— Bet mātes nav, — iebildu, apjukumā skatīdamies uz glāzi ar vāciņu.
— Katrā ziņā vajag! Jūs to uzrakstiet! Tas nav grūti. Sākumā liekas, ka grūti — nebija mātes, un pēkšņi viņa ir —, bet tie ir maldi, tas ir ļoti viegli. Un, lūk, vecenīte mājas raud, bet tas, kurš atnesis ziņu… Nosauciet viņu par Ivanovu.
— Bet Bahtins ir galvenais varonis! Viņam uz tilta ir monologi… Es biju iecerējis…
— Bet Ivanovs norunās visus viņa monologus!… Jums ir labi monologi — tos vajag saglabāt. Ivanovs tā arī pateiks — lūk, Petja nodūrās un pirms nāves sacīja to un to, to un to, to un to… Būs ļoti spēcīga aina.
— Bet ko lai dara, Ivan Vasiļjevič, man taču uz tilta paredzēts masu skats… tur saduras masas…
— Lai tās saduras aiz kulisēm. Mums tas nekādā gadījumā nav jāredz. Cik šausmīgi, kad tās saduras uz skatuves! Jūsu laime, Sergej Leontjevič, — Ivans Vasiļjevičs sacīja, vienīgo reizi trāpīdams pareizi, — ka jūs nepazīstat tādu Mišu Paņinu!… (Es sastingu.) Tā, es jums teikšu, ir apbrīnojama persona! Mēs viņu turam nebaltai dienai, ja nu kaut kas notiek, tad mēs laidīsim viņu darbā… Lūk, viņš arī mums, tā sakot, izdarīja draudzīgu pakalpojumu — pagādāja ludziņu «Steņka Razins». Es braucu uz teātri, tuvojos, jau pa gabalu dzirdu — logi bija atvērti — dārdoņa, svilpieni, kliedzieni,, lamas, un šauj no ieročiem! Zirgs gandrīz sāka trakot, domāju, ka teātrī dumpis! Šausmas! Izrādās, Strižs mēģina! Es saku Augus- tai Avdejevnai: jūs, saku, — kur jūs skatījāties? Jūs, jautāju, gribat, lai mani pašu nošauj? Ja nu- šis Strižs nosvilina teātri, man taču galvu neglaudīs, vai ne? Bet Augusta Avdejevna, pat šī neparasti drošsirdīgā sieviete, atbild: «Sodiet mani, Ivan Vasiļjevič, nevaru Strižam neko padarīt!» Sitas Strižs mums teātrī tikpat kā mēris. Ja jūs viņu ieraugāt — bēdziet pa gabalu, ko nagi nes. (Es sastingu.) Nu, protams, tas viss notiek ar kāda Aristarha Platonoviča svētību, nu, viņu jūs nepazīstat, paldies dievam! Bet jūs — šāvieni! Zināt, kas par tādiem šāvieniem var būt? Nu-u, turpināsim.
Tā mēs turpinājām, un, kad bija jau sācis tumst, es aizsmakušā balsī izdvesu: — Beigas.
Un drīz vien mani pārņēma izmisums un šausmas, man šķita, ka esmu uzcēlis mājiņu un, kolīdz pārceļos tajā uz dzīvi, tā iebrūk jumts.
— Ļoti labi, — Ivans Vasiļjevičs sacīja, kad biju beidzis lasīt, — tagad jums pie šā materiāla jāsāk strādāt.
Es gribēju iesaukties: «Kā?!»
Bet neiesaucos.
Un Ivans Vasiļjevičs, aizraudamies aizvien vairāk, sāka sīki klāstīt, kā pie šā materiāla jāstrādā. Māsa, kas darbojas lugā, jāpārvēršot par māti. Un, tā kā māsai bija līgavainis, bet piecdesmit piecus gadus vecajai mātei (Ivans Vasiļjevičs tūdaļ nokristīja viņu .par Antoņinu) līgavaiņa, protams, nevarēja būt, tad man nQ lugas izkrita vesela loma, jā, galvenais, tā, kas man ļoti patika. "Istabā iezagās krēsla. Ienāca feldšeriene, un Ivans Va- siļjevičs atkal ieņēma kaut kādus pilienus. Pēc tam grumbaina vecenīte atnesa galda lampiņu un iestājās vakars.
