— Kā tad jūs zināt, ka cilvēks mazgās automobili?
— Tāpēc, ka viņš to mazgā katru dienu, noņēmis riteņus.
— Bet kad tad Ivans Vasiļjevičs tajā brauc?
— Viņš tajā nekad nebrauc.
— Kāpēc?
— Kur lai viņš brauktu?
— Nu, teiksim, uz teātri.
. — Ivans Vasiļjevičs uz teātri brauc divreiz gadā — uz ģenerālmēģinājumiem, un tad viņam noīrē važoni Dirkinu.
— Ko tu neteiksi! Kāpēc vajag važoni, ja ir automobilis?
— Bet, ja šoferis pie stūres nomirs ar sirds plīsumu un automobilis ņems un iebrauks logā, ko tad jūs darīsiet?
— Apžēlojieties — bet ja zirgs sāks trakot?
— Dirkina zirgs netrakos. Tas iet tikai soļiem. Tieši iepretim cilvēkam ar spaini — durvis* Ejiet iekšā un kāpiet augšā pa koka kāpnēm. Pēc tam būs vēl vienas durvis. Ejiet iekšā. Tur redzēsiet melnu Ostrovska bisti. Bet pretējā pusē būs baltas kolonnas un piķa melna krāsns, pie kuras uz ceļiem tup cilvēks velteņos un to kurina.
Es iesmējos,
— Un jūs esat pārliecināts, ka viņš katrā ziņā tur būs un katrā ziņā tupēs Uz ceļiem?.
— Katrā ziņa, — Bombardovs sausi atbildēja, nemaz nesmiedamies.
— Interesanti pārbaudīt!
— Pārbaudiet. Viņš iztrūcies jautās:' «Kurp jūs?» Bet jūs atbildiet…
— .«Nozīmēts»?
— Aha. Tad viņš jums teiks: «Mētelīti novelciet šeit,» — un jūs nokļūsiet priekštelpā, un tur pie jums iznāks feld- šeriene un jautās: «Ko jums?» Un jūs atbildiet…
Es pamāju ar galvu.
— Ivans Vasiļjevičs jums vispirms vaicās, kas bija jūsu tēvs. Kas viņš bija? '
— Vicegubernators.
Bombardovs sarauca pieri.
— Ē… nē, tas laikam nederēs. Nē, nē. Jūs sakiet tā: dienēja bankā.
— Tas nu gan man nepatīk. Kāpēc man no paša pirmā brīža jāmelo?
— Nu tāpēc, ka tas var viņu izbiedēt, bet…
Es acis vien mirkšķināju.
— …bet jums vienalga — banka vai kaut kas cits. Pēc tam viņš jautās, ko jūs domājat par homeopātiju. Bet jūs sakiet, ka pagājušajā gadā lietojāt kuņģa pilienus un tie jums ļoti palīdzēja.
Pēkšņi ietarkšķējās zvani, un Bombardovs sāka steigties — viņam bija jāiet uz mēģinājumu —, un turpmākās pamācības viņš deva saīsināti.
— Mišu Paņinu jūs nepazīstat, esat dzimis Maskavā,— Bombardovs klāstīja, vārdus bērdams, — kas attiecas uz Fomu, sakiet, ka jums viņš nepatīk. Kad runāsiet par lugu, tad neko neiebilstiet. Tur trešajā cēlienā ir šāviens, to jūs nelasiet…
— Kā lai nelasa, ja viņš nošaujas!
Zvani atkārtojās. Bombardovs skriešus metās projām pustumsā, iztālēm atskanēja viņa klusais sauciens:
— Par šāvienu nelasiet! Un iesnu jums nav!
No Bombardova mīklām pavisam apstulbis, es tieši pusdienas laikā biju aklajā ieliņā Sivcevā Vražekā.
