— Jums savā lugā nav izdevies attēlot visu jūsu dienvidu aromātu, šīs tveicīgās naktis. Lomas nav psiholoģiski izstrādātas, tas sevišķi sakāms par Bahtina lomu … — Pēkšņi orators nez kāpēc ļoti apvainojās, pat papukšķēja ar lūpām: P … p … un es … ē … nezinu, — orators piedauzīja ar monokļa maliņu pie mapītes, un es nojautu, ka tā ir mana luga, — to nav iespējams uzvest… piedodiet, — viņš nobeidza, jau pagalam aizvainots, — piedodiet!
Tai brīdī mūsu skatieni sastapās. Un runātājs manējā, kā man liekas, izlasīja dusmas un izbrīnu.
Lieta tāda, ka manā romānā nebija ne akāciju, ne sidrabaino papeļu, ne šalcošās Dņepras, ne… ar vārdu sakot, nekā.tāda nebija.
«Viņš nav lasījis! Viņš manu romānu nav lasījis,» man galvā dunēja, «tomēr atļaujas par to runāt! Viņš kaut ko muld par Ukrainas naktīm… Kāpēc viņi mani atsau- kuši šurp?!»
— Kurš vēl vēlētos izteikties? — visiem skatienu pārlaidis, mundri jautāja Ivans Vasiļjevičs.
Iestājās saspringts klusums. Izteikties neviens nevēlējās. Vienīgi no kakta atskanēja balss:
— A-ha-ha …
Es pagriezu galvu un ieraudzīju kaktā tuklu, padzīvojušu cilvēku tumšā kreklā. Viņa seja man bija neskaidri iespiedusies atmiņā no portreta… Viņa acis skatījās
maigi, seja visnotaj pauda garlaicību, hronisku garlaicību. Kad es paskatījos, viņš novērsa acis.
— Vai jūs vēlaties izteikties, Fjodor Vladimirovič? — Ivans Vasiļjevičs griezās pie viņa.
— Nē, — viņš atbildēja.
Klusēšana kļuva dīvaina.
— Bet varbūt jūs kaut ko vēlaties?* — Ivans Vasiļjevičs vērsās pie manis.
Balsī, kas nebija ne skanīga, ne mundra, ne skaidra — es pats tik daudz apjēdzu —, sacīju tā:
— Cik sapratu, mana luga neder, un es lūdzu atdot to man.
Šie vārdi nez kāpēc izsauca satraukumu. Krēsli sakustējās, kāds no aizmugures pieliecās pie manis un sacīja:
— Nē, nu kāpēc tad tā? Piedodiet!
Ivans Vasiļjevičs paskatījās uz ievārījumu, bet pēc tam ar izbrīnu uz apkārtējiem.
— Hm… hm … — un viņš sāka bungot ar pirkstiem, — mēs draudzīgi sakām, ka spēlēt jūsu lugu — tas būtu nodarītn jums briesmīgu ļaunumu! Visbriesmīgāko ļaunumu. īpaši, ja pie lugas ķersies Foma Strižs. Jūs pats būsiet nelaimīgs un mūs nolādēsiet…
Pēc brītiņa es atbildēju:
— Tādā gadījumā lūdzu atdot to man.
Un tad es skaidri izlasīju Ivana Vasiļjeviča acīs dusmas.
— Mums ir līgumiņš, — pēkšņi no kaut kurienes atskanēja balss, un tai brīdī aiz ārsta muguras parādījās Gavriila Stepanoviča seja.
— Bet jūsu teātris taču negrib to uzvest, kālab tad jums to vajag?
Tad man pieliecās tuvāk seja ar ļoti kustīgām acīm aiz pensneja un spalgs tenoriņš vaicāja:
— Vai tiešām jūs to nesīsiet uz Šlipes teātri? Nu ko viņi jums tur iztaisīs? Nu labi, staigās pa skatuvi braši virsnieciņi. Kāda tam jēga?
