Paskaidroju, ka eksemplārs vēl nav pārrakstīts.
— Ko tad viņi domā? — Strižs iesaucās, sašutumā skatīdamies apkārt. — Vai jūs pie Poliksenas Toropeckas pirtspriekšā bijāt?
Es neko nesapratu un tikai bikli skatījos uz Strižu.
— Nebijāt? Šodien viņai ir brīvdiena. Rīt pat paņemiet eksemplāru, ejiet pie viņas, rīkojieties manā vārdā! Droši!
Pēkšņi mums līdzās parādījās labi audzināts, svepstošs, graciozs cilvēks un sacīja pieklājīgi, bet noteikti:
— Lūdzu mēģinājumu zālē, Foma Sergejevič! Sākam.
Un Foma paķēra portfeli padusē un pazuda, uz atvadām
uzsaukdams:
— Rīt pirtspriekšā! Manā vārdā!
Bet es ilgu laiku paliku nekustīgi stāvam.
10. nodaļa AINAS PIRTSPRIEKšā
Pielēca! Beidzot pielēca! Manā lugā bija trīspadsmit ainu. Sēdēdams savā istabiņā, turēju sev priekšā vecu sudraba pulksteni un balsī pats sev lasīju lugu, acīmredzot ļoti izbrīnīdams kaimiņu aiz sienas. Pēc katras ainas izlasīšanas izdarīju atzīmi uz papīra. Kad biju galā, iznāca, ka lasīšana aizņem trīs stundas. Tad man ienāca prātā, ka izrādes laikā ir-starpbrīži, kad publika iet uz bufeti. Pierēķinājis starpbrīžus, sapratu, ka manu lugu vienā vakarā nospēlēt nevar. Nakts mokas, saistītas ar šo jautājumu, noveda pie tā, ka es vienu ainu izsvītroju. Tas saīsināja izrādi par divdesmit minūtēm, bet. stāvokli neglāba. Atcerējos, ka bez starpbrīžiem ir ari pauzes.
Tā, piemēram, aktrise stāv un raudādama kārto vāzē ziedus. Runāt viņa neko nerunā, bet laiks uz priekšu iet. Tātad murmināt tekstu mājās — tas ir viens, bet izrunāt to no skatuves — pavisam kas cits.
Nācās vēl kaut ko no lugas izmest, bet, ko, nezināju. Viss man likās svarīgs, un bez tam — vajadzēja tikai kaut ko nolemt izmešanai, un visa ar pūlēm celtā ēka sāka brukt, un man sapnī rādījās, ka krīt karnīzes un gāžas balkoni, un šie sapņi bija visai zīmīgi.
Tad izsvītroju vienu lugas personu, tālab viena aina it kā sašķiebās, pēc tam tā izlidoja pavisam un palika vienpadsmit ainu. Vairāk, lai lauzītu galvu cik lauzīdams, lai pīpētu cik pīpēdams, neko saīsināt nevarēju. Man katru dienu sāpēja kreisie deniņi. Sapratis, ka tālāk nekas neiznāks, nolēmu lietu atstāt tās dabiskajai gaitai.
Un tad devos pie Poliksenas Toropeckas.
«Nē, bez Bombardova netikšu galā…» es nodomāju.
Un Bombardovs man visādā ziņā palīdzēja. Viņš paskaidroja, ka šī jau otrreiz pieminētā Indija un pirts- priekša nebūt nav murgs un dzirdes apmāns. Tagad beidzot sapratu, ka Neatkarīgā Teātra priekšgalā atrodas divi direktori: Ivans, kā es jau zināju, Vasiļjevičs un Aris- tarhs Platonovičs …
— Starp citu, sakiet — kāpēc kabinetā, kur parakstīju līgumu, ir tikai Ivana Vasiļjeviča portrets?
Te nu Bombardovs, kurš parasti bija ļoti enerģisks, sa- minstinājās:
— Kāpēc? … Apakšā? Hm … hm … nē… Aristarhs Platonovičs… viņš… tur… viņa portrets ir augšā…
Sapratu, ka Bombardovs vēl nav pie manis pieradis, kautrējas no manis. Tas bija skaidrs pēc šīs nesakarīgās atbildes. Un es aiz smalkjūtības tālāk neizjautāju… «Sī pasaule valdzina, bet tā pilna ar mīklām…» es nodomāju.
Indija? Tas esot ļoti vienkārši. Aristarhs Platonovičs pašlaik atrodoties Indijā, tālab arī Foma taisījies sūtīt viņam ierakstītu vēstuli. Kas attiecoties uz pirtspriekšu, tad tas esot aktieru joks. Tā viņi iesaukuši (un tas iegājies) augšējā direktora kabineta priekšistabu, kurā strādājot Poliksena Vasiļjevna Toropecka. Viņa esot Aristarha Platonoviča sekretāre..,
— Bet Augusta Avdejevna?
— Nu, protams, Ivana Vasiļjeviča.
Aha, aha …
— Nav nekāds «aha», — Bombardovs sacīja, domīgi uz mani skatīdamies, — jūs labāk, es jums to silti iesaku, pacentieties atstāt uz Toropecku patīkamu iespaidu.
— Es taču neprotu!
— Nē, pacentieties gan!
Turēdams rokā caurulītē saritinātu manuskriptu, uzkāpu teātra augšējā stāvā un aizgāju līdz tai vietai, kur pēc norādījumiem atradās pirtspriekša.
Pirms pirtspriekšas bija kaut kāda telpa ar dīvānu; tur es paliku stāvam, brītiņu panervozēju, sakārtoju kaklasaiti, prātodams par to, kā atstāt uz Poliksenu Toropecku labu iespaidu. Un pēkšņi man likās, ka no pirtspriekšas skanētu raudas. «Man tā būs izklausījies…» nodomāju un iegāju pirtspriekšā, kur tūdaļ kļuva skaidrs, ka man nav vis izklausījies, Nopratu, ka aiz dzeltenās rakstāmpults sēdošā dāma ar lielisko sejas krāsu un sārto džemperi ir Poliksena Toropecka, un raudāja tieši viņa.
Apjucis un nepamanīts paliku durvīs stāvam.
Pa Toropeckas vaigiem ritēja asaras, vienā rokā viņa burzīja kabatdrāniņu, ar otru dauzīja pa rakstāmpulti. Bakurētains, drukns cilvēks ar zaļām zīmotnēm, aiz šausmām un bēdām apkārt klīstošu skatienu stāvēja rakstāmpults priekšā, grābstīdamies ar rokām pa gaisu.
— Poliksena Vasiļjevna! — cilvēks kliedza aiz izmisuma pārvērstā balsī. — Poliksena Vasiļjevna! Vēl nav parakstīts! Rīt parakstīs!
— Tas ir zemiski! — kliedza Poliksena Toropecka. — Jūs izturējāties zemiski, Demjan Kuzmič! Zemiski!
— Poliksena Vasiļjevna!
— Tā ir apakšējo intriga pret Aristarhu Platonoviču, izmantojot to, ka viņš ir Indijā, bet jūs viņiem palīdzējāt!
— Poliksena Vasiļjevna! Dārgumiņ! — cilvēks iebļāvās briesmīgā balsī, — Ko jūs runājat! Lai es savam labdarim …
— Negribu neko dzirdēt, — Toropecka sauca, — viss ir meli, nekrietni meli! Jūs esat uzpirkts!
To izdzirdīs, Dernjans Kuzmičs iebļāvās:
— Poli… Poliksena! — un pēkšņi pats sāka raudāt baigā, dobjā, rejošā basā.