Pazemīgi pateicos, labi.
— Vai neesat saaukstējies?
— Nē.
Ivans Vasiļjevičs drusku nosēcās un jautāja!
— Kā jūsu tētiņam ar veselību?
— Mans tēvs ir miris.
— Šausmīgi, — Ivans Vasiļjevičs atbildēja, — bet pie kā jūs griezāties? Kas ārstēja?
— Nevaru skaidri pateikt, bet, liekas, profesors… profesors Jankovskis.
— Aplam darījāt, — Ivans Vasiļjevičs attrauca, — vajadzēja griezties pie profesora Pļetuškova, tad nekas nebūtu noticis.
Mana sejas izteiksme pauda nožēlu, ka neesam griezušies pie Pļetuškova.
— Bet vēl labāk… hm… hm… homeopāti, — Ivans Vasiļjevičs turpināja, — visiem palīdz taisni satriecoši. — Pēkšņi viņš uzmeta acis glāzei. — Vai jūs ticat homeopātijai?
«Bombardovs ir apbrīnojams cilvēks,» es domāju un sāku runāt kaut ko nenoteiktu:
— Protams, no vienas puses… Es personiski… kaut gan daudzi netic…
— Aplam, — Ivans Vasiļjevičs skaidroja, — piecpadsmit pilienu, un jūs neko vairs nejutīsiet. — Un viņš atkal nosēcās un turpināja: — Bet kas bija jūsu tētiņš, Sergej Panfilič?
— Sergejs Leontjevičs, — es maigi iebildu.
— Tūkstoškārt atvainojos! — Ivans Vasiļjevičs iesaucās. — Tātad kas viņš bija?
«Neiešu jau melot!» es nodomāju un atzinos:
— Viņš dienēja par vicegubernatoru.
Šī vēsts padzina smaidu no Ivana Vasiļjeviča sejas.
— Tā, tā, tā, — viņš noraizējies atkārtoja, brītiņu klusēja, pabungoja ar pirkstiem un teica: — Nu-u, sāksim.
Es atvēru manuskriptu, noklepojos, sastingu, vēlreiz noklepojos un sāku lasīt.
Izlasīju nosaukumu, pēc tam garo personu sarakstu un ķēros pie pirmā cēliena lasīšanas:
— «Tālumā uguntiņas, pagalms pilns ar sniegu, durvis uz piebūvi. No piebūves dobji skan «Fausts», ko spēlē uz klavierēm…»
Vai jums kādreiz ir nācies lasīt lugu kādam aci pret aci? Tas ir ļoti grūti, ticiet man. Es retumis pacēlu skatienu uz Ivanu Vasiļjeviču, noslaucīju pieri ar kabatdrānu.
Ivans Vasiļjevičs sēdēja pilnīgi nekustīgi un vērās manī caur lorneti. Mani ārkārtīgi mulsināja tas, ka viņš ne reizi nepasmaidīja, kaut gan jau pirmajā ainā bija smieklīgas vietas. Aktieri ļoti smējās, kad dzirdēja tās lasām, un vienam aiz smiekliem sāka birt asaras.
Ivans Vasiļjevičs ne tikai nesmējās, bet pat pārstāja sēkt. Un ik reizi, kad pacēlu uz viņu skatienu, redzēju vienu un to pašu — pret mani vērsto zelta lorneti un tajā nekustīgas acis. Tālab man sāka likties, ka šīs smieklīgās vietas nemaz nav smieklīgas.
Tā es nonācu līdz pirmās ainas beigām un ķēros pie otrās. Pilnīgā klusumā bija dzirdama tikai mana monotonā balss, likās, ka diakons lasītu mirējam.
Man uznāca tāda kā apātija un vēlēšanās biezo burtnīcu aizvērt. Likās, ka Ivans Vasiļjevičs bargi sacīs: «Vai tas reiz nebeigsies?» Man aizsmaka balss, retumis tīrīju rīkli klepodams, lasīju gan tenorā, gan zemā basā, pāris reižu negaidot paspruka gailīši, bet arī tie nevienu nesasmīdi- nāja — ne Ivanu Vasiļjeviču, ne mani.
