Sānos atradās liels, apaļš galds, apklāts ar neredzēti baltu galdautu. Ugunis laistījās kristālā un porcelānā, ugunis drūmi atspīdēja narzāna pudelēs, pazibēja kaut kas sarkans, liekas, laša ikri. Kad ienācu, paprāvā sabiedrība, atzvēlusies krēslos, sakustējās un atbildēja uz manu paklatiīšanos.
— Ā! Leo!… — Ivans Vasiļjevičs jau iesāka.
— Sergej Leontjevič, — Ķņaževičs mudīgi iestarpināja.
— Jā … Sergej Leontjevič, laipni lūdzam! Piesēdieties, padevīgi lūdzu! — Un Ivans Vasiļjevičs man cieši paspieda roku. — Vai' nevēlaties kaut ko uzkost? Varbūt
jums labpatiktos paēst pusdienas vai pabrokastot? Lūdzu bez ceremonijām! Mēs pagaidīsim. Jermolajs Ivanovičs mums ir īsts* burvis, vajag viņam tikai pateikt un … Jer- molaj Ivanovič, vai mums būtu kaut kas pusdienām piemērots?
Atbildes vietā burvis Jermolajs Ivanovičs izturējās tā: pārgrieza baltas acis, pēc tam atgrieza tās atpakaļ un lūdzoši paskatījās uz mani.
— Vai varbūt kādus dzērienus? — Ivans Vasiļjevičs turpināja mani cienāt. — Narzanu? Limonādi? Dzērveņu dzērienu? Jermolaj Ivanovič! — Ivans Vasiļjevičs bargi sacīja. — Vai mums ir pietiekami dzērveņu krājumi? Lūdzu tam stingri sekot.
Par atbildi Jermolajs Ivanovičs kautri pasmaidīja un nokāra galvu.
— Jermolajs Ivanovičs taču … hm … hm … ir mags. Pašā visgrūtākajā laikā viņš ar storēm izglāba no bada visu teātra personālu! Citādi visi līdz pēdējam būtu ap- miruši. Aktieri viņu dievina!
Jermolajs Ivanovičs ar nule aprakstīto varoņdarbu nelepojās, bet, gluži otrādi, viņa sejā iegūla kāda drūma ēna.
Skaidrā, stingrā, skanīgā balsī paziņoju, ka esmu gan brokastis, gan pusdienas paēdis, un kategoriskā formā atteicos gan no narzāna, gan dzērvenēm.
— Tad varbūt kūku? Jermolajs Ivanovičs visā pasaulē pazīstams ar savām kūkām!… •
Bet es vēl skanīgākā tin stiprākā balsī (vēlāk Bombar- dovs pēc aculiecinieku izteicieniem attēloja mani, sacīdams: «Kā stāsta, esot gan jums bijusi balss!» — «Kāda tad?» — «Aizsmakusi, ļauna, spiedzīga …») atteicos arī no kūkām.
— Starp citu, par kūkām, — pēkšņi samtainā basā ierunājās neparasti izmeklēti ģērbies un sasukājies blon- dīns, kurš sēdēja blakus Ivanam Vasiļjevičam, — atceros, mēs reiz sanācām pie Pručevina. Un, visiem par pārsteigumu, ierodas lielkņazs Maksimilians Petrovičs … Mēs aiz smiekliem gar zemi… Jūs taču Pručevinu pazīstat, Ivan Vasiļjevič? Es jums pēc tam šo komisko gadījumu izstāstīšu.
— Pručevinu pazīstu, — Ivans Vasiļjevičs atbildēja, — visīstākais blēdis. Viņš savu miesīgo māsu līdz kreklam izģērba … Nu-u.
Pēkšņi durvis ielaida vēl vienu cilvēku, kurš neietilpa galerijā, — proti, Mišu Paņinu. «Ak, viņš taču nošāva .. nodomāju, Mišas sejā skatīdamies.
— Ā! Godājamais Mihail Aleksejevič! — Ivans Vasiļ- jevics iesaucās, sniegdams ienācējam roku. — Laipni lūdzam! Apsēdieties krēslā. Atļaujiet jūs iepazīstināt, — Ivans Vasiļjevičs griezās pie manis, — šļs ir mūsu^ dārgais Mihails Aleksejevičs, kurš pie mums veic vissvarīgākās funkcijas. Bet tas …
— Sergejs Leontjevičs! — Kņaževičs jautri iestarpināja.
— Taisni ta!
Neteikdami, ,ka esam jau pazīstami, un šo pazīšanos nenoliegdami, mēs ar Mišu vienkārši paspiedām viens otram roku.
— Nu-u, sāksim! — Ivans Vasiļjevičs paziņoja, un visas acis pavērsās pret mani, tā ka man iekšā viss sagriezās. — Kurš vēlas izteikties? Ipolits Pavlovičs!
Tad neparasti iznesīgs un ļoti gaumīgi ģērbies cilvēks, kura cirtas bija melnas kā kraukļa spārns, iesprauda acī monokli un pievērsa savu skatienu man. Pēc tam ielēja sev narzānu, izdzēra glāzi, noslaucīja muti ar zīda ka- batdrānu, brītiņu pašaubījās, vai neiedzert vēl, izdzēra otru glāzi un ierunājās.
Viņam bija brīnišķīga, mīksta, trenēta balss, pārliecinoša, tāda, kas aiziet līdz pašai sirdij.
— Jūsu romāns, Le.., Sergej Leontjevič? Vai tā? Jūsu romāns ir ļoti, ļoti labs'… Tas … ē… kā to lai saka, — te orators pašķielēja uz lielo galdu, kur stāvēja narzāna pudeles, un Jermolajs Ivanovičs tūlīt pietipināja pie viņa un pasniedza svaigu pudeli, — ir psiholoģiski dziļi tverts, varoņi notēloti neparasti patiesi… E … Kas zīmējas uz dabas aprakstiem, tad tajos jūs esat sasniedzis, es pat teiktu, gandrīz Turgeņeva līmeni! — Pēkšņi glāzē iešņācās narzāns, orators izdzēra trešo glāzi un ar vienu uzacs kustību izmeta monokli no acs.
— Sie, — viņš turpināja, — dienvidu dabas apraksti… ē … zvaigžņotās Ukrainas naktis … tad vēl šalcošā Dņepra … ē … kā teicis Gogolis … ē … Brīnumaina ir Dņepra, kā jūs atceraties… un akāciju smarža… Tas viss jums ir izstrādāts meistarīgi…
Es atskatījos uz Mišu Paņinu — tas bija tramīgi ierāvies krēslā, bet viņa acis bija velnišķīgas.
— īpaši… ē… atstāj iespaidu šis birztalas apraksts … papeļu sidrabainās lapas … vai atceraties?
— Man līdz šim brīdim acu priekšā nakts ainas uz Dņepras mūsu izbraukuma laikā! — dāma ar sabuļādām sacīja kontraltā. '
— Starp citu, par izbraukumu, — ierunājās bass līdzās Ivanam Vasiļjevičam un nosmējās, — toreiz ar ģenerālgubernatoru Dukasovu iznāca ļoti pikants gadījums. Vai jūs viņu atceraties, Ivan Vasiļjevič?
— Atceros. Visbriesmīgākais rīma! — Ivans Vasiļje- vičs atsaucās. — Bet turpiniet.
— Attiecībā uz jūsu romānu nevar teikt neko citu, izņemot komplimentus… bet… ē… ē… jūs man piedodiet … skatuvei ir savi likumi!
Ivans Vasiļjevičs ēda ievārījumu, ar patiku klausīdamies Ipolita Pavloviča runu.