīts cilvēks, šis Kņaževičs … ļoti sarežģīts …»
Un, jo vairāk priecājās Kņaževičs, jo es, pats sev par brīnumu, kļuvu aizvien saspringtāks.
Vēl drusciņ ar mani parunājis, Kņaževičs pazvanīja.
— Mēs jūs tagad sūtīsim pie Gavriila Stepanoviča, tā sakot, nodosim viņam tieši rokās, tieši rokās. Mūsu Gav- riils Stepanovičs ir visbrīnišķīgākais cilvēks.,. Mušai pāri nenodarīs! Mušai!
Bet uz zvanu ienākušais cilvēks ar zaļām zīmotnēm izteicās tā:
— Gavriils Stepanovičs teātrī vēl nav ieradies.
— Ja nav, tad nav, — Kņaževičs atsaucās tikpat līksmi kā iepriekš,'—nepaies ne pusstunda, un būs klāt! Bet jūs pa to laiku pastaigājiet pa teātri, paskatieties, papriecājieties, padzeriet bufetē tēju un sviestmaizītes, sviestmaizītes netaupiet, neapbēdiniet mūsu bufetnieku Jermolaju Ivanoviču!
Un es devos staigāt pa teātri. Soļošana pa vadmalu sagādāja man fizisku baudu, un vēl mani iepriecināja visur valdošā noslēpumainā pustumsa un klusums.
Pustumsā man gadījās vēl viena iepazīšanās. Pie manis pienāca vājš, garš cilvēks apmēram manos gados un stādījās priekšā:
— Pjotrs Bombardovs.
Bombardovs bija Neatkarīgā Teātra aktieris, sacīja, ka esot noklausījies manu lugu un ka, pēc viņa domām, tā esot laba luga. Nez kāpēc iedraudzējos ar Bombardovu no pirmā brīža. Viņš atstāja uz mani ļoti gudra, vērīga cilvēka iespaidu.
— Vai nevēlaties apskatīt mūsu portretu galeriju foajē? — Bombardovs pieklājīgi jautāja.
Pateicos par priekšlikumu, un mēs iegājām milzīgā foajē, kas tāpat bija izklāts ar pelēku vadmalu. Foajē aiļu starpas vairākās rindās bija nokārtas ar portretiem un palielinātām fotogrāfijām apzeltītos, ovālos rāmjos.
No pirmā ietvara uz mums lūkojās ar eļļu gleznota sieviete ap gadiem trīsdesmit, dekoltēta, jūsmīgām acīm un uzbužinātiem, taisni apgrieztiem matiem uz pieres.
— "Sāra Bernāra, — Bombardovs paskaidroja.
Līdzās slavenajai aktrisei ietvarā atradās ūsaina cilvēka
fotoattēls.
— Andrejs Pahomovičs Sevastjanovs, teātra apgaismošanas meistars, — Bombardovs pieklājīgi paskaidroja.
Sevastjanova kaimiņu es pazinu pats — tas bija Moljērs.
Aiz Moljēra atradās dāma: galvā maza, iešķībi uzlikta bļodveida cepurīte, ap pleciem lakats, uz krūtīm sasprausts ar bultu, un rozā mežģīņu nēzdodziņš, ko dāma turēja, atšiepusi mazo pirkstiņu.
— Ludmila Silvestrovna Prjahina, mūsu teātra aktrise,.— Bombardovs pavēstīja, pie kam viņam acīs pazibēja tāda kā uguntiņa. Bet, pašķielējis uz mani, Bombardovs neko nepiebilda.
— Piedodiet — bet kas tas tāds? — es brīnījos, skatīdamies uz cilvēku ar bargu seju un lauru lapām cirtainajos matos. Cilvēks bija togā un turēja rokā liru piecām stīgām.
— Imperators Nērons, — Bombardovs sacīja, un atkal viņa acis iedegās un apdzisa.
— Bet kāpēc?!!
— Pēc Ivana Vasiļjeviča pavēles, — Bombardovs sacīja stingu seju. — Nērons bija dziedonis un aktieris.
— Tā, tā, tā.
Aiz Nērona atradās Gribojedovs, aiz Gribojedova — Šekspīrs atlocītā, cietinātā apkaklē, aiz viņa — kāds nezināmais, kurš, kā izrādījās, bija Pļisovs un četrdesmit gadu darbināja teātrī grozāmo skatuvi.