Vispār Toropecka savu darbu prata un tika ar to galā lieliski. Mēs rakstījām tālruņa zvanu pavadījumā. Sākumā tie man traucēja, bet vēlāk es'pie tiem tā pieradu, ka tie man iepatikās. Poliksena tika galā ar zvanītājiem neparasti izveicīgi. Viņa tūlīt kliedza:
— Jā? Runājiet, biedri, ātrāk, esmu aizņemta! Jā?
No tādas atbildes biedrs, kurš atradās Vada otrā galā, apjuka un sāka melst visādas muļķības, un tika tūdaļ saukts pie kārtības.
Toropeckas darbības loks bija ārkārtīgi plašs. Par to pārliecinājos pēc tālruņa zvaniem.
— Jā, — Toropecka sacīja, — nē, jūs zvanāt nepareizi. Man nav nekādu biļešu… «Es tevi nošaušu!» (Tas tika teikts man, atkārtojot jau uzrakstītu frāzi.)
Atkal zvans.
— Visas biļetes jau pārdotas, — Toropecka sacīja. — Man nav kontramarku… «Ar to tu neko nepierādīsi.» (Man.)
«Tagad sāku saprast,» es domāju, «cik daudz ir to, kuri grib tikt Maskavā uz teātri par brīvu. Un cik savādi: neviens no viņiem nemēģina braukt par brīvu tramvajā. Tā
pat neviens no viņiem neies uz veikalu un neprasīs, lai viņam bez maksas iedod kārbu ķilavu. Kāpēc viņi domā, ka teātrī nevajag maksāt?»
— Jā! Jā! — Toropecka kliedza tālrunī. — Kalkuta, Pendžaba, Madrasa, Allahabada… Nē, adresi nedodam! Jā? — viņa griezās pie manis.
— «Nepieļaušu, ka vīņš dzied spāņu serenādes zem manas līgavas logiem,» — es dedzīgi turpināju, skraidīdams pa pirtspriekšu.
— «Līgavas logiem…» — Toropecka atkārtoja. Rakstāmmašīna ik pēc brītiņa nodžinkstēja. Atkal dārdēja tālrunis.
— Jā! Neatkarīgais Teātris! Man nav nekādu biļešu! «Līgavas logiem …»
— «Līgavas logiem!…» — es atkārtoju. — «Jermakovs nomet ģitāru uz grīdas un izskrien uz balkona.»
— Jā! Neatkarīgais! Man nekādu biļešu nav! «…uz balkona.»
— «Anna traucas …» nē, vienkārši «seko viņam».
— «Seko…» — jā? Ak jā. Biedri Butovič, jums biļetes būs atstātas kantorī pie Fiļas. Visu labu!
— «Anna. Viņš nošausies!
B a h t i n s. Nenošausies!»
— Jā! Sveicināti! Jā, ar viņu. Pēc tam Andamānu salas. Diemžēl adresi nevaru dot, Albert Albcrtovič… «Nenošausies!…»
Jāatzīst, ka Poliksena Toropecka savu darbu prata. Viņa rakstīja ar desmit pirkstiem — ar abām rokām; līdzko tālrunis sāka zvanīt, rakstīja ar vienu roku, ar otru noņēma klausuli, kliedza: — Kalkuta neesot patikusi! Pašsajūta laba… — Demjans Kuzmičs bieži ienāca, pietecēja pie rakstāmpults, pasniedza kaut kādus papīrus. Toropecka ar labo aci tos pārlasīja, uzlika zīmogu un ar kreiso roku rakstīja uz mašīnas: «Ermoņikas jautri spēlē, bet no tā…»
— Nē, pagaidiet, pagaidiet! — es saucu. — Nē, nevis «jautri», bet «kaut ko bravūrīgu»… Vai arī, nē… pagaidiet, — apjucis skatījos sienā, nezinādams, kā ermoņikas spēlē. Toropecka pa to laiku pūderējās, runāja pa telefonu ar kaut kādu Missi, ka planšetes korsetei Vīnē paķeršot Alberts Albertovičs. Pirtspriekšā ieradās dažādi ļaudis, un sākumā man bija neērti diktēt viņu klātienē, likās, ka esmu vienīgais plikais starp apģērbtajiem, bet drīz vien pieradu.
