Tālāk nāca Zivokīni, Goldoni, Bomaršē, Stasovs, Ščep- kins. Bet pēc tam no ietvara man pretī vērās pārgalvīgi uz vienas auss uzmaukta ulānu ķivere, zem tās kundziska seja, iepomadētas ūsas, kavalērijas ģenerāļa epoletes, sarkans atloks, patronu soma. .
— Nelaiķis ģenerālmajors Klaudijs Aleksandrovičs Ko- marovskis-Ešapārs de Bionkūrs, viņa augstības leibgvar- des ulānu pulka komandieris. — Un, pamanījis manu ziņkāri, Bombardovs tūlīt pastāstīja:
— Viņa dzīves stāsts ir ārkārtīgi neparasts. Reiz viņš uz divām dienām atbraucis no Pītera uz Maskavu, paēdis pie Testova pusdienas un vakarā nokļuvis mūsu teātrī. Nu, protams, apsēdies pirmajā rindā, skatījies… Neatceros, kādu lugu spēlējuši, bet aculiecinieki stāsta, ka tajā ainā, kur attēlots mežs, ar ģenerāli kaut kas noticis. Mežs, saulriets, putni pirms došanās pie miera dzied, aiz skatuves zvanu skaņas tālā ciematā … Skatās — ģenerālis sēd un ar batista lakatiņu slauka acis.
Pēc izrādes viņš iegājis Aristarha Platonoviča kabinetā. Biļešu kontrolieris pēc tam stāstīja, ka, kabinetā ieiedams, ģenerālis dobji un izmisīgi sacījis: «Pamāciet — ko darīt?»
Tad viņi ar Aristarh'u Platonoviču ieslēgušies…
— Piedodiet — kas ir Aristarhs Platonovičs? — es jautāju.
Bombardovs paskatījās uz mani ar izbrīnu, bet tūdaļ izbrīnu pārvarēja un paskaidroja:
— Mūsu teātra priekšgalā ir divi direktori — Ivans Vasiļjevičs un Aristarhs Platonovičs. Piedodiet — vai jūs neesat maskavietis?
— Nē, es — neesmu … Turpiniet, lūdzu.
— … ieslēgušies, un, ko runājuši, nav zināms, bet ir zināms, ka jau naktī ģenerālis aizsūtījis uz Pēterburgu telegrammu ar šādu saturu: «Pēterburgā. Viņa augstībai. Sajutu aicinājumu kļūt par aktieri Jūsu augstības Neatkarīgajā Teātrī, padevīgi lūdzu atvaļināt no dienesta. Ko- marovskis-Bionkūrs,»
Es ievaidējos un jautāju; —
— Un kas notika?
— Iznāca tāda putra, ka prieks, — Bombardovs atbildēja. — Aleksandram Trešajam telegramma piegādāta divos naktī. Speciāli uzmodināts. Viņš vienā veļā, bārda, krustiņš .,. saka: «Dodiet šurp! Kas ir ar manu Ešapāru?» Izlasījis un divas minūtes nav varējis neko parunāt, tikai piesarcis un sēcis, pēc tam sacījis: «Pasniedziet zīmuli!» — un tūlīt uzšņāpis uz telegrammas rezolūciju: «Lai Pēterburgā no viņa nav ne smakas! Aleksandrs.» Un licies gulēt.
Bet ģenerālis otrā dienā vizītsvārkos un biksēs ieradies tieši uz mēģinājumu.
Rezolūciju pārklājuši ar laku, bet pēc revolūcijas tele« gramma atdota teātrim. Jūs varat to apskatīt mūsu retumu muzejā.
— Kādas lomas viņš tēloja? — es jautāju.
— Valdniekus, karavadoņus un kambarsulaiņus bagātos namos, — Bombardovs atbildēja, — mums, zināt, viss vairāk Ostrovska garā, visādi tirgotāji… Bet pēc tam ilgi gāja «Tumsības vara»… Nu, protams, manieres mums, paši saprotat… Bet viņš zināja visu līdz pēdējam sīkumam — kā padot dāmai lakatiņu, kā ieliet vīnu, franciski runāja ideāli, labāk par frančiem … Un viņam bija vēl viena kaislība — šausmīgi mīlēja aiz skatuves atdarināt putnus. Kad gāja lugas, kur darbība notfka pavasarī laukos, viņš vienmēr sēdēja kulisēs uz virvju kāpnēm un svilpoja kā lakstīgala. Lūk, kāds jocīgs atgadījums.
— Nē! Es jums nepiekritu! — iekarsis iesaucos. — Pie jums teātrī ir tik jauki, ka ģenerāļa vietā es rīkotos gluži tāpat…
— Karatigins, Taljoni, — Bombardovs skaitīja, vezdams mani no portreta pie portreta, — Katrīna Otrā, Ka- rūzo, Feofans Prokopovičs, Igors Severjaņins, Batistins, Eiripīds, dāmu šūšanas ceha vadītāja Bobiļeva.
Te pēkšņi neskanīgiem teciņiem foajē ietipināja viens no tiem, kuriem bija zaļās zīmotnes, un čukstus paziņoja, ka Gavriils Stepanovičs ieradies teātrī. Bombardovs pārtrauca stāstījumu pusvārdā, cieši paspieda man roku, pie tam klusām pateica mīklainus vārdus:
— Esiet nelokāms… — un izplēnēja kaut kur pustumsā.
Bet es sekoju cilvēkam, kurš aidinieka gaitā gāja man pa priekšu, paretam pamādams man ar pirkstu un sāpīgi pasmaidīdams.
Platajā gaitenī, pa kuru mēs gājām, pēc katriem desmit soļiem uz sienām bija redzami spoži elektriski uzraksti: «Klusumu! Blakus mēģinājums!».
Iera'udzījis, ka mani ved, cilvēks ar zelta pensneju un arī ar zaļām zīmotnēm, kurš sēdēja krēslā šā lokveida gaiteņa galā, pielēca kājās, čukstus izgrūda: — Esiet sveicināti! — un atvēra smagu aizkaru ar zeltā izšūtu teātra emblēmu «NT».
Pēkšņi atrados teltī. Griestus aizklāja zaļš zīds, stiepdamies uz visām pusēm no centra, kur dega kristāla lustra. Seit bija novietotas mīkstas zīda mēbeles. Vēl viens aizkars, bet aiz tā matstikla durvis. Mans jaunais pavadonis pensnejā tām netuvojās, bet ar žestu parādīja, lai pieklaudzinu, un tūdaļ pazuda.
Klusām pieklaudzināju, satvēru rokturi, kam bija apsudrabotas ērgļa galvas forma, iesēcās pneimatiskā atspere, un durvis mani ielaida. Atdūros ar seju pret aizkaru, sapinos, atbīdīju to …
Manis nebūs, manis ļoti drīz nebūs! Esmu tā izlēmis, tomēr tas ir diezgan drausmīgi… Bet mirdams atcerēšos kabinetu, kurā mani pieņēma teātra saimniecības daļas pārzinis Gavriils Stepanovičs.
Līdzko iegāju, milzīgs pulkstenis kreisajā stūrī maigi nozvanīja un nospēlēja menuetu.
Man dūrās acīs dažādās gaismas. Zaļā gaisma, kas nāca no rakstāmgalda, proti, pareizāk sakot, ne no galda, bet no sekretāra, proti, ne no sekretāra, bet no kādas ļoti sarežģītas ietaises ar desmitiem atvilktņu, ar vertikāliem nodalījumiem vēstulēm, ar otru lampu uz lokāmas sudraba kājas, ar elektrisko šķiltavu cigāriem.
Velnišķīga sarkana gaisma gailēja zem palisandra koka galda, uz kura stāvēja trīs tālruņi. Niecīga balta gaismiņa spīdēja no maza galdiņa ar plakanu ārzemju rakstāmmašīnu, ar ceturto tālruni un kaudzīti zelta griezuma papīru, uz kuriem bija «NT» ģerbonis. Vēl bija gaisma, kas lija no griestiem.