Kabineta grīda bija izklāta ar vadmalu, taču ne ar zaldātu, bet ar biljarda vadmalu, un uz tās atradās tumši sarkans, veršoku biezs paklājs. Milzīgs dīvāns ar spilveniem un tam līdzās turku ūdenspīpe. Arā, Maskavas centrā, bija diena, bet neviens stars, neviena skaņa kabinetā neiekļuva no ārpuses caur logu, cieši aizsegtu ar trīskāršu aizkaru. Seit bija mūžīga, gudra nakts, šeit oda pēc ādas, cigāriem, smaržām. Sasilušais gaiss glāstīja seju un rokas.
Pie sienas, apvilktas ar rakstainu zeltītu safjānu, karājās liels fotoattēls, kurā bija redzams cilvēks ar mākslinieciski kupliem matiem, piemiegtām acīm, uzskrullētām ūsām un lorneti rokā. Sapratu, ka tas ir vai nu Ivans Va- siļjevičs, vai Aristarhs Platonovičs, bet, tieši kurš no abiem, nezināju.
Strauji pagriezies uz taburetes skrūves, pie manis vērsās neliela auguma cilvēks ar melnu franču bārdiņu, ar bultveida ūsām, kas slējās uz augšu.
— Maksudovs, — es sacīju.
— Piedodiet, — jaunais paziņa atsaucās augstā tenorā un norādīja, ka tūlīt, sak, tikai jāizlasa papīrs un…
…viņš izlasīja papīru, pameta sāņus pensneju melnā saitītē, izberzēja nogurušās acis un, pilnīgi pagriezis sekretāram muguru, skatījās uz mani, neko nesacīdams. Viņš raudzījās man acīs tieši un atklāti, uzmanīgi mani pētīdams, kā pēta jaunu, nupat kā iegādātu mehānismu. Viņš neslēpa, ka pēta mani, viņš pat piemiedza acis. Novērsu skatienu — nelīdzēja, sāku uz dīvāna grozīties… Beidzot nodomāju: «Aha …» — un pats, tiesa, saņēmis kopā visu savu gribasspēku, par atbildi ieskatījos šim cilvēkam acīs. Pie tam nez kāpēc jutu pret Kņaževiču neskaidru īgnumu.
«Kas par dīvainību,» domāju, «vai viņš ir akls, šis Kņaževičs… mušas… mušas… nezinu… nezinu… Tēraudpelēkas, dziļi iegrimušas, mazas actiņas… tajās dzelžaina griba, velnišķīga drosme, nelokāma apņēmība … franču bārdiņa… kālab tāds mušai pāri nenodarīs?… Viņš ir ārkārtīgi līdzīgs Dimā musketieru vadonim… Kā to sauca … Aizmirsies, velns parāvis!»
Turpināt klusēšanu kļuva nepanesami, un to pārtrauca Gavriils Stepanovičs. Viņš nez kāpēc rotaļīgi pasmaidija un pēkšņi paspieda man ceļgalu.
— Nu ko, laikam nāksies parakstīt līgumiņu? — viņš ierunājās.
Pagrieziens uz taburetes, pagrieziens atpakaļ, un Gav- riila Stepanoviča rokās "atradās līgums.
— Tikai nezinu gan, kā to lai paraksta, nesaskaņojot ar Ivanu Vasiļjeviču, — to sacīdams, Gavriils Stepanovičs neviļus uzmeta īsu skatienu portretam.
«Aha! Nu, paldies dievam … tagad zinu,» es nodomāju, «tas ir Ivans Vasiļjevičs.»
«— Ka neiznāk nepatikšanas, — Gavriils Stepanovičs turpināja. — Nu, lai iet — jūsu dēļi — viņš draudzīgi pasmaidīja.
Pēkšņi bez klauvējiena atvērās durvis, pašķīrās aizkars un ienāca dāma ar valdonīgu dienvidnieciska tipa seju, paskatījās uz mani. Es viņai paklanījos, sacīdams: — Maksudovs …
Dāma man paspieda roku stingri kā vīrietis un atbildēja:
— Augusta Menažraki, — atsēdās uz taburetes, izņēma no zaļā džempera kabatiņas zelta iemuti, aizpīpēja un sāka klusām klaudzināt uz mašīnas.
Izlasījis līgumu, atklāti runājot, neko nesapratu un necentos saprast.
Man gribējās sacīt: «Uzvediet manu lugu, man taču nekā, nekā nevajag, vienīgi tiesības nākt šurp katru dienu, divas stundas gulēt uz šā dīvāna, ieelpot tabakas medaino aromātu, klausīties pulksteņa zvanos un sapņot!»
Par laimi, es to nepateicu.
Atceros, ka līgumā bieži tika minēti vārdi «ja» un «tāpēc ka» un katrs punkts sākās ar vārdiem «Autoram nav tiesību …».
Autoram nav tiesību atdot savu lugu citam Maskavas teātrim.
Autoram nav tiesību atdot savu lugu nevienam Ļeņin- gradas teātrim.
Autoram nav tiesību atdot savu lugu nevienai KFPSR pilsētai.
Autoram nav tiesību atdot savu lugu nevienai UPSR pilsētai.
Autoram nav tiesību savu lugu publicēt.
Autoram nav tiesību prasīt no teātra kaut ko, bet, ko, esmu aizmirsis (21. punkts).
Autoram nav tiesību protestēt pret kaut ko, bet, pret ko, arī neatceros.
Starp citu, viens punkts izjauca šā dokumenta vienveidību — tas bija 57. punkts. Tas sākās ar vārdiem: «Autors apņemas». Saskartā ar šo punktu autors apņemas «bez ierunām un nekavējoties izdarīt savā lugā labojumus, izmaiņas, papildinājumus vai saīsinājumus, ja direkcija vai kāda komisija vai iestāde, vai organizācija, vai kooperācija, vai atsevišķas personas, kurām ir nepieciešamās pilnvaras, tādu prasa, — nesaņemot par to nekādu atlīdzību, atskaitot to, kura norādīta 15. punktā».
Pievērsis savu uzmanību šim punktam, redzēju, ka tajā pēc vārdiem «atlīdzība» seko tukša vieta.
Jautājoši pasvītroju šo vietu ar nagu.
— Un kādu atlīdzību jūs uzskatītu par sev pieņemamu? — Gavriils Stepanovičs vaicāja, no manis acu nenovērsdams.
— Antons Antonovičs Kņaževičs, — es atbildēju, — sacīja, ka man došot divi tūkstoši rubļu …
Mans sarunu biedrs godbijīgi nolieca galvu.
— Tā, — viņš noteica, brītiņu klusēja un piemetināja: — Eh, nauda, naudiņa! Cik tās dēļ pasaulē daudz ļaunuma! Mēs visi domājam tikai par naudu, bet vai par dvēseli kāds padomā?
Es savas darba dzīves laikā biju tādā mērā no šādām sentencēm atradis, ka, jāatzīstas, apjuku… nodomāju: «Kas zina, varbūt Kņaževičam taisnība … Vienkārši esmu nocietinājies un kļuvis aizdomīgs …» Lai ievērotu pieklājību, nopūtos, un sarunu biedrs atbildēja man, savukārt nopūzdamies, pēc tam rotaļīgi pamirkšķināja man ar aci, kas pilnīgi nesaskanēja ar nopūtu, un intīmi pačukstēja:
— Četrsimt-rublišu. Ko? Tikai priekš jums. Nu?
Jāatzīstas, biju sarūgtināts. Lieta tāda, ka man patiešām nebija ne kapeikas naudas un es ļoti biju cerējis uz šiem diviem tūkstošiem.