— Bet varbūt var tūkstoš astoņsimt? — es jautāju. "— Kņaževičs sacīja .,,
— Viņš meklē popularitāti, — Gavriils Stepanovičs rūgti atsaucās.
Pēkšņi pie durvīm pieklaudzināja, un cilvēks ar zaļām zīmotnēm ienesa paplāti, apklātu ar baltu salveti. Uz paplātes atradās sudraba kafijas kanniņa, piena krūzīte, divas porcelāna tasītes, no ārpuses apelsīnu krāsā un iekšpusē apzeltītas, divas sviestmaizes ar kaviāru, divas — ar oranžu, caurspīdīgu lasi, divas ar sieru, divas ar auksto rostbifu.
— Vai aiznesāt paketi Ivanam Vasiļjevičam? — jautāja Augusta Menažraki ienācējam.
Tas pārvērtās sejā un sašķieba paplāti.
— Es, Augusta Avdejevna, steidzos uz bufeti, bet ar paketi aizskrēja Ignutovs, — viņš ierunājās.
— Es neliku Ignutovam, bet jums, — Menažraki sacīja, — tas nav Ignutova darbs — nest paketes Ivanam Vasiļjevičam. Ignutovs ir stulbs, kaut ko saputros, pateiks ko lieku… Vai tad jūs gribat, lai Ivanarn Vasijjevičam paaugstinātos temperatūra?
— Grib nobeigt, — Gavriils Stepanovičs vēsi sacīja.
Cilvēks ar paplāti klusu iekunkstējās un nosvieda karotīti.
— Kur Pakins bija tikmēr, kamēr jus kavējāties bufetē? — Augusta Avdejevna jautāja.
— Pakins skrēja pēc mašīnas, — jautātais paskaidroja,
— bet es drāzos uz bufeti, sacīju Ignutovam — «skrien pie Ivana Vasiļjeviča».
— Bet Bobkovs?
— Bobkovs skrēja pēc biļetēm.
— Nolieciet šeit! — Augusta Avdejevna pavēlēja, piespieda podziņu, un no sienas izlēca galda dēlis.
Cilvēks ar zīmotnēm atplauka, pameta paplāti, ar mugurpusi atbīdīja aizkaru, ar kāju atvēra durvis un izspraucās pa tām.
— Par dvēseli, par dvēseli padomājiet, Kļukvin! — Gavriils Stepanovičs nokliedza viņam pakaļ un, pagriezies pret mani, intīmi sacīja:
— Četrsimt divdesmit pieci. Ko?
Augusta Avdejevna ēda sviestmaizi un klusām sita ar vienu pirkstu.
— Bet varbūt tūkstoš trīs simti? Man patiešām neērti, bet man pašlaik nav naudas, un vēl jāmaksā drēbniekam …
— Vai šo uzvalku šuva viņš? — Gavriils Stepanovičs jautāja, norādīdams uz manām biksēm.
— Jā.
— Un slikti pašuvis, blēdis, — Gavriils Stepanovičs piezīmēja, — sūtiet viņu pie velna!
— Bet redziet…
— Mums, — Gavriils Stepanovičs ar piepūli sacīja,
— nav bijis tāda precedenta, ka mēs maksātu autoram naudu pie līguma slēgšanas, bet jūsu dēļ… četrsimt divdesmit pieci!
— Tūkstoš divi simti, — es atsaucos mundrāk, — bez tā es cauri netieku … sarežģīti apstākļi…
— Bet vai jūs neesat mēģinājis spēlēt hipodromā? — Gavriils Stepanovičs iejūtīgi apvaicājās.
Nē, — ar nožēlu atbildēju.
Mums viens aktieris ari bija nonācis grūtībās, aizbrauca uz hipodromu un, iedomājieties, vinnēja pusotra tūkstoša. Bet no mums jums jau nav jēgas ņemt. Saku
kā draugam: paņemsiet par daudz — pazudināsiet sevi! Eh, nauda! Nu, kālab tā vajadzīga? Lūk, man tās nav — un ap sirdi tik viegli, tik mierīgi… — Un Gavriils Ste- panovičs izgrieza uz āru kabatu, kurā patiešām naudas nebija, bet bija pie važiņas piekārts atslēgu saišķis.
