Izrādījās, ka neatstāj nekādu. Ja neskaita trīs četrus, kuri uz "afišu paskatījās, var teikt, ka neviens to nelasīja.
Bet nepagāja pat piecas minūtes, kad es par savu gaidīšanu tiku simtkārt atalgots. Straumē, kas plūda uz teātri, skaidri atšķīru Jegota Agapjonova masīvo galvu. Viņš gāja uz teātri ar veselu svītu, kurā pazibēja Ļiko- spastovs pīpi zobos un kāds svešinieks ar tuklu, patīkamu seju. Pēdējais nāca kafrs neparasti dzeltenā vasaras mētelī un nez kāpēc bez cepures. Ierāvos dziļāk nišā, kur stāvēja neuzkrītoša statuja, un vēroju.
Kompānija aizgāja līdz afišai un apstājās. Nezinu, kā lai apraksta to, kas notika ar Ļikospastovu. Viņš pirmais palika stāvam un sāka lasīt. Viņa sejā vēl rotājās smaids, viņa lūpas vēl izrunāja kādas anekdotes vārdus. Rau, viņš bija nonācis līdz «Fenīzes tīkliem». Pēkšņi Ļikospastovs nobālēja un vienā mirklī it kā novecoja. Viņa seja pauda neviltotas šausmas.
Agapjonovs izlasīja, noteica: — Iim,,,
Resnais svešinieks sāka mirkšķināt acis… «Viņš mēģina atcerēties, kur dzirdējis manu uzvārdu,",.»
Kafrs angliski apjautājās, ko viņa ceļabiedri ieraudzījuši.,, Agapjonovs sacīja: — Afiša, afiša, — un sāka zīmēt gaisā četrstūri. Kafrs, neko nesaprazdams, grozīja galvu.
Publika nāca aumaļām,, te aizsegdama, te atklādama kompānijas galvas. Vārdi te atlidoja līdz manim, te pagaisa ielas troksnī.
Ļikospastovs_ pagriezās pret Agapjonovu un sacīja:
— Nē, vai jūs redzējāt, Jegor Iļjič? Ko tas nozīmē? — Viņš skumīgi atskatījās. — Viņi taču prātā jukuši!,..
Vējš aiznesa frāzes nobeigumu.
Bija dzirdami gan Agapjonova basa, gan Ļikospastova tenora fragmenti.
— … Jā, no kurienes viņš uzradās? … Bet es taču viņu atklāju.,. Tas pats. Tā… tā..! tā… Baigs tips.,,
Iznācu no nišas un devos tieši pie lasītājiem.
Pirmais mani ieraudzīja Ļikospastovs, un mani pārsteidza tā pārvērtība, kas notika viņa acīs. Tās bija Ļikospastova acis, bet tajās parādījās kaut kas jauns, atsvešināts, starp mums nogūla tāds kā bezdibenis…
— Nu, brālīt, — Ļikospastovs iesaucās, — nu, brālīt! Pateicos, negaidīju! Eshils, Sofokls un tu! Kā tu dabūji to cauri, nesaprotu, bet tas ir ģeniāli! Nu, tagad tu, protams, draugus vairs nepazīsi! Kur nu mums ar Šekspīriem draudzēties!
— Bet tu labāk neāksties! — es bikli sacīju.
— Redzi nu, ne vārda vairs nedrīkst pateikti Esi gan tu, goda vārds! Nē, es uz tevi ļaunu prātu neturu. Nāc, sabučosimies, vecais! — Un es jutu asiem bārdas rugājiem nosētā Ļikospastova vaiga pieskārienu.
— Iepazīstieties! — Un es iepazinos ar resni, kurš nenolaida no manis skatienu. Viņš sacīja: — Krups.
Iepazinos arī ar kafru, kurš pateica ļoti garu frāzi lauzītā angļu valodā. Tā kā es šo frāzi nesapratu, tad kafram neko arī neatbildēju.
— Protams, spēlēs uz Mācību skatuves? — Ļikospastovs interesējās.
— Nezinu, — es atbildēju, — saka, ka uz Galvenās.
Ļikospastovs atkal nobālēja un skumji pavērās skaidrajās debesīs.
— Nu labi, — viņš sacīja aizsmakušā balsī, — lai dievs dod! Centies, centies! Varbūt te tevi gaida veiksme. Neizdevās ar romānu, kas zina, varbūt izdosies ar lugu. Tikai nekļūsti lepns. Atceries: nekas nav ļaunāk kā aizmirst draugus!
Krups skatījās uz mani un nez kāpēc kļuva aizvien domīgāks; bez tam ievēroju, ka viņš ar vislielāko uzmanību pēta manus matus un degunu.
Vajadzēja šķirties. Tas iznāca nepatīkami. Jegors, spiezdams man roku, apjautājās, vai esmu lasījis viņa grāmatu. Man no izbīļa kļuva auksti, un es sacīju, ka neesmu lasījis. Tad nobālēja Jegors.
— Kur nu viņš lasīs, — Ļikospastovs ierunājās, — viņam nav laika lasīt mūsdienu literatūru… Nē, nē, es tikai pajokoju …
— Izlasiet, — Jegors svarīgi sacīja, — iznāca laba grāmatiņa.
Iegāju pa beletāžas durvīm. Logs uz ielas pusi bija atvērts. Cilvēks ar zaļām zīmotnēm berza to ar lupatu. Aiz duļķainā stikla pazibēja literātu galvas, līdz manim atplūda Ļikospastova balss:
— Sities… sities kā zivs pret ledu… Sarūgtinoši!
Afiša bija visu man galvā sagriezusi otrādi, un es jutu
tikai vienu; mana luga, patiesību sakot un starp mums runājot, ir ārkārtīgi slikta, un kaut ko vajadzētu darīt, bet, ko, nezinu.
…Un, raugi, pie kāpnēm, kas ved uz beletāžu, manā priekšā nostājās drukns gaišmatis ar apņēmības pilnu seju un satrauktām acīm. Gaišmatis turēja rokā uzblīdušu portfeli.
— Biedrs Maksudovs? — gaišmatis jautāja.
—- Jā, es …
— Izmeklējos jūs pa visu teātri, — jaunais paziņa ierunājās, — atļaujiet iepazīties — režisors Foma Strižs. Nu, viss kārtībā. Neuztraucieties un neraizējieties, jūsu luga ir labās rokās. Vai līgumu parakstījāt?
— Jā.
— Tagad jus esat mūsējais, — Strižs noteikti turpinaja. Viņa acis mirdzēja. — Lūk, ko jums vajadzētu izdarīt — noslēgt ar mums. līgumu par visu jūsu turpmāko produkciju. Uz visu mūžu! Lai to visu dabūtu mēs. Ja vēlaties, mēs to tūdaļ izdarīsim. Tas ir viens spļāviens! — Un Strižs iespļāva spļaujamtraukā. — Tātad lugu uzvēdīšu es, Mēs to dabūsim gatavu divos mēnešos. Piecpadsmitajā decembrī būs ģenerālmēģinājums, šillers mūs neaizkavēs. Ar Šilleru ies gludi…
— Piedodiet, — bikli sacīju, — bet man teica, ka uzvēdīšot Jevlampija Petrovna …
Striža seja pārvērtās.
— Kas par Jevlampiju Petrovnu? — viņš man bargi jautāja. — Nekādas Jevlampijas! — viņa balss kļuva metāliska. — Jevlampijai ar to nav nekāda sakara, viņa ar Iļčinu uzvedīs «Pagalmā, piebūvē». Man ar Ivanu Vasiļ- jeviču ir cieša noruna! Bet, ja kāds liks kāju priekšā, ja tik tālu nonāks, rakstīšu uz Indiju! Ierakstītu vēstuli, — Foma Strižs draudīgi iesaucās, nez kāpēc kļūdams nemierīgs. — Dodiet šurp eksemplāru, — viņš man pavēlēja, izstiepdams, roku.