— Atjēdzieties, Ludmila Silvestrovna! — Ivans Vasiļjevičs izmisīgi sauca, un tad durvīs parādījās večiņa, kura iebļāvās:
— Miločka! Atpakaļ! Svešinieks!…
Te nu Ludmila Silvestrovna atvēra acis un ieraudzīja manu pelēko uzvalku pelēkajā atzveltnes krēslā. Viņa izvalbītām acīm blenza manī, un asaras, kā rnan likās, acumirklī nožuva. Viņa pielēca kājās, nočukstēja: — Ak kungs.., — un metās ārā. Tūdaļ pazuda arī večiņa — un durvis aizvērās.
Mēs ar Ivanu Vasiļjeviču brītiņu klusējām. Pēc garas pauzes viņš pabungoja ar pirkstiem pa galdu.
— Nu, kā jums patika? — viņš jautāja un skumīgi piebilda: — Aizkars pagalam.
Vēl brītiņu klusējām.
— Jūs, protams, šī scēna pārsteidz? — Ivans Vasiļ- jevičs apjautājās un nosēcās.
Arī es nosēcos un sarosījos krēslā, nekādi nezinādams, ko atbildēt, — scēna mani nemaz nebija pārsteigusi. Ļoti labi sapratu, ka tā ir tās scēnas turpinājums, kas norisinājās pirtspriekšā, un ka Prjahina izpildīja savu solījumu mesties pie kājām Ivanam Vasiļjevičam.
— Mēs mēģinājām, — Ivans Vasiļjevičs pēkšņi paziņoja, — bet jūs droši vien domājāt, ka tas ir īsts skandāls! Vai ne? Ko?
— Apbrīnojami, — es- sacīju, acis slēpdams.
— Mums reizēm patīk tādā kārtā pēkšņi atsvaidzināt atmiņā kādu scēnu … hm … hm … etīdes ir ļoti svarīgas. Bet, kas zīmējas uz Pelikānu, neticiet. Pelikāns ir pats drosmīgākais un derīgākais cilvēks!…
Ivans Vasiļjevičs skumīgi paskatījās uz aizkaru un sacīja:
— Nu, turpināsim!
Turpināt mēs nevarējām, jo ienāca tā pati večiņa, kas bija pavērusi durvis.
— Mana krustmāmiņa — Nastasja Ivanovna, — Ivans Vasiļjevičs sacīja. Es paklanījos. Patīkamā večiņa uz mani maigi paskatījās, apsēdās un jautāja:
— Kā jums ar veselību?
— Padevīgi pateicos, — es palocīdamies atbildēju, — esmu pilnīgi vesels.
Brītiņu klusējām, pie kam krustmāmiņa un Ivans Vasiļjevičs paskatījās uz aizkaru un apmainījās rūgtiem skatieniem.
— Kāpēc jums labpaticis ierasties pie Ivana Vasiļje- viča?
— Leontijs Sergejevičs, — Ivans Vasiļjevičs atsaucās, •— atnesa man lugu.
— Kādu lugu? — večiņa jautāja, ar sērīgām acīm manī skatīdamās.
— Leontijs Sergejevičs pats uzrakstījis lugu!
— Bet kāpēc? — Nastasja Ivanovna bažīgi jautāja.
— Kā — kāpēc? … Hm… hm…
— Vai tad arī lugu vairs nav? — Nastasja Ivanovna maigi un reizē pārmetoši jautāja. — Ir taču tādas labas lugas. Un cik daudz! Sāksi spēlēt — divdesmit gados visas neizspēlēsi. Kāpēc gan jums ar sacerēšanu nopūlēties?
Viņa bija tik pārliecināta, ka neattapu, ko sacīt. Bet Ivans Vasijjevičs pabungoja ar pirkstiem un teica:
— Leontijs Leontjevičs sacerējis mūsdienu lugu!
Te nu večiņa kjuva nemierīga.
