Tie, kuri nevarēja ar vēderu uzgulties uz barjeras, drūzmējās aizmugurē, retumis paceldami augšup saņurcītas zīmītes, retumis bikli iesaukdamies: — Filip Filipoviča Reizēm pūlī, kas aplenca barjeru, iespraucās sievietes vai vīrieši bez virsdrēbēm, vienkārši blūzītēs vai svārkos, un es sapratu, ka tie ir Neatkarīgā Teātra aktieri un aktrises.
Bet, lai pie barjeras nāktu kas nākdams, visiem — ar ļoti retiem izņēmumiem — bija glaimīgs izskats, visi lišķīgi smaidīja. Visi atnācēji lūdza Filipu Filipoviču, visi bija atkarīgi no viņa atbildes.
Trīs tālruņi zvanīja, nekad neapklusdami, bet dažkārt kabinetiņu dārdināja visi trīs reizē. Filipu Filipoviču tas nemaz nemulsināja. Ar labo roku viņš ņēma labā tālruņa klausuli, uzlika to uz pleca un piespieda ar vaigu, ar kreiso roku ņēma otru klausuli un piespieda to pie kreisās auss, bet, atsvabinājis labo roku, ņēma ar to vienu no viņam pastieptajām zīmītēm, sākdams runāt ar trijiem reizē — kreisajā un labajā tālrunī, tad ar apmeklētāju, pēc tam atkal kreisajā, labajā un ar apmeklētāju. Labajā, ar apmeklētāju, kreisajā, kreisajā, labajā, labajā.
Vienlaikus nometa abas klausules uz aparātiem un, tā kā atbrīvojās abas rokas, tad paņēma divas zīmītes. Nolicis malā vienu no tām, viņš noņēma klausuli no dzeltenā tālruņa, mazu brītiņu paklausījās, sacīja: — Piezvaniet rīt trijos, — pakāra klausuli un teica apmeklētājam:
— Neko nevaru līdzēt.
Ar laiku sāku saprast, ko Filipam Filipovičam lūdza. Viņam lūdza biļetes.
Viņam lūdza biļetes visdažādākajā veidā. Bija tādi, kuri stāstīja, ka esot atbraukuši no Irkutskas un braucot naktī projām, bet nevarot aizbraukt, neredzējuši «Līgavu bez pūra». Kāds sacīja, ka viņš esot gids no Jaltas. Kādas delegācijas pārstāvis. Kāds, kurš nebija ne gids un ne sibīrietis un nekur projām nebrauca, vienkārši pateica: — Pe- tuhovs, vai atceraties? — Aktrises un aktieri sacīja:
— Fiļa, nu, Fiļa, izkārto… — Kāds paziņoja: — Par katru cenu, cena man nav svarīga ..,
— Pazīdama Ivanu Vasiļjeviču divdesmit astoņus gadus, — pēkšņi nosvepstēja kāda veča, kurai kodes bija izgrauzušas beretē caurumu, — esmu pārliecināta, ka viņš man neatteiks…
— Došu stāvvietu, — Filips Filipovičs pēkšņi sacīja un, nenogaidīdams apstulbinātās večas tālākos vārdus, pastiepa viņai kādu papīra gabaliņu.
— Mēs esam astoņi cilvēki, — kāds spēkavīrs iesāka, - un atkal tālākie vārdi aizķērās viņam rīklē, jo Fiļa jau
sacīja:
— Brīvajās vietās! — un stiepa zīmīti.
— Mani sūta Arnolds Arnoldovičs, — iesāka kāds jauns cilvēks, ģērbies ar pretenziju uz greznību.
«Došu stāvvietu,» es domās sacīju priekšā un neuzminēju.
— Neko nevaru līdzēt, — Fiļa negaidot atbildēja, tikai vienu pašu reizi pārlaidis acis jaunā cilvēka sejai.
— Bet Arnolds…
— Nevaru!
Un jaunais cilvēks pazuda, gluži kā zemei cauri izkritis.
— Mēs ar sievu… — tukls pilsonis iesāka.
— Uz rītdienu? — Fiļa jautāja aprauti un ātri.
— Klausos.
— Kasē! — Fiļa iesaucās, un tuklais spiedās ārā, turēdams rokā papīra strēmeli, bet Fiļa pa to laiku jau kliedza tālrunī: — Nē! Rīt! — tanī pašā laikā ar kreiso aci lasīdams pasniegto papīriņu.
Ar laiku sapratu, ka viņš nekādā ziņā nevadās pēc cilvēku ārējā izskata un, protams, ne jau pēc notaukotajiem papīriņiem. Bija vienkārši, pat nabadzīgi ģērbti cilvēki, kuri, man gluži negaidot, saņēma divas bezmaksas vietas ceturtajā rindā, un bija kaut kādi labi ģērbtie, kuri aizgāja, neko nedabūjuši. Cilvēki nesa milzīgus, sarkanus Astrahaņas, Eipatorijas, Vologdas, Ļeņingradas mandātus, un tie nebija derīgi vai varēja būt derīgi tikai pēc piecām dienām no rīta, bet reizēm atnāca vienkārši un klusi ļaudis un vispār neko neteica, tikai pastiepa roku pāri barjerai un tūdaļ dabūja vietu.
Kļuvis gudrāks, sapratu, ka manā priekšā ir cilvēks, kam piemīt pilnīga ļaužu pazīšanas spēja. To sapratis, sajutu saviļņojumu un vēsumu zem sirds. Jā, manā priekšā bija pats lielākais siržu pazinējs. Viņš pazina cilvēkus līdz to sirds dziļumiem. Viņš uzminēja to neizteiktās vēlmes, viņam bija skaidras to kaislības un netikumi, viņš zināja visu apslēpto, bet tāpat redzēja arī labo. Taču galvenais — viņš zināja to tiesības. Viņš Zināja, kam un kad jānāk uz Teātri, kam bija tiesības sēdēt ceturtajā rindā, bet kam jāmokās balkonā, sēžot uz pakāpiena nenoteiktās cerībās, ka gan jau viņam brīnumainā kārtā pēkšņi atbrīvosies kāda vietiņa.
Sapratu, ka Filipa Filipoviča skola bija pati augstākā . skola.
Un kā lai viņš nepazītu cilvēkus, ja viņam piecpadsmit darba gados bija pagājuši garām desmitiem tūkstošu ļaužu! Starp tiem bija inženieri, ķirurgi, aktieri, sieviešu organizatori, izšķērdētāji, mājsaimnieces, mašīnisti, skolotāji, mecosoprāni, celtnieki, ģitāristi, kabatas zagļi, zobārsti, ugunsdzēsēji, meičas bez noteiktas nodarbošanās, fotogrāfi, plānotāji, lidotāji, puškinisti, kolhozu priekšsēdētāj i, slepenas kokotes, žokeji, montieri, universālveikalu pārdevējas, studenti, frizieri, konstruktori, liriķi, kriminālnoziedznieki, profesori, bijušie namīpašnieki, pensionāres, lauku skolotāji, vīndari, čellisti, burvju mākslinieki, šķirtenes, kafejnīcu direktori, pokera spēlmaņi, homeopāti, koncertmeistari, : grafomāni, konservatorijas biļešu kontrolieres, ķīmiķi, diriģenti, vieglatlēti, šahisti, laboranti, afēristi, grāmatveži, šizofrēniķi, degustatori, manikīrēs, rēķinveži, bijušie garīdznieki, spekulanti, fototehniķi.