— Sakarā ar esošajiem likumiem un norādījumiem šlipes teātrim to nedrīkst atdot, mums ir līgumiņš! — Gav- riils Stepanovičs sacīja un panācās uz priekšu.
«Kas šeit notiek? Ko viņi grib?» es domāju un pirmo reizi mūžā sajutu briesmīgu elpas trūkumu.
— Piedodiet, — dobji iebildu, — es nesaprotu. Jūs to negribat uzvest, bet tai pašā laikā sakāt, ka citam teātrim atdot es to nedrīkstu. Ko lai iesāk?
Šiem vārdiem bija apbrīnojama iedarbība. Dāma ar sabuļādām pārmija aizvainotu skatienu ar basu uz dīvāna. Bet visbriesmīgākā bija Ivana Vasiļjeviča seja. Smaids no tās pazuda, man tieši virsū skatījās saniknotas, ugunīgas acis.
— Mēs gribam jūs glābt no briesmīga ļaunuma! — Ivans Vasiļjevičs sacīja. — No visreālākajām briesmām, kas jums uzglūn tepat aiz stūra.
Atkal iestājās klusums-un kļuva tik mokošs, ka to izturēt vairs nebija iespējams.
Mazliet paurbinājis ar pirkstu krēsla pārvalku, piecēlos un paklanījos. Man ar paklanīšanos atbildēja visi, izņemot Ivanu Vasiļjeviču, kurš raudzījās manī ar izbrīnu. Sāniski aizvirzījos līdz durvīm, paklupu, izgāju ārā, paklanījos Toropeckai, kura ar vienu aci skatījās «Izvestijā», bet ar otru manī, un Augustai Menažraki, kas šo sveicienu uzņēma visai bargi, un izgāju ārā.
Teātris grima mijkrēslī. Tējas bufetē bija parādījušies balti plankumi — tur pirms izrādes klāja galdiņus.
Durvis uz skatītāju zāli bija atvērtas, es īsu brītiņu uzkavējos un .pavēroju. Skatuve stāvēja vaļā līdz pat aizmugurējai ķieģeļu sienai. No augšas tika nolaista zaļa, efejām apvīta lapene, sānos pa milzīgiem atvērtiem vārtiem strādnieki kā skudriņas nesa uz skatuves resnas, baltas kolonnas.
Pēc mirkļa manis teātrī vairs nebija.
Sakarā ar to, ka Bombardovam nebija tālruņa, es viņam tajā pašā vakarā nosūtīju telegrammu ar sekojošu saturu:
«Atnāciet uz bēru mielastu. Bez jums sajukšu prātā, nesaprotu.»
šo telegrammu man negribēja pieņemt un pieņēma tikai pēc tam, kad es piedraudēju sūdzēties par to «Kuģniecības vēstnesī».
Nākamās dienas vakarā mēs ar Bombardovu sēdējām pie klāta galda. Meistara sieva, kuru esrnu minējis jau iepriekš, ienesa pankūkas.
Bombardovam patika mana doma sarīkot bēru mielastu, patika arī istaba, kas bija savesta pilnīgā kārtībā.
— Tagad esmu nomierinājies, — es sacīju pēc tam, kad mans viesis bija remdējis pirmo izsalkumu, — un vēlos tikai vienu — uzzināt, kas tas īsti bija. Mani vienkārši moka ziņkāre. Kaut ko tik dīvainu es vēl nekad neesmu piedzīvojis.
Atbildes vietā Bombardovs uzslavēja pankūkas, pārlaida acis istabai un teica:
— Jums vajadzētu apprecēties, Sergej LeontjeviČ. Apprecēties ar kādu simpātisku, maigu sievieti vai jaunavu.
— Šo sarunu .Gogolis jau aprakstījis, — es atbildēju, — neatkārtosimies. Sakiet man — kas tas īsti bija?