— Tas ir šausmīgi, — es vārgā balsī sacīju un pieskāros deniņiem.
— Es redzu, ka tas jūs neinteresē… Jūs esat nepiekāpīgs cilvēks! Taču arī jūsu luga ir laba, — īvans Vasiļ- jevičs izmeta, pētīgi manī skatīdamies, — tagad tikai vajag to uzrakstīt, un būs darīts …
Ļodzīgām kājām, ar troksni galvā izgāju ārā un nikni paskatījos uz melno Ostrovski. Es kaut ko murmināju, kāpdams lejup pa čīkstošajām koka kāpnēm, un luga, ko biju sācis ienīst, novilka man roku.
Pie izejas pagalmā'vējš aizpūta man cepuri, un es notvēru to peļķē. No atvasaras nebija ne vēsts. Lietus lija slīpām šaltīm, zem kājām šļakstēja, dārzā no kokiem krita slapjās lapas. Tecēja aiz kakla.
Čukstēdams kaut kādus bezjēdzīgus lāstus dzīvei un pats sev, soļoju, skatīdamies uz lukturiem, kas lietus aizplīvuroti blāvi spīgoja.
Kioskā kādas šķērsielas krustojumā vāri mirgoja uguntiņa. Uz letes mirka ar ķieģeļiem nostiprinātas avīzes, un es nez kāpēc nopirku žurnālu «Melpomenes seja», uz kura bija uzzīmēts vīrietis šaurā triko ar spalviņu pie cepures un nedabiskām, izgrimētām acīm. .
Mana istaba man šķita apbrīnojami pretīga. Nosviedu lietū uzblīdušo lugu uz grīdas, atsēdos pie galda un piespiedu roku pie deniņiem, lai pārietu sāpes. Ar otru roku kniebu mazus rupjmaizes gabaliņus un bāzu mutē.
Noņēmis roku no deniņiem, sāku šķirstīt samirkušo «Melpomenes seju». Bija redzama kāda jaunava krinolīnā, pazibēja virsraksts «Pievērsiet uzmanību», cits virsraksts — «Mēra sajūtu zaudējušais tenors di gracia» un pēkšņi — mans uzvārds. Biju tik ļoti pārsteigts, ka man pārgāja pat galvassāpes. Lūk, uzvārds pazibēja vēl un vēl, bet pēc tam pazibēja arī Lope de Vega. Nebija šaubu — manā priekšā atradās feļetons «Svešās kamanās», un šā feļetona varonis biju es. Esmu aizmirsis, kāda bija feļetona būtība. Neskaidri atceros tā sākumu:
«Parnasā bija garlaicīgi.
— Nez kāpēc nav neviena jaunā? — Zans Batists Mol- jērs sacīja žāvādamies.
— Jā, diezgan garlaicīgi, — Šekspīrs atsaucās…»
Atceros, tālāk atvērās durvis un ienācu es — melnmatains jauns cilvēks ar ļoti biezu drāmu padusē.
Par mani smējās, un — par to nebija šaubu — smējās Jauni. Gan Šekspīrs, gan Lope de^Vega, gan dzēlīgais Moljērs, kurš man jautāja, vai es neesot uzrakstījis kaut ko līdzīgu «Tartifam», gan Cehovs, kuru es pēc grāmatām biju turējis par delikātu cilvēku, bet sparīgāk par visiem ņirgājās feļetona autors, ko sauca par Vilkžņaudzēju.
Tagad smieklīgi atcerēties, bet manam niknumam nebija robežu. Es staigāju pa istabu, juzdamies bez vainas apvainots, nepelnīti, ne no šā, ne no tā.
Mežonīgas ainas, kā nošaut Vilkžņaudzēju, iztēlē mijās ar neizpratnes pilnām pārdomām par to, kur gan ir mana vaina.
— Šī afiša! — es čukstēju. — Bet vai tad es to izdomāju? Te tev nu bija! — es murmināju, un man rādījās, kā, asinīm noplūdis, Vilkžņaudzējs nogāžas manā priekšā uz grīdas.
Pēkšņi iesmaržojās pīpes tabakas dūmi, durvis noklaudzēja — un istabā atradās Ļikospastovs slapjā mētelī.
— Vai lasīji? — viņš priecīgi jautāja. — Jā, brāl, apsveicu, uzvilkuši uz zoba. Nu, ko lai dara — gribi vizināties, velc kamaniņas. Līdzko ieraudzīju, tā nācu pie tevis, jāapciemo draugs, — un viņš pakāra uz naglas stīvo lietusmēteli.