Šad tad parādījās Miša Paņins un katru reizi, iedams garām, lai mani uzmundrinātu, paspieda man rokas augšdelmu, un iegāja pa durvīm, aiz kurām, kā jau zināju, atradās viņa analītikas kabinets.
Atnāca gludi skūtais režisoru korporācijas priekšsēdētājs Ivans Aleksandrovičs Poltorackis, kuram bija pagrimuša romieša profils un kaprīzi uzmesta apakšlūpa.
— Mīl' pardon. Vai rakstāt jau otro cēlienu? Grandiozi! — viņš izsaucās un iegāja pa otrām durvīm, komiski kājas cilādams, lai parādītu, ka cenšas netrokšņot. Kad durvis pavērās, varēja dzirdēt, kā viņš runā pa tālruni:
— Man vienalga … esmu cilvēks bez aizspriedumiem … Tas ir pat oriģināli ierasties hipodromā apakšbiksēs. Bet Indija nepiekritīs… Visiem pašūts vienādi — gan kņazam, gan vīram, gan baronam… īstas apakšbikses gan pēc krāsas, gan pēc fasona! Bet jūs uzstājiet, ka vajadzīgas bikses. Kas man par daļu! Lai pārtaisa! Dzeniet viņu pie velna! Ko viņš melo! Tādi kostīmi nav Petjas Dītriha garā! Viņš esot uzzīmējis bikses! Skices ir man uz galda! Petja.,. Izsmalcināts vai neizsmalcināts, pats viņš staigā biksēs! Pieredzējis cilvēks!
Dienas zenītā, kad es matus plūkādams, pūlējos iztēloties, kā precīzāk izteikt — ka, lūk… cilvēks krīt… nosviež revolveri… asinis tek vai netek?«es. —, pirtspriekša ienāca jauna, pieticīgi ģērbusies aktrise un iesaucās:
— Sveicināta, sirsniņ, Poliksena Vasiļjevna! Es jums atnesu puķītes!
Viņa noskūpstīja Poliksenu un nolika uz rakstāmpults četras dzeltenas astras.
— Vai par mani no Indijas nekā nav?
Poliksena atbildēja, ka esot, un izņēma no rakstāmpults biezu aploksni. Aktrise uztraucās.
— «Sakiet Vešņakovai,» — Toropecka lasīja, — «ka esmu uzminējis Ksenijas lomas mīklu …»
— Ak, nu, nu!… — Vešņakova sauca.
— «Mēs ar Praskovju Fjodorovnu bijām Gangas krastā, un tur man atausa gaisina.- Patiesībā Vešņakovai nav jānāk pa vi.4usdurvīm, bet no sāniem, tur, kur atrodas pia- nīns. Lai neaizmirst, ka viņa nesen zaudējusi vīru un nekādā ziņā neuzdrīkstējies iznākt pa vidusdurvīm. Viņa iet mūķenes gaitā, acis uz leju nolaidusi, turēdama rokā pīpeņu pušķīti, kas tipiski ikvienai atraitnei…»
— Ak dievs! Cik pareizi! Cik dziļi! — VeŠņakova jūsmoja. — Patiesi! Tālab man pa vidusdurvīm bija nepa- rocīgi.
— Pagaidiet, — Toropecka turpināja, — te ir vēl, — un nolasīja: — «Bet vispār — lai Vešņakova nāk, no kurienes pati vēlas! Es atbraukšu, tad viss noskaidrosies. Ganga man nepatika, manuprāt, šai upei kaut kā trūkst…» Nu, tas uz jums neattiecas, — Poliksena piebilda.