Выбрать главу

Tas nožagojies paklanījās un pievilka kāju.

—   Fui, Aļoša! — Amālija Ivanovna čukstēja.

—   Kas tev zem acs? — Fila jautāja.

—       Es, — žagodamies čukstēja knauķis, nokāris galvu, — sakāvos ar Zoržu …

—       Fui, Aļoša, — Amālija Ivanovna čukstēja vienīgi ar lūpām un pilnīgi mehāniski.

No šokolādes blāvās knauķa acis uz brītiņu iegailējās, viņš paņēma tāfelīti.

—       Aļoša, tu šodien jau apēdi četrpadsmit, — Amālija Ivanovna bikli čukstēja.

—       Nemelojiet, Amālija Ivanovna, — knauķis iekaucās, domādams, ka runā klusām.

—   Fui, Aļoša!…

—       Fiļa, jūs mani esat pavisam aizmirsis, riebīgais! — dāma klusām iesaucās.

—       Noti, madame, impossible! — Fiļa rēca. — Mais Ies affaires toujour.s!2

Dāma smējās čalojošiem smiekliem, sita ar cimdu Fi- ļam pa roku.

—       Zināt ko, — dāma pacilāti sacīja. — Man Darja šo­dien izcepusi pīrādziņus, vai neatnāksiet uz vakariņām? Nu?

—       Avec plaisirP — Fiļa attrauca un damai par godu iededza lāča acis.

—       Kā jūs mani izbiedējāt, pretīgais Fiļka! — dāma iesaucās.

—       Aļoša! Paskaties, kāds lācis, — Amālija Ivanovna māksloti jūsmoja, — gluži kā dzīvs!

—   Laidiet, — knauķis brēca un rāvās uz barjeras pusi.

—   Fui, Aļoša ,..

—       Paņemiet, sev līdzi Arguņinu, — dāma, it kā iedves­mas pārņemta, turpināja.'

—       Lai atbrauc pēc izrādes, — dāma runāja, pagriezusi muguru Amālijai Ivanovnai.

—       Tas ir jauki, dārgais. Jā, Fiļeņka, man jums lūgums. Vai jūs nevarētu uz «Donu Karlosu» kaut kur iekārtot vienu večiņu? Nu? Kaut vai balkonā? Nu, dārgumiņ?

—       Šuvēja? — Fiļa jautāja, ar visu saprotošām acīm dāmā skatīdamies.

—       Cik jūs riebīgs! — dāma iesaucās. — Kāpēc tad šu­vēja? Viņa ir profesora atraitne un tagad…

—       Šuj veļu, — Fiļa runāja kā pa sapņiem, rakstīdams bloknotā:

«Mi. veļ. šuv. balk. sān. 13.»

—   Kā jūs uzminējāt! — dāma atplaukdama iesaucās.

—       Filip Filipovič, jūs direkcijā sauc pie tālruņa! — Bak- vaļins bļāva.

—   Tūlīt!

—   Bet es pagaidam piezvanīšu vīram, — dāma sacīja.

Fiļa izdrāzās 110 istabas, bet dāma paņēma klausuli, uz­grieza numuru.

—       Man priekšnieka kabinetu. Nu, kā tev klājas? Uz­lūdzu šodien pie mums Filu uz pīrādziņiem. Nu, nekas. Nosnaudies stundiņu. Jā, vēl uzprasījās Arguņins… Nu, man taču neērti… Nu, paliec sveiks, dārgumiņ! Bet kāpēc tev tāda satraukta balss? Nu, skūpstu.

Iespiedies ar dermatīnu apvilktā dīvāna atzveltnē un aizvēris acis, es sapņoju: «O, kāda pasaule… baudu un bezsteigas pasaule…» Iztēlojos šīs nepazīstamās dā­mas dzīvokli. Man nez kāpēc likās, ka tas ir milzīgs dzī­voklis, ka baltā, ļoti plašā priekštelpā pie sienas zelta rāmī karājas glezna, ka istabās it visur spīd parkets. Ka vidusistabā stāv klavieres, ka milzīgs pak …

Manus sapņus pēkšņi pārtrauca kluss kunkstiens un vē­dera rūkšana. Atvēru acis.

