— Poliksena Vasiļjevna, — Vešņakova ierunājās, — aizrakstiet Aristarham Platonovičain, ka esmu viņam ārprātīgi, ārprātīgi pateicīga!
— Labi.
— Bet vai es pati nevaru viņam aizrakstīt?
— Nē, — Poliksena atbildēja, — viņš izteica vēlēšanos, lai viņam neviens nerakstot, izņemot mani. Tas viņu nogurdinātu viņa pārdomu laikā.
— Saprotu, saprotu! — Vešņakova iesaucās un, Toro- pecku noskūpstījusi, aizgāja.
Ienāca drukns, enerģisks cilvēks vidējos gados un vēl durvīs starodams iesaucās:
— Vai jauno anekdoti jau dzirdējāt? Ak jūs rakstāt?
— Nekas, mums ir starpbrīdis, — Toropecka sacīja, un druknais cilvēks, ko acīmredzot smacēja anekdote, priekā laistīdamies, noliecās pie Toropeckas. Tanī pašā laikā viņš ar rokām aicināja šurp citus. Anekdoti klausīties ieradās Miša Paņins, Poltoraqkis un vēl kāds. Galvas noliecās pār rakstāmpulti; Ēs dzirdēju: — Sinī brīdī vīrs atgriežas viesistabā… — Aiz rakstāmpults iesmējās. Druknais vēl kaut ko čukstēja, tad Mišu Paņinu sagrāba viņa smieklu lēkme «ah, ah, ah», Poltorackis iesaucās: — Grandiozi! — bet druknais iesmējās laimīgiem smiekliem un tūdaļ metās ārā, saukdams:
Vasja! Vasja! Pagaidi! Vai dzirdēji? Pārdošu tev jaunu anekdoti.
Bet viņam neizdevās anekdoti Vasjam pārdot, jo Toropecka viņu atsauca atpakaļ.
Izrādījās, ka Aristarhs Platonovičs bija rakstījis arī par drukno.
— «Pasakiet Jelaginam,» — Toropecka lasīja, — «ka viņam vairāk par visu jābaidās spēlēt rezultātu, uz ko viņu vienmēr ļoti velk.»
Jelagins pārvērtās sejā un ieskatījās vēstulē.
— «Sakiet viņam,» — Toropecka turpināja, — «ka viesību ainā pie ģenerāļa viņam nav tūdaļ ar pulkveža sievu jāsasveicinās, bet vispirms jāapiet apkārt galdam, mulsi jāpasmaida. Viņam ir degvīna fabrika, un Viņš nekādā ziņā uzreiz nesasveicinās, bet…»
— Nesaprotu! — Jelagins ierunājās, — piedodiet, nesaprotu, — Jelagins apmeta istabā loku, it ka kaut ko apiedams, — nē, es to tā nejūtu. Man nav parocīgi!… Pulkveža sieva viņa priekšā, bet viņš nez kāpēc ies… Nejūtu!
— Vai jūs gribat sacīt, ka saprotat šo vietu labāk nekā Aristarhs Platonovičs? — Toropecka jautāja ledainā balsī. šis jautājums Jelaginu samulsināja.
— Nē, es to nesaku… — Viņš nosarka. — Bet spriediet pati… — Un viņš atkal apmeta istabā loku.
— Es domāju, ka vajadzētu līdz zemei paklanīties Aristarham Platonovičam par to, ka viņš no Indijas…
— Nez kāpēc pie mums vienmēr līdz zemei un līdz zemei, — Jelagins pēkšņi norūca.
«Ē, viņš ir malacis,» es nodomāju.
— Labāk uzklausiet, ko Aristarhs Platonovičs raksta tālāk, — un viņa lasīja: — «Bet vispār — lai viņš dara, kā grib. Es atbraukšu, un luga kļūs visiem skaidra.»