Pagalmā vīrieša kažokā nebija, bet tieši tajā vietā, kur Bombardovs bija teicis, stāvēja sieva lakatā. Viņa noprasīja: «Ko jums?» un aizdomīgi uz mani paskatījās. Vārds «nozīmēts» viņu pilnīgi apmierināja, un es pagriezos ap stūri, Tieši tur, kur bija norādīts, stāvēja kafijas krāsas mašīna, bet uz riteņiem, un cilvēks ar lupatu slaucīja kabīni. Līdzās mašīnai stāvēja spainis un kaut kāda pudele.
Sekodams Bombardova norādījumiem, gāju nemaldīgi un nonācu pie Ostrovska bistes. «E…» es nodomāju, atcerēdamies Bombardovu: krāsnī līksmi sprēgāja bērza malka, bet neviens uz ceļiem netupēja. Taču es nepaguvu pat iesmieties, kad vecmodīgās, tumši lakotās ozolkoka durvis atvērās un pa tām iznāca večukiņš salāpītos velteņos un kruķi rokā. Mani ieraudzījis, viņš izbijās un sāka mirkšķināt acis. «Ko jums, pilsoni?» viņš jautāja. — «Nozīmēts,» es atbildēju, izbaudīdams maģiskā vārda spēku. Večukiņš atplauka un pamāja ar kruķi uz citām durvīm. Tur pie griestiem dega senlaicīga spuldzīte. Novilku mēteli, pasitu padusē lugu, pieklaudzināju pie durvīm. Tūdaļ aiz tām bija dzirdama drošības ķēdes žvadzoņa, pēc tam durvīs noskrapstēja atslēga un galvu pabāza sieviete baltā lakatiņā un baltā uzsvārcī. «Ko jums?» viņa vaicāja. — «Nozīmēts,» es attraucu. Sieviete pagāja malā, ielaida mani iekšā un uzmanīgi uz mani paskatījās.
— Vai ārā auksts? — viņa jautāja.
— Nē, labs laiks, atvasara, — es atbildēju.
— Vai iesnu jums nav? — sieviete jautāja.
Es nodrebēju, atcerēdamies Bombardovu, un sacīju:
— Nē, nava.
— Pieklauvējiet šeit un ejiet iekšā, — sieviete bargi izmeta un pazuda. Pirms klaudzināšanas pie tumšajām, ar metālu apkaltajām durvīm paskatījos apkārt.
Balta krāsns, kaut kādi milzīgi skapji. Smaržoja pēc piparmētrām un kādas patīkamas zāles. Valdīja pilnīgs klusums, un pēkšņi to pārtrauca čerkstoši sitieni. Sita divpadsmit reizes, un pēc tam aiz skapja satraukti nokūkoja dzeguze.
Pieklaudzināju pie durvīm, pēc tam uzspiedu plaukstu uz milzīga, smaga gredzenveida roktura •— durvis ielaida mani lielā, gaišā istabā.
Es uztraucos, es gandrīz neko neredzēju, izņemot dīvānu, uz kyra sēdēja Ivaņs Vasiļjevičs. Viņš bija tieši tāds kā portretā, tikai drusku svaigāks un jaunāks. Viņa melnās, mazliet sirmuma skartās ūsas bija skaisti uzskrul- lētas. Uz krūtīm zelta ķēdē karājās lornete.
Ivans Vasiļjevičs pārsteidza mani ar savu valdzinošo smaidu.
— Ļoti patīkami, — viņš bilda, mazliet svepstēdams, — lūdzu, sēdieties.
Atsēdos atzveltnes krēslā.
— Kāds jūsu vārds un tēvvārds? — Ivans Vasiļjevičs jautāja, uz mani maigi skatīdamies.
— Sergejs Leontjevičs.
— Ļoti patīkami! Nu, kā jums klājas, Sergej Pafnutje- vič? — Un, maigi uz mani skatīdamies, Ivans Vasiļjevičs bungoja ar pirkstiem pa galdu, uz kura gulēja zīmuļa ap- grauzlis un stāvēja glāze ar ūdeni, nez kāpēc pārsegta ar papīriņu.