Bet Poliksena atvēzēja roku, lai uzsistu pa rakstāmpulti, sita un iedūra sev plaukstā spalvas galiņu, kas rē- ,-gojās ārā no vāzītes. Nu Poliksena klusām iespiedzās, izšāvās ārā no rakstāmpults, iekrita krēslā un sāka dauzīt
kājas, kurās bija ārzemju kurpes stikla briljantiem rotātām sprādzēm.
Demjans Kuziničs pat neiebļāvās, bet no sirds dziļumiem iekaucās:
— Ak kungs! Ārstu! — un metās ārā, bet aiz viņa priekštelpā izmetos arī es.
Pēc minūtes man garām paskrēja cilvēks pelēkā uzvalkā ar marli un pudelīti rokā un pazuda pirtspriekšā.
Es dzirdēju viņa saucienu;
— Dārgā! Nomierinieties!
— Kas noticis? — priekštelpā pajautāju Demjanam Kuzmičam.
— Kā jums patīk, — Demjans Kuzmičs iedūcās, pavērsdams pret mani izmisušas, asarainas acis, — viņi mani aizsūtīja uz komisiju pēc mūsu ceļazīmēm oktobrī uz So- čiem… Raugi, četras ceļazīmes iedeva, bet Aristarha Pla- tonoviča māsasdēlam komisijā nez kāpēc aizmirsa parakstīt… Atnāc, saka, rīt divpadsmitos… Un, lūk, kā jums patīk — es dzenot intrigas! — Un pēc Demjana Kuzmiča cietēja skatiena varēja redzēt, ka viņš ir nevainīgs, nekādas intrigas nav dzinis un vispār ar intrigām nenodarbojas.
No pirtspriekšas bija dzirdams vājš bļāviens «ai!» — un Demjans Kuzmičs izdrāzās no priekštelpas un pazuda bez vēsts. Pēc minūtēm desmit aizgāja arī ārsts. Kādu laiciņu pasēdēju priekštelpā uz dīvāna, kamēr no pirtspriekšas neatskanēja rakstāmmašīnas klaboņa, tad sadūšojos un gāju iekšā. «
Poliksena Toropecka, nopūderējusies un nomierinājusies, sēdēja aiz rakstāmpults un rakstīja uz mašīnas. Es paklanījos, cenzdamies, lai tā būtu patīkama un tanī pašā laikā pašcieņas pilna paklanīšanās, un ierunājos arī patīkamā un pašcieņas pilnā balsī, kas tālab, man par pārsteigumu, skanēja nomākti.
Paskaidrojis, ka esmu tas un tas un mani šurp atsūtījis Foma, lai es diktētu lugu, saņēmu no Poliksenas uzaicinājumu apsēsties un pagaidīt, ko arī darīju.
Pirtspriekšas sienas bija nokārtas ar daudzām fotogrāfijām, dagerotipiem un glezniņām, starp kurām izcēlās liels, ar eļļas krāsām gleznots portrets, kurā bija redzams reprezentabls vīrietis garos svārkos, ar vaigu bārdu pēc septiņdesmito gadu modes. Uzminēju, ka tas ir Aristarhs Platonovičs, bet nesapratu, kas tā par gaisīgu, baltu jaunavu vai dāmu, kas rēgojās aiz Aristarha Platonoviča galvas un turēja rokā caurspīdīgu plīvuru, šī mīkla mani tik ļoti mocīja, ka, nogaidījis izdevīgu brīdi, ieklepojos un par to pajautāju.
Uz brīdi iestājās klusums, kura laikā Poliksenas skatiens kavējās pie manis, it kā mani pētīdams, un beidzot viņa atbildēja, bet kaut kā negribīgi:
— Tā ir mūza.
— A-ā, — es noteicu.
Atkal sāka klabēt mašīna, un es aplūkoju sienas un pārliecinājos, ka uz katra uzņēmuma vai kartītes attēlots Aristarhs Platonovičs dažādu personu sabiedrībā.
