Выбрать главу

—  Iesim uz restorānu, — es klusām sacīju, — man ne­gribas sēdēt mājās. Negribas.

—   Saprotu! Ai, kā saprotu! — Ļikospastovs iesaucās. — Ar prieku. Tikai, rau … — Viņš nemierīgi parakājās kabatas portfelī.

—   Man ir.

Apmēram pēc pusstundas sēdējām pie notraipīta gald­auta līdzās logam restorānā «Neapole». Patīkams blondīns rūpējās, lai uz galdiņa būtu kādas uzkodas, runāja maigā balsī, gurķus sauca par «gurķīšiem», ikrus par «ikriņiem, saprotams», un no viņa klātbūtnes kļuva tik silti un mā­jīgi, ka es aizmirsu necaurredzamo miglu uz ielas un man pat vairs nelikās, ka Ļikospastovs ir čūska.

13. nodaļa ES UZZINU PATIESĪBU

Biedri, nekas nav sliktāks par mazdūšību un neticību sev. Šīs īpašības tad arī noveda mani pie tā, ka sāku do­māt, vai tiešām nevajadzētu māsu, līgavu, pārtaisīt par māti.

«Nudien, nevarētu būt,» pats pie sevis spriedu, «ka viņš tā runātu bez pamata. Viņš taču tādas lietas saprot!»

Un, paņēmis rokā spalvu, sāku uz lapas kaut ko rakstīt. Teikšu vaļsirdīgi: iznāca īsts murgojums. Galvenais "bija tas, ka es ienīdu nelūgto māti Antoņinu tik ļoti, ka sakodu zobus, līdzko viņa parādījās uz papīra. Nu, protams, tur nekas nevarēja iznākt. Savi varoņi jāmīl; ja tas nav iespē­jams, neiesaku nevienam ķerties pie spalvas — jums iz­nāks vislielākās nepatikšanas, to lieciet vērā.

—    To lieciet vērā! — es nosēcos un, saplēsis papīru ga­balu gabalos, nosolījos uz teātri neiet. Tas bija mokoši grūti. Man tomēr gribējās zināt, ar ko viss beigsies. «Nē, lai viņi mani pasauc,» es domāju.

Tomēr pagāja viena diena, pagāja otra un trešā diena, pagāja nedēļa — nesauca. «Acīmredzot taisnība neģēlim Ļikospastovam,» es nodomāju, «viņi lugu neuzvedis. Te tev nu bija afiša un «Fenīzes tīkli»! Ak, kā man neveicas!»

Pasaulē labu ļaužu netrūkst, man jāteic, atdarinot Ļi- kospastovu. Pie manas istabas durvīm kāds pieklaudzi­nāja, un ienāca Bombardovs. Es par viņu tik ļoti noprie­cājos, ka man pat acis iekņudējās.

—   Tas bija sagaidāms, — Bombardovs sacīja,, sēdēdams uz palodzes un dauzīdams ar kāju pa radiatoriem, — tā arī iznāca. Vai tad es jūs nebrīdināju?

• — Bet padomājiet, padomājiet jel, Pjotr Petrovič! — es iesaucos. — Kā lai nelasa šāvienu? Kā lai to nelasa?!

—   Tad nu arī izlasījāt! Lūdzu, — Bombardovs skadri noteica. ,

—   Es no sava varoņa nešķiršos, — es nikni attraucu.

—   Jums arī nebūtu jāšķiras…

—   Apžēlojieties!

Un es aizgūtnēm izstāstīju Boinbardovam visu: gan par māti, gan par Petju, kurš piesavinātos man dārgos varoņa monologus, gan par kinžalu, kas mani īpaši kaitināja.

—   Kā jums patīk tādi plāni? — es iekaisis jautāju.

—   Murgi, — Bombardovs atbildēja, nez kāpēc paskatī­damies atpakaļ.

—   Tā ir!…

—    Tāpēc arī nevajadzēja strīdēties, — Bombardovs klu­sām pamācīja, — bet atbildēt tā: es jums ļoti pateicos, Ivan Vasiļjevič, pa jūsu aizrādījumiem, katrā ziņā cen­tīšos ņemt tos vērā. Nedrīkst runāt pretim — vai jūs sa­protat vai nesaprotat? Sivcevā Vražekā pretim nerunā.

—   Kā tad tā?! Neviens un nekad nerunā pretim?

—       Neviens un nekad, — Bombardovs atbildēja, ik vārdu noskaldīdams, — nav runājis pretim, nerunā pretim un ne­runās pretim.

—   Lai viņš sacītu ko sacīdams?

—   Lai sacītu ko sacīdams.

—       Bet ja viņš sacīs, ka manam varonim jābrauc uz Penzu? Vai arī, ka šai mātei Antoņinai jāpakaras? Vai arī, ka viņa dzied kontraltu? Vai ka šī krāsns ir melna? Kas man uz to jāatbild?

—   Ka šī krāsns ir melna.

—   Kāda tad tā izskatīsies uz skatuves?

—   Balta ar melnu traipu.

—   Kaut kas nenormāls, nedzirdēts!…

—       Neko darīt, jādzīvo vien ir, — Bombardovs atbil­dēja.

—       Apžēlojieties! Vai tiešām Aristarhs Platonovičs ne­var viņam neko pateikt?

—       Aristarhs Platonovičs nevar viņam neko pateikt, jo Aristarhs Platonovičs nerunā ar Ivanu Vasijjeviču kopš tūkstoš astoņi simti astoņdesmit piektā gada.

—   Kā tas var būt?

—       Viņi sastrīdējās tūkstoš astoņi simti astoņdesmit piektajā gada un kopš tā laika nesatiekas, pat pa tālruni vierts ar otru nerunā.

—   Man reibst galva! Kā tad teātris var pastāvēt? -

—       Pastāv, kā redzat, un pastāv tīri labi. Viņi ir sada­lījuši sfēras. Ja, teiksim, Ivans Vasiļjevičs ieinteresējies par jūsu lugu, tad Aristarhs Platonovičs tai vairs pirkstu nepieliks — un otrādi. Tātad nav iemesla, kura dēj viņi varētu sadurties. Tā ir Joti gudra sistēma.

—       Ak kungs! Un, kā par spīti, Aristarhs Platonovičs ir Indijā. Ja viņš būtu šeit, es grieztos pie viņa…

—   Hm, — Bombardovs novilka un paskatījās pa logu.

—       Nav taču iespējams sadarboties ar cilvēku, kurš ne­vienu neklausa!

—       Ne, viņš klausa. Viņš klausa trīs personas: Gavriilu Stepanoviču, krustmāmiņu Nastasju Ivanovnu un Augustu Avdejevnu. Lūk, uz zemeslodes ir trīs personas; kuras var ietekmēt Ivanu Vasijjeviču. Ja kāds cits, izņemot minētās personas, iedomāsies Ivanu Vasijjeviču iespaidot, tad pa­nāks tikai to, ka Ivans Vasijjevičs rīkosies pretēji,