Jelagins kļuva līksms un izstrādāja tādu joku. Viņš nobraucīja ar roku vienu vaigu, pēc tam otru vaigu, un man likās, it kā viņam manu acu priekšā izaugtu vaigubārda. Pēc tam viņš saruka mazāks augumā, augstprātīgi piepūta nāsis un, plūkādams iedomāto vaigubārdu, caur zobiem norunāja visu, kas bija par viņu rakstīts vēstulē.
«Kāds aktieris!» es nodomāju. Sapratu, ka viņš tēlo Aristarhu Platonoviču.
Toropeckai sejā iesitās asinis, viņa sāka smagi elpot.
— Es jūs lūgtu!…
.— «Bet vispār…» — Jelagins novilka caur zobiem, paraustīja plecus un savā parastajā balsī sacīja: — Nesaprotu! un izgāja. Redzēju, kā viņš, patvēries priekštelpa, apmeta vel vienu loku, neizpratnē paraustīja plecus un pazuda..
— Ak, šie videkļi, — Poliksena,ierunājās,-—nekā svēta! Jūs dzirdējāt, kā viņi runā?
— Khm, — es atbildēju, nezinādams, ko sacīt, un, galvenais, nesaprazdams, ko nozīmē vārds «videkļi».
Pirmās dienas beigās kļuva skaidrs, ka pirtspriekšā lugu rakstīt nevar. Poliksenu uz divām dienām atbrīvoja no viņas tiešajiem pienākumiem, un mūs abus pārcēla uz vienu no sieviešu ģērbtuvēm. Demjans Kuzmīčs stenēdams atstiepa uz turieni rakstāmmašīnu.
Atvasara padevās', dodama vietu drēgnam rudenim. Pa logu plūda pelēka gaisma. Sēdēju uz kušetītes, atspīdēdams skapja spogulī, bet Poliksena— uz ķeblīša. Man likās, ka esmu it kā divstāvīgs. Augšējā stāvā valda juceklis un nekārtība, ko nepieciešams savest kārtībā. Lugas uzstājīgie varoņi viesa dvēselē neparastas rūpes. Katrs prasīja vajadzīgos vārdus, katrs centās ieņemt pirmo vietu, nobīdot pie malas citus. Labot lugu — tā ir ārkārtīgi nogurdinoša lieta. Galvas augšējais stāvs trokšņoja un kustējās, un traucēja priecāties par apakšējo, kur valdīja iedibinājies, nesatricināms miers. No mazās, konfekšu kastei līdzīgās ģērbtuves sienām, mākslotus smaidus smaidīdamas, skatījās sievietes pārspīlēti pilnīgām lūpām un ēnām zem acīm. Šīs sievietes bija krinolīnos vai platos svārkos. Starp viņām no fotogrāfijām zobus mirdzināja vīrieši cilindriem rokās. Viens no viņiem bija platām epoletēm. Resnais dzērāja deguns nokārās līdz lūpai, vaigi un kakls izvagoti grumbām. Nepazinu Jelaginu, kamēr Poliksena man nepateica, kas tas tāds ir.
Skatījos uz fotogrāfijām, no kušetes piecēlies, aptaustīju neiedegtos lampionus, tukšo pūdertrauku, ieelpoju tikko jaušamo kādas krāsas smaržu un Poliksenas papirosu aromātu. Te bija klusi, un šo klusumu pārtrauca tikai rakstāmmašīnas ķlaboņa un tās klusie džinkstieni, un bez tam reizēm drusku čīkstēja parkets. Pa atvērtajām durvīm varēja redzēt, kā reizēm uz pirkstgaliem garām paiet kaut kādas pavecas, kalsnas sievietes, nesdamas iecietinatu svārku kalnus.
Retumis šā gaiteņa svinīgo klusumu no kaut kurienes iztraucēja dobjas mūzikas brāzmas un tāli, bargi kliedzieni. Tagad zināju, ka uz skatuves, kaut kur dziji aiz veco gaiteņu tīmekļa, aiz noejām un kāpnēm, mēģina lugu «Stepans Razins».