Mēs sākām rakstīt pulksten divpadsmitos, bet divos bija pārtraukums. Poliksena aizgāja uz pirtspriekšu, lai apraudzītu savu saimniecību, bet es devos uz tējas bufeti.
Lai tajā nonāktu, man vajadzēja pamest gaiteni un iziet uz kāpnēm. Tūdaļ zuda klusuma burvība. Pa kāpnēm augšup kāpa aktrises un aktieri, aiz baltajām durvīm zvanīja tālrunis, kāds cits tālrunis atsaucās kaut kur no lejas.
Apakšā dežurēja viens no Augustas Menažraki izskolotajiem kurjeriem. Tad nāca dzelzī kaltas viduslaiku durvis, aiz tām noslēpumaini pakāpieni un, kā man likās, kāda bezgala augsta ķieģeļu aiza, svinīga, pustumša. Šajā aizā, slīpi atbalstītas pret sienām, slējās vairākas kārtas dekorāciju. Uz to baltajiem koka ietvariem zibēja melni, noslēpumaini, nosacīti uzraksti: «I kr. pakaļ.», «Grāf. aizmug.», «Guļamistaba, III cēliens». Pa labi atradās plati, augsti, laika gaitā nomelnējuši ^vārti ar tajos ierīkotiem maziem vārtiņiem, ar šausmonīgu atslēgu, un es uzzināju, ka tie ved uz skatuvi. Tādi paši vārti bija arī pa kreisi, un tie izgāja uz pagalmu, un caur šiem vārtiem strādnieki no šķūņiem padeva dekorācijas, kurām nepietika vietas aizā. Es aizā vienmēr uzkavējos, lai vientulībā pasapņotu, un tas bija viegli, jo tikai retais ceļinieks nāca pretim pa šauro taku starp dekorācijām, kur, lai paietu viens otram . garām, vajadzēja sagriezties sāņus.
Dzelzs durvju cilindriskā atspere, kas ar klusu čūskas šņācienu iesūca gaisu, izlaida mani ārā. Trokšņi zem kājām izdzisa, es nokļuvu uz paklāja, pēc vara lauvas galvas pazinu Gavriila Stepanoviča kabineta priekštelpu un vēl vienmēr pa to pašu zaldātu vadmalu gāju turp, kur jau bija saskatāmi un sadzirdami ļaudis, — uz tējas bufeti.
Pirmais dūrās acīs spožs daudzspaiņu patvāris, kas stāvēja uz letes, bet aiz tā maza auguma cilvēciņš, pavecs, noļukušām ūsām, pliku pauri un tik skumjām acīm, ka līdzcietība un satraukums pārņēma katru, kurš vēl nebija pie viņa pieradis. Bēdīgi nopūzdamies, skumjais cilvēks stāvēja aiz letes un skatījās uz sviestmaižu kaudzi ar lašu ikriem un brinzu. Aktieri gāja pie bufetes un ņēma šo ēdamo, un tad bufetnieka acis pieriesās asarām. Viņu neiepriecināja ne nauda, ko maksāja par sviestmaizēm, ne apziņa, ka viņš stāv vislabākajā galvaspilsētas vietā — Neatkarīgajā Teātrī. Nekas viņu neiepriecināja, viņa sirds acīmredzot sāpēja, iedomājoties, ka, lūk, apēdīs visu, kas atrodas traukā, apēdīs bez pārpalikuma, izdzers visu milzīgo patvāri.
Pa diviem logiem ieplūda asarainas rudens dienas gaisma, aiz bufetes, nekad nenodzisdama, dega tulpjveida sienas lampa, kakti grima mūžīgā krēslā.
Es kautrējos no svešajiem cilvēkiem, kuri sēdēja pie galdiņiem, baidījos pieiet klāt, kaut gan pieiet klāt gribējās. Pie galdiņiem bija dzirdami klusināti smiekli, visur kaut ko stāstīja,
Izdzēris glāzi tējas un apēdis sviestmaizi ar brinzu, gāju uz citām teātra telpām. Visvairāk man patika tā vieta, ko sauca par kantori.
ŠI vieta krasi atšķīrās no visām citām vietām teātrī, jo tā bija vienīgā trokšņainā telpa, kur, tā sakot, ieplūda dzīve no ielas.
