Kāpēc gan Filipam Filipovičam bija vajadzīgi papīriņi? Viņam pietika uzmest acis viņa priekšā uznirušajam atnācējam un dzirdēt tā pirmos vārdus, lai zinātu, uz ko kuram tiesības, un dotu atbildes, un šīs atbildes vienmēr bija nekļūdīgas.
— Es, — dāma nervozēdama sacīja, — vakar nopirku divas biļetes uz «Donu Karlosu», ieliku somiņā, atnāku mājās…
Bet Filips Filipovičs jau spieda zvana podziņu un, vairs uz dāmu neskatīdamies, sacīja:
— Bakvaļin! Pazaudētas divas biļetes… rinda?
— Vienpads…"
— Vienpadsmitajā rindā. Ielaist. Apsēdināt… Pārbaudīt!
— Klausos! — Bakvaļins atķērca, un dāmas vairs nebija, un kāds, jau uzzvēlies uz barjeras, sēca, ka viņš rīt braucot prom.
— Tā nedrīkst darīt! — kāda cita dāma nikni uzstāja, un acis viņai dzalkstīja. — Viņam jau sešpadsmit! Nav ko skatīties, ka viņš ir īsās bikšelēs…
— Mēs, cienītā, neskatāmies, kādas kuram bikses… — Fiļa metāliskā balsī atcirta, — pēc likuma bērni līdz piecpadsmit gadiem netiek ielaisti. Pasēdi šeit, tūlīt, — viņš tanī pašā laikā intīmi bilda gludi skūtam aktierim.
— Apžēlojieties, — kašķīgā dāma kliedza, — un turpat līdzās laiž iekšā trīs knīpas garos brunčos! Es sūdzēšos!
— Šīs knīpas, cienītā, — Fiļa atbildēja, — bija Kos- tromas liliputes.
Iestājās pilnīgs klusums. Dāmas acis apdzisa, tad Fiļa, atiezis zobus, pasmaidīja tā, ka dāma nodrebēja. Cilvēki, kas spaidīja cits citu pie barjeras, ļaunpriecīgi ķiķināja.
Pēkšņi no sāniem uz barjeras uzzvēlās aktieris nobā- lušu seju, ciešanu pilnām, aizmiglotām acīm un čukstēja:
— Šausmīga migrēna …
Fiļa nebrīnīdamies, nepagriezdamies pastiepa roku atpakaļ, atvēra sienas skapīti, sataustīja kārbiņu, izņēma no tās paciņu, pastiepa cietējam, sacīdams:
— Uzdzer ūdeni… Klausos, pilsone.
Pilsonei acīs sariesās asaras, cepure nošļuka uz auss. Dāmas bēdas bija milzīgas. Viņa šņaukājās netīrā nēzdo- dziņā. Izrādās, pārnākusi vakar mājās no tā paša «Dona Karlosa» — un somiņas vairs neesot bijis. Bet somiņā bijuši simt septiņdesmit pieci rubļi, pūdernīca un kabatas drāniņa.
— Ļoti slikti, pilsone, — Fiļa bargi sacīja, — nauda jānogulda krājkasē, nevis jātur somiņā.
Dāma izvalbītām acīm blenza uz Fiļu. Viņa nebija gaidījusi, ka pret viņas bēdām izturēsies tik cietsirdīgi.
Bet Fiļa tūdaļ ar troksni atvēra galda atvilktni, un pēc mirkļa sagumzītā somiņa ar nodzeltējušu metāla nāru bija jau dāmai rokās. Viņa murmināja pateicības vārdus.
— Nelaiķis ir klāt, Filip Filipovič, — Bakvaļins ziņoja.
Tanī pašā brīdī nodzisa spuldze, atvilktnes ar troksni
aizvērās, steidzīgi vilkdams mēteli, Fiļa spiedās cauri drūzmai un izgāja ārā. Es kā apburts sekoju viņam pa pēdām. Kāpņu pagriezienā ar galvu pret sienu atsities, izgāju ārā. Pie kantora durvīm stāvēja smagā mašīna, apvīta ar sarkanu lenti, un uz tās, aizvērtās acis pret rudens debesīm pavērsis, gulēja ugunsdzēsējs. Ķivere mirdzēja viņam pie kājām, bet galvgalī spurojās egles zari. Fiļa bez cepures, svinīgu seju stāvēja pie smagās mašīnas un klusām deva kaut kādus rīkojumus Kuskovam, Bakvaļinam un Kļukvinam.
Smagā mašīna notaurēja un izbrauca uz ielas. Tūlīt no teātra ieejas durvīm atskanēja griezīgas bazūņu skaņas. Publika vienaldzīgā izbrīnā apstājās, apstājās arī smagā mašīna. Teātra ieejas durvīs varēja redzēt bārdainu cilvēku mētelī — viņš vicināja diriģenta zizli. Tam paklausīdamas, vairākas mirdzošas taures piekliedza ielu spalgām skaņām. Pēc tam skaņas pārtrūka tikpat pēkšņi, kā bija sākušās, un zeltainās taures un gaišbrūnā ķīļbārdiņa pazuda ieejas durvīs.
Kuskovs ielēca kravas mašīnā, trīs ugunsdzēsēji nostājās pie zārka stūriem, un, Fiļas norādošā mājiena pavadīta, smagā mašīna devās uz krematoriju, bet Fiļa atgriezās kantorī.
Milzīgā pilsēta pulsē, un tajā visur jūtami viļņi — paisums un bēgums. Reizēm Fiļas apmeklētāju vilnis bez īpaši redzama iemesla noplaka un Fiļa atļāvās atlaisties krēslā, ar dažu labu pajokoties, pasmieties.
— Mani atsūtīja pie tevis, — kāda cita teātra aktieris sacīja.
— Atraduši, ko sūtīt — dauzoņu tādu, — Fiļa atbildēja, smiedamies vienīgi ar vaigiem (Fiļas acis nekad nesmējās).
Pa Fiļas durvīm ienāca ļoti glīta dāma lieliski pašūtā mētelī ar sudrablapsu uz pleciem. Fiļa dāmai laipni uzsmaidīja un sauca: — Bonžūr, Missi!
Dāma, viņam atbildot, priecīgi iesmējās. Tūlīt aiz dāmas istabā ļoti vaļīgā gaitā ar matroža cepuri galvā
ienāca apmēram gadus septiņus vecs knauķis ar neparasti augstprātīgu fizionomiju, kas bija nosmērēta ar sojas šokolādi, un trīs nagu skrāpējumiem zem acs. Knauķis ik pēc noteikta laiciņa klusām žagojās. Aiz knauķa ienāca , apaļīga un satraukta dāma.
— Fui, Aļoša! — viņa iesaucās ar vācu akcentu.
— Amālija Ivanna! — knauķis runāja klusām un draudīgi, slepeni rādīdams Amālijai Ivanovnai dūri.
— Fui, Aļoša! — Amālija Ivanovna klusu sacīja.
— Tas nu gan ir vareni! — Fila iesaucās, stiepdams knauķim roku.