Kāds nodzeltējis, vecs uzņēmums attēloja Aristarhu Platonoviču meža malā. Aristarhs Platonovičs bija ģērbies rudenīgi un pilsētnieciski — botēs, mētelī un cilindru galvā. Bet viņa pavadonis bija kaut kādā virsjakā ar medību somu un divstobreni. Pavadoņa seja, pensnejs, sirmā bārda man likās pazīstami. .
Poliksena Toropecka pēkšņi izrādīja apbrīnojamu īpašību.— vienā un tai pašā laikā rakstīt un kaut kādā brīnumainā veidā redzēt, kas notiek istabā. Es pat sarāvos, kad viņa, negaidīdama jautājumu, sacīja:
— Jā, jā, Aristarhs Platonovičs ar Turgeņevu medībās.
Tāda pašā kārtā uzzināju, ka tie divi kažokos pie Slav-
janskas veikala ieejas līdzās važoņa divjūgam ir Aristarhs Platonovičs un Ostrovskis.
Četri pie galda un aizmugurē gumijkoks: Aristarhs Platonovičs, Pisemskis, Grigorovičs un Ļeskovs.
Par nākamo attēlu nemaz nevajadzēja jautāt: baskā- jainais sirmgalvis garā kreklā, rokas aiz jostas aizbāzis, spurainām uzacīm, nekoptu bārdu un pliku pauri nevarēja būt neviens cits kā Ļevs Tolstojs. Viņam pretim stāvēja Aristarhs Platonovičs čičunča vasaras uzvalkā ar plakanu salmu cepuri galvā.
Bet vislielākā mērā mani izbrīnīja nākamais akvarelis. «Tas nevar būt!» es nodomāju. Nabadzīgā istabiņā atzveltnes krēslā sēdēja cilvēks ar ļoti garu putna degunu, slimām un satrauktām acīm, matiem, kas taisnām šķipsnām krita lejup uz izmocītajiem vaigiem, šaurās, gaišās biksēs ar pēdu lencēm, apavos stūrainiem purniem, zilā frakā. Uz ceļiem manuskripts, uz galda svečturī svece.
Jauns, gadus sešpadsmit vecs cilvēks — vēl bez vaigu bārdas, bet ar to pašu augstprātīgo degunu, ar vārdu sakot, neapšaubāms Aristarhs Platonovičs, īsā jakā tērpies, — stāvēja, balstīdamies ar rokām pret galdu.
Es, ieplētis acis, skatījos uz Poliksenu, un viņa sausi atbildēja:
— Jā, jā. Gogolis lasa Aristarham Platonovičam «Mirušo dvēseļu» otro daļu.
Man uz pakauša mati saslējās, it kā no aizmugures kāds būtu uzpūtis, un kaut kā pats no sevis neviļus paspruka:
— Cik tad Aristarham Platonovičam gadu?!
Uz nepieklājīgo jautājumu saņēmu arī attiecīgu atbildi, pie kam Poliksenas balsī bija saklausāma tāda kā vibrācija:
— Tādiem cilvēkiem kā Aristarhs Platonovičs gadi neeksistē. Jūs acīmredzot ļoti pārsteidz, ka Aristarha Plato- noviča darbības laikā daudziem bijusi izdevība pabūt viņa sabiedrībā?
— Apžēlojieties! — es izbijies iesaucos. — Gluži otrādi!… Es… — Bet vairāk neko sakarīgu nepateicu, jo nodomāju: «Bet kas tad ir otrādi?! Ko-es muldu?»
Poliksena apklusa, un es nospriedu: «Nē, man nav izdevies atstāt uz viņu labu iespaidu. Ak vai! Tas nu ir skaidrs!»
Pēkšņi durvis atvērās un pirtspriekšā sparīgā gaitā ienāca dāma, un man uz viņu vajadzēja tikai paskatīties, lai pazītu Ludmilu Silvestrovnu Prjahinu no portretu galerijas. Viss šai dāmai bija kā portretā: gan lakatiņš, gan rokā tas pats nēzdodziņš, un viņa to tāpat turēja, atšie- pusi mazo pirkstiņu.