. Knauķis, bāls kā nāve, sēdēja uz dīvāna, pārgriezis acis, atspēris kājas pret grīdu. Dāma un Amālija metās pie viņa.

—   Aļoša, — dāma iesaucās, — kas tev kaiš?!

—       Fui, Aļoša! Kas tev kaiš?! — iespiedzās arī Amālija Ivanovna.

—       Sāp galva, — knauķis atbildēja drebošā, vājā bari­tonā, un cepure viņam nomuka uz acs. Viņš pēkšņi pie­pūta vaigus un vēl vairāk nobālēja.

—   Ak dievs! — dāma iebļāvās.

Pēc dažām minūtēm pagalmā, iedrāzās vaļējs takso­metrs, kurā, kājās stāvēdams, traucās Bakvaļins.

Knauķim noslaucīja muti ar kabatdrāniņu, un viņu, zem rokām turot, izveda no kantora.

Ak, kantora brīnumainā pasaule! Fiļa! Ardievu! Manis drīz nebūs. Atcerieties mani arī jūs!

12. nodaļa SiVCEVA VRAŽEKA

Nemaz nemanīju, kā mēs ar Toropecku bijām lugu pār­rakstījuši. Un es nepaguvu izdomāt, kas tagad būs tālāk, kad liktenis pats to pateica priekšā.

Kļukvins atveda man vēstuli:

«Augsti godātais

Leontij Sergejevič!…» i

Kāpēc, velns parāvis, viņiem iegribējies, lai es butu Le- ontijs Sergejevičs? Tā laikam ir vieglāk izrunāt nekā — Sergejs Leontjevičs? … Nu, tas nav svarīgi!

«…Jums vajadzēs lasīt savu lugu Ivanam Vasiļjevi- čam. Tālab Jums jāierodas Sivcevā Vražekā pirmdien, 13., pulksten 12 dienā.

Dziļā cieņā

Foma Strižs.»

Es ārkārtīgi uztraucos, saprazdams, ka šī vēstule ir sevišķi svarīga.

Nolēmu tā: iestīvināta apkaklīte, zila kaklasaite, pelēks uzvalks. Pieņemt pēdējo lēmumu nebija grūti, jo pelēkais uzvalks bija maus vienīgais pieklājīgais uzvalks.

Jāizturas godbijīgi, bet ar pašcieņu un, dievs pasargi, bez iztapības pazīmēm.

Kā labi atceros, trīspadsmitais bija nākamajā dienā un no rīta es teātri redzējos ar Bombardovu.

Viņa pamācības man likās augstākā mērā dīvainas.

—        Līdzko paiesiet garām lielajai, pelēkajai mājai, — Bombardovs sacīja, — iegriezieties pa kreisi, aklajā ieliņā. Tālāk jūs viegli atradīsiet. Kalti čuguna vārti, māja ar kolonnām. No ielas ieejas nav, pagriezieties aiz stūra sētā. Tur redzēsiet cilvēku garā kažokā, viņš jautās: «Ko jums?» — bet jūs viņam pasakiet tikai vienu vārdu: «No­zīmēts.»

—       Vai tā ir parole? — es jautāju. — Bet ja cilvēka ne­būs?

—       Viņš būs, — Bombardovs vēsi atteica un turpināja: — Aiz stūra, tieši pretim cilvēkam kažokā, redzēsiet auto­mobili bez riteņiem uz domkrata, bet līdzās tam spaini un cilvēku, kurš automobili mazgā.

—   Vai jūs tur šodien bijāt? — es uztraukumā jautāju.

—   Es biju tur pirms mēneša.