— Mēs pret valdību nedumpojamies, — viņa sacīja.
— Kāpēc tad dumpoties? — es viņu atbalstīju.
— Bet vai «Izglītības augļi» jums nepatīk? — satraukti un bikli vaicāja Nastasja Ivanovna. — Tā taču tik laba luga. Arī Miločkai ir loma… — viņa nopūtās, piecēlās.
— Lūdzu, nododiet tētiņam sveicienu.
— Sergeja Sergejeviča tētiņš ir miris, — Ivans Vasiļjevičs paziņoja.
— Lai miers viņa pīšļiem, — večiņa pieklājīgi noteica,
— viņš laikam gan nezina, ka jūs rakstāt lugas? Ar ko viņš mira? ,
— Neesot izsaukuši īsto ārstu, — Ivans Vasiļjevičs paskaidroja. — Leontijs Pafnutjevičs man šo bēdīgo gadījumu pastāstīja.
— Bet kāds tad ir jūsu vārdiņš, es kaut ko nesaprotu, — Nastasja Ivanovna sacīja, — te Leontijs, te Sergejs! Vai tad arī vārdus jau atļauts mainīt? Pie mums viens mainīja uzvārdu. Tagad saproti nu, kas viņš tāds!
— Es esmu Sergejs Leontjevičs, — iebildu aizsmakušā balsī.
— Tūkstoškārt atvainojos, — Ivans Vasiļjevičs iesaucās, — es sajaucu!
— Nu, netraucēšu, — večiņa izmeta.
— Runci vajag nopērt, — Ivans Vasiļjevičs teica, —tas nav runcis, bet bandīts. Mūs vispār apsēduši "bandīti, — viņš intīmi piemetināja, — nezinām vairs, ko darīt!
Līdz ar mijkrēšļa tuvošanos tuvojās ari katastrofa.
Es lasīju:
— «Bahtins (Petrovam). Nu, paliec sveiks! Tu man drīz sekosi…
P e t r o v s. Ko tu dari?!
Bahtins (iešauj sev deniņos, krit, tālumā dzirdamas ermo…).»
— To nu nevajadzēja! — Ivans Vasiļjevičs iesaucās.
— Kāpēc tā? Tas bez mazākās vilcināšanās jāizsvītro. Apžēlojieties! Kāpēc gan jāšauj?
— Bet viņam jābeidz dzīve pašnāvībā, — es noklepojies atbildēju.
— Un ļoti labi! Lai beidz un lai noduras ar kinžalu!
— Bet, redziet, darbība notiek Pilsoņu kara laikā… Kinžalus vairs nelietoja…
— Nē, lietoja, — Ivans Vasiļjevičs iebilda, — man stāstīja tas… kā viņu… aizmirsu… ka tika lietoti… To šāvienu gan izsvītrojiet!…
Es klusēju, pie]audams bēdīgu k]ūdu, un lasīju tālāk:
— «(..'. moņikas un tālīni šāvieni. Uz tilta parādās cilvēks ar šauteni rokā. Mēness…).»
— Ak dievs! — Ivans Vasiļjevičs iesaucās. — Šāvieni! Atkal šāvieni! Kas tā par sērgu! Zināt ko, Leo… zināt ko, šo ainu izsvītrojiet, tā ir lieka.
— Es domāju, .— sacīju, cenzdamies runāt pēc iespējas maigāk, — šī aina ir galvenā … Tur, redziet…
— Pilnīgas aplamības! — Ivans Vasiļjevičs atcirta.
— šī aina ne tikai nav galvenā, bet tā vispār nav vajadzīga. Priekš kam? Sitas jūsu, kā viņu ,..
— Bahtins.
— Jā… jā, viņš noduras tur tālumā, — Ivans Vasiļjevičs pamāja ar roku kaut kur ļoti tālu, — bet mājās atnāk kāds cits un saka mātei — Behtejevs nodūrās!