Zināmu atvieglinājumu ienesa balti tērptās sievietes parādīšanās. Viņa ienāca bez trokšņa, Ivans Vasiļjevičs ātri paskatījās pulkstenī. Sieviete pasniedza Ivanam Vasiļje- vičam kausiņu, Ivans Vasiļjevičs izdzēra zāles, uzdzēra no glāzes ūdeni, pārklāja to ar vāciņu un atkal paskatījās pulkstenī. Sieviete Ivanam Vasiļjevičam laucinieciski paklanījās un augstprātīgi aizgāja.
— Nu-u, turpiniet, — Ivans Vasiļjevičs sacīja, un es atkal Sāku lasīt. Tālumā nokūkoja dzeguze. Pēc tam kaut kur aiz aizslietņiem iezvanījās tālrunis.
— Atvainojiet, — Ivans Vasiļjevičs sacīja, — man zvana no iestādes svarīgā jautājumā. Jā, — atskanēja viņa balss aiz aizslietņa, — jā… Hm… hm… Tur darbojas vesela banda. Pavēlu visu to turēt pilnīgā slepenībā. Vakarā pie manis būs kāds uzticams cilvēks, un mēs izstrādāsim plānu…
Ivans Vasiļjevičs atgriezās, un mēs nonācām līdz piektās ainas beigām. Un pēkšņi sestās ainas sākumā notika kaut kas pārsteidzošs. Es ar ausi uztvēru, ka kaut kur no- blīkšķēja durvis, kaut kur atskanēja skaļas un, manuprāt, mākslotas raudas, durvis, ne jau tās, pa kurām ienācu es, bet acīmredzot uz iekštelpām izejošas, atvērās, un istabā ielidoja, jādomā, no bailēm prātu zaudējis, resns, strīpains runcis. Viņš drāzās man garām uz tilla aizkaru, ieķērās tajā un rāpās augšā. Tills neizturēja viņa smagumu, un tajā tūdaļ parādījās caurumi. Turpinādams plēst aizkaru, runcis uzlīda līdz augšai un no turienes glūnēja apkārt ar mežonīgu skatienu. Ivanam Vasiļjevičam nokrita lornete, un istabā iebrāzās Ludmila Silvestrovna Prjahina. Viņu ieraudzījis, runcis mēģināja uzrāpties vēl augstāk, bet tālāk bija griesti. Dzīvnieks atrāvās no apaļās karnīzes un sastindzis palika karājamies aizkarā.
Prjahina ieskrēja aizvērtām acīm, piespiedusi dūri ar saburzītu un miklu kabatdrāniņu pie pieres, bet otrā rokā turēdama sausu un tīru mežģīņu lakatiņu. Aizskrējusi līdz istabas vidum, viņa nometās uz viena ceļa, nolieca galvu un pastiepa roku uz priekšu kā gūsteknis, kurs atdod uzvarētājam zobenu.
— Es nekustēšos no vietas, — Prjahina spalgi iebļāvās, — kamēr nesaņemšu atbalstu, mans skolotāj! Pelikāns ir nodevējs! Dievs visu redz, visu!
Tai brīdī tills notirkšķēja un zem runča radās pusar- šīnu plats caurums.
— škic! — pēkšņi Ivans Vasiļjevičs izmisis iebrēcās un sāka sist plaukstas.
Runcis norāpās no aizkara, pārplēsdams to līdz apakšai, un izdrāzās no istabas, bet Prjahina ieraudājās pērkona balsī un, acis aizsegusi, iesaucās, asarās izplūzdama:
— Ko es dzirdu? Ko es dzirdu? Vai tiešām mans skolotājs un labdaris mani padzen?! Ak, dievs, ak, dievs! Vai tu redzi?!