— Tūkstoti, — es sacīju.
— Eh, kaut tu izčibētu! — Gavriils Stepanovičs pārgalvīgi iesaucās. — Lai mani pēc tam kaut vai pakar, bet došu jums pieci simti rubļu. Parakstiet!
Parakstīju līgumu, pie kam Gavriils Stepanovičs man. paskaidroja, ka nauda, kas man tikšot izsniegta, esot avanss, ko man jāapņemoties segt no pirmajām izrādēm. Norunājām, ka šodien saņemšu septiņdesmit piecus rubļus, pēc divām dienām — simt rubļu, pēc tam sestdien — vēl simt, bet pārējo — četrpadsmitajā.
Ak dievs! Cik prozaiska, cik vienmuļīga man, iznākot no kabineta, likās iela! Smīlāja, vārtos bija iesprūdis vezums ar malku, un važonis kliedza uz zirgu briesmīgā, balsī; laika apstākļu dēļ pilsoņi gāja neapmierinātām sejām. Nesos uz māju, cenzdamies neredzēt skumjās prozas ainu. Dārgais līgums glabājās man pie sirds.
Pārnācis mājās, atradu priekšā savu paziņu (skat. notikumu ar revolveri).
Slapjām rokām izvilku no azotes līgumu, iesaucos:
— Lasiet!
Mans draugs līgumu izlasīja un, man par lielu izbrīnu, kļuva uz mani dusmīgs.
— Kas tas par kleķerējumu? Ko jūs, tukšpauri, esat parakstījis? — viņš man jautāja.
— Jūs teātra lietās neko nesaprotat, tāpēc tā nerunājiet! — arī es noskaitos.
— Ko tas nozīmē — «apņemas, apņemas», bet vai viņi kaut ko apņemas? — mans draugs rūca.
Sāku viņam dedzīgi klāstīt, kas ir gleznu galerija, cik sirsnīgs cilvēks ir Gavriils Stepanovičs, pieminēju Sāru Bernāru un ģenerāli Komarovski. Man gribējās attēlot, kā pulkstenis atskaņo menuetu, kā garo kafija, cik klusu, cik noslēpumaini skan soļi uz vadmalas, bet pulksteņa sitieni dunēja man galvā, es pats redzēju gan zelta iemuti, gan velnišķīgo uguni elektriskajā krāsnī, gan imperatoru Nē- ronu, bet neko no tā nespēju attēlot.
— Vai tad līgumus viņiem sastāda Nērons? — mans draugs nikni ņirdza.
— Ejiet jūs pupās! — es iesaucos un izrāvu viņam līgumu.
Nolēmām pabrokastot, aizsūtījām Dusjas brāli uz veikalu.
Smidzināja rudenīgs lietutiņš. Kas par šķiņķi, kas par sviestu! īsti laimes brīži.
Maskavas klimats pazīstams ar savām kaprīzēm. Pēc divām dienām iestājās lielisks laiks, silts kā vasarā. Un es steidzos uz Neatkarīgo. Ar saldu tīksmi, nojauzdams simt rubļu saņemšanu, tuvojos Teātrim un ieraudzīju uz vidus durvīm necilu afišu.
Es lasīju:
«Nākamās sezonas repertuāra plāns: Eshils — «Agamemnons», Sofokls — «Filoktets», Lope de Vega — «Fenīzes tīkli», Šekspīrs — «Karalis Līrs», šillers — «Orleānas jaunava», Ostrovskis — «Ne no šīs pasaules», Maksudovs — «Melnais sniegs».»
Muti ieplētis, stāvēju uz ietves — brīnums, kā man šinī brīdī neizvilka kabatas portfeli. Mani grūstīja, sacīja kaut ko nepatīkamu, bet es joprojām stāvēju, aplūkodams afišu. Pēc tam pagāju malā, cerēdams ieraudzīt, kādu iespaidu afiša atstāj uz garām ejošajiem pilsoņiem.