— Kas ir šis Vilkžņaudzējs? — es dobji jautāju.
— Kam tev tas jāzina?
—- A, tu zini? …
— Tu taču esi ar viņu pazīstams.
— Nekādu Vilkžņaudzēju es nepazīstu!
— Kā nu nepazīsti! Es taču tevi iepazīstināju… Atceries — uz ielas.,. Tur vēl bija tā smieklīgā afiša.,, Sofokls…
Pēkšņi atcerējos domīgo resni, kurš skatījās uz maniem matiem … «Melnmatains!…»
— Ko es tam izdzimtenim esmu izdarījis? — es iekarsis jautāju.
Ļikospastovs pašūpoja galvu.
— Ek, brāl, nav labi, nav la-bi. Tevi, kā redzams, pil-, nīgi pārņēmusi lepnība. Ko tas nozīmē, vai tad neviens vairs nedrīkstēs par tevi ne vārda pateikt? Bez kritikas nenodzīvosi.
— Kas tā par kritiku?! Viņš ņirgājas… Kas viņš tāds ir?
— Viņš ir dramaturgs, — Ļikospastovs atbildēja, — piecas lugas uzrakstījis. Un lāga puisis, tu velti dusmojies. Nu, protams, viņam ir drusku sāpīgi. Tas visus aizskar…
— Vai tad es sacerēju afišu? Vai es esmu vainīgs, ka viņiem repertuārā Sofokls un Lope de Vega… un…
— Tu tomēr neesi Sofokls, — ļauni pasmīnējis, sacīja Ļikospastovs, — es, brāl, rakstu divdesmit piecus gadus, — viņš turpināja, — tomēr par Sofoklu neesmu kļuvis, — viņš nopūtās.
Es jutu, ka man nav ko Ļikospastovam atbildēt. Nav ko! Teikt tā: «Neesi kļuvis, tāpēc ka tu rakstīji slikti, bet es labi!» Vai tā var sacīt, es jums jautāju. Vai var?
Es klusēju, bet Ļikospastovs turpināja:
— Protams, sabiedrībā šī afiša radīja satraukumu. Mani jau daudzi ir izvaicājuši. Afiša taču aizvaino! Nu, es jau nenācu strīdēties, bet, uzzinājis par tavu otro nelaimi, nācu mierināt, aprunāties kā ar draugu…
— Kas tā par nelaimi?!
— Ivanam Vasiļjevičam taču ludziņa neesot patikusi,— Ļikospastovs teica, un viņa acis iemirdzējās, — runā, ka tu šodien esot lasījis.
— No kurienes tas zināms?!
— Nav dūmu bez uguns, — nopūzdamies sacīja Ļikospastovs, kuram vispār patika lietot sakāmvārdus un parunas, — vai tu pazīsti Nastasju Ivannu Koldiba- jevu? — Un, manu atbildi nesagaidījis, turpināja: — Cienījama dāma, Ivana Vasiļjeviča krustmāmiņa. Viņu ciena visa Maskava,, savā laikā viņa tika pielūgta. Bija slavena aktrise! Bet mūsu mājā dzīvo šuvēja Anna Stupina. Viņa tikko bija pie Nastasjas Ivanovnas, nupat kā pārnāca. Nastasja Ivanna viņai stāstījusi. Sak, bijis šodien pie Ivana Vasiļjeviča viens jaunais, lasījis lugu, tāds melns kā vabole (es tūdaļ sapratu, ka tas esi tu). Sak, neesot Ivanam Vasiļjevičam paticis. Tā, lūk. Bet es jau tev toreiz, kad tu lasīji, sacīju, atceries? Teicu, ka trešais cēliens uzrakstīts pavirši, virspusēji, atvaino, es tev vēlu labu. Tomēr tu neņēmi to vērā! Nu, bet Ivans Vasiļjevičs — viņš, brāl, tādas lietas saprot, no viņa neizspruksi, viņam tūdaļ skaidrs. Nu, bet, ja viņam nepatīk, ludziņu laikam gan neuzvedis. Tātad iznāk, ka paliksi ar afišu rokās. Citi smiesies: te tev nu bija Eiripīds! Turklāt Nastasja Ivanovna sakot — tu Ivanam Vasiļjevičam esot sarunājis rupjības. Esot viņu uztraucis. Viņš tev sācis dot padomus, bet tu par atbildi, teikusi Nastasja Ivanovna, — ņer! Ņer! Tu man piedod, bet tas ir par daudz! Tu ķer par augstu! Nav jau (priekš Ivana Vasiļjeviča) tava luga tāda vērtība, lai ņerkstētu …