Kantoris sastāvēja no divām daļām. Pirmā — šaura istabiņa, uz kuru no āra veda tik sarežģītas kāpnes, ka ikviens, kurš pirmo reizi ienāca Teātrī, katrā ziņā paklupa. Pirmajā istabiņā sēdēja divi kurjeri — Katkovs un Bakva- ļins. Viņiem priekšā uz galda stāvēja divi tālruņi. Un šie tālruņi zvanīja, gandrīz nekad neapklusdami.
Es ļoti ātri aptvēru, ka pa tālruņiem sauc vienu un to pašu cilvēku, un šis cilvēks atradās blakusistabā, uz kuras durvīm karājās uzraksts:
«Iekšējās kārtības priekšnieks Filips Filipovičs Tulumbasovs».
Populārākas personas par Tulumbasovu Maskavā nebija un droši vien nekad nebūs. Man likās, ka visa pilsēta ar tālruņa'starpniecību lauzās pie Tulumbasova, un gan Katkovs, gan Bakvaļins savienoja ar Filipu Filipoviču tos, kas alka ar viņu runāt.
Vai man kāds ir teicis vai esmu sapnī redzējis, ka Jūlijam Cēzaram piemitušas spējas darīt vienlaikus vairākus dažādus darbus, piemēram, kaut ko lasīt un kādu uzklausīt.'
Varu galvot, ka Jūlijs Cēzars būtu apjucis visnožēlojamākajā veidā, ja viņu nosēdinātu Filipa Filipoviča vietā.
Bez abiem tiem aparātiem, kas pļerkstēja līdzās Bakva- ļinam un Katkovam, paša Filipa Filipoviča priekšā arī stāvēja divi tālruņi, bet viens, vecmodīgs, karājās pie sienas.
Filips Filipovičs, tukls blondīns ar patīkamu, apaļu seju, neparasti dzīvām acīm, kuru dziļumā dusēja nevienam neredzamas, apslēptas, laikam gan mūžīgas, nedziedināmas skumjas, sēdēja aiz barjeras ārkārtīgi mājīgā stūrītī. Vienalga, vai ārā bija diena vai nakts, pie Filipa Filipoviča vienmēr bija vakars ar degošu spuldzi zaļā kupolā. Uz rakstāmgalda Filipa Filipoviča priekšā atradās četri kalendāri, no vienas vietas pierakstīti ar noslēpumainam piezīmēm, piemēram, «Prjan. 2, part. 4», «13 rīt. 2», «Mon. .77727» un tādā garā,
Uz galda stāvēja pieci atvērti bloknoti, izraibināti tādām pašām piezīmēm. Virs Filipa Filipoviča slējās brūnā lāča izbāznis, kuram acīs ieliktas elektriskās spuldzītes. No ārpasaules Filips Filipovičs bija norobežots" ar barjeru, un jebkurā dienas laikā uz šīs barjeras ar vēderiem gūlās cilvēki visdažādākajā apģērbā. Šeit Filipam Fili- povičam gāja garām visa valsts — to var droši sacīt; šeit viņa priekšā bija visu klašu, grupu, slāņu, uzskatu, dzimumu, vecumu pārstāvji. Kaut kādas nabadzīgi ģērbtas pilsones nonēsātās cepurēs nomainīja karavīri ar dažādu krāsu zīmotnēm. Karavīri atdeva vietu labi ģērbtiem vīriešiem ar bebrādas apkaklēm un stīvinātām apkaklītēm. Starp stīvinātajām apkaklītēm reizēm pazibēja katūna krievu krekls. Naģene uz nevaldāmām sprogām. Krāšņa dāma ar sermuļiem uz pleciem. Ausene, zila acs. Sieviešu kārtas pusaudze ar nopūderētu deguntcli. Cilvēks ūdenszābakos, garos vadmalas svārkos, sajozies ar siksnu. Vēl kāds karavīrs, viens rombs. Kāds ar noskūtu, apsaitētu galvu. Večiņa ar drebošu žokli, mironīgām acīm, kura nez kāpēc runāja ar savu pavadoni franciski, bet pavadonei kājās vīriešu galošas. Aitādas kažoks.