Galvā man radās īsts haoss. Deniņos dauzījās āmuriņi. No bada man iekšā kaut kas cēlās uz augšu un reizēm istaba acu priekšā salīgojās. Bet galvenais — aina uz tilta tika izlidināta, un līdz ar to izlidoja arī mans varonis.
Nē, laikam pats galvenais bija tas, ka acīmredzot notika kāds pārpratums. Iztēlē pēkšņi uzplaiksnīja afiša, uz kuras luga jau bija uzdrukāta, kabatā čaukstēja, kā man likās, pēdējais nenoēstais desmitnieks no tiem, ko biju saņēmis par lugu, Foma Strižs it kā stāvēja aiz muguras un apgalvoja, ka lugu izlaidīšot pēc diviem mēnešiem, bet šeit bija pilnīgi skaidrs, ka vispār nekādas lugas nav un ka to vajag no sākuma līdz galam sacerēt no jauna. Trakā riņķa dejā man apkārt virpuļoja Miša Paņins, Jevlampija, Strižs, ainiņas no pirtspriekšas, taču lugas nebija.
Bet tālāk notika kaut kas pavisam negaidīts un, kā man likās, pat neiedomājams.
Nodemonstrējis (pie tam nodemonstrējis loti labi), kā noduras Bahtins, kuru Ivans Vasiļjevičs bija negrozāmi pārkristījis par Behtejevu, viņš pēkšņi nosēcās un iesāka tādu runu:
— Rau, kādu lugu jums vajadzētu sarakstīt… Vienā mirklī varētu nopelnīt kolosālu naudu. Dziļi psiholoģiska drāma … Aktrises liktenis. It kā kādā karaļvalstī dzīvo aktrise, un, lūk, viņu vajā ienaidnieku banda, izseko un dzen kapā… Bet viņa par saviem ienaidniekiem tikai aizlūdz …
«Un rīko skandālus,» es pēkšņi negaidītu dusmu uzplūdā nodomāju.
— Vai aizlūdz dievu, Ivan Vasiļjevič?
šis jautājums Ivanu Vasiļjevičit padarīja domīgu. Viņš nosēcās un atbildēja:
— Dievu?… Hm… hm… Nē, nekādā ziņā. Par dievu jūs nerakstiet… Ne dievu, bet… mākslu, kam viņa ir līdz sirds dziļumiem uzticīga. Taču viņu vajā ļaundaru banda, un šo bandu kūda kāds burvis Cernomors. Rakstiet, ka viņš aizbraucis uz Āfriku un nodevis savu varu kādai dāmai Ikss. šausmīga sieviete. Sēž pie rakstāmpults un ir uz visu spējīga. Ja jūs ar viņu dzersiet tēju, skatieties uzmanīgi, citādi viņa jums ieliks tējā tadu cukuru.,.
«Ak kungs, to taču viņš par Toropecku!» es nodomāju.
— …ka jūs iedzersiet un kājas atstiepsiet. Viņa un vēl briesmīgais ļaundaris Strižs… tas ir, es… kāds režisors …
Sēdēju, truli blenzdams uz Ivanu Vasiļjeviču. Smaids no viņa sejas pamazām nozuda, un es pēkšņi redzēju, ka viņa acis nemaz nav laipnas.
— Jūs, kā redzams, esat stūrgalvīgs cilvēks, — viņš sacīja visai drūmi un kodīja lūpas.
— Nē, Ivan Vasiļjevič, man vienkārši sveša teātra pasaule un…
— Nu tad iepazīstieties ar to! Tas ir ļoti viegli. Mums teātrī ir tāds personāžs, ka prieks skatīties… Vienā rāvienā pusotra cēliena gatavi! Tādi tipi apkārt staigā, tā vien gaidi, ka vai nu zābakus ģērbtuvē nospers, vai somu dunci mugurā ietrieks.