Bombardovs paraustīja plecus.
— Nekā īpaša nebija, bija Ivana Vasijjeviča apspriede ar teātra dibinātājiem.
— Tā-a. Kas ir tā dāma ar sabuļādām?
— Margarita Petrovna Tauričeskaja, mūsu teātra aktrise, ietilpst dibinātāju jeb pamatlicēju saimē. Ievērojama ar to, ka nelaiķis Ostrovskis tūkstoš astoņi simti astoņdesmitajā gadā, noskatījies, kā tēlo Margarita Petrovna — viņa debitējusi —, teicis: «Ļoti labi.»
Tālāk no sava sarunu biedra uzzināju, ka istabā bijuši vienīgi pamatlicēji, kuri sakarā ar manu lugu saaicināti uz loti steidzamu sēdi, un ka Dirkinam paziņojuši iepriekšējā vakarā, un ka viņš ilgi sukājis zirgu un mazgājis- drošku ar karbolu.
Pavaicājis, kas stāstīja par lielkņazu Maksimilianu Pet- roviču un rīmu ģenerālgubernatoru, uzzināju, ka tas ir pats jaunākais no visiem pamatlicējiem.
Jāsaka, ka Bombardova atbildes izcēlās ar īpašu atturību un piesardzību. To ievērojis, mēģināju uzdot savus jautājumus tā, lai tomēr izdabūtu no sava viesa ne vien formālas un sausas atbildes, tādas kā «dzimis tādā un tādā gadā, vārds un tevvārds tāds un tāds», bet vismaz kaut kādu raksturojumu. Mani līdz sirds dziļumiem interesēja cilvēki, kuri todien bija pulcējušies direkcijas istabā. Biju iedomājies, ka viņu raksturojumam vajadzētu izskaidrot viņu izturēšanos šajā noslēpumainajā sēdē. _
— Vai šis Gornostajevs (tas, kurš stāstīja par ģenerālgubernatoru) ir labs aktieris? — jautāju, ieliedams Bom- bardovam vīnu.
— Aha, — Bombardovs atbildēja.
— Nē, ar «aha» ir par maz. Nu lūk, piemēram, par Margaritu Petrovnu zināms, ka Ostrovskis teicis «ļoti labi». Tomēr kaut kas konkrēts! Bet kāda jēga no tāda «aha»? Varbūt Gornostajevs ir ar kaut ko ievērojams?
Bombardovs slepus pameta uz mani piesardzīgu skatienu, kaut ko noņurdēja …
— Ko lai jums saka? Hm, hm … — Un, iztukšojis savu glāzi, teica. — Jā, vēl gluži nesen, visiem par pārsteigumu, ar Gornostajevu notika brīnums …— Un tad sāka liet uz pankūkas sviestu un lēja tik ilgi, ka es iesaucos:
—- Dieva dēļ, nevilcinieties!
«Napareuli» — lielisks vīns, — Bombardovs tomēr iemeta starpā, pārbaudīdams manu pacietību, un turpināja tāi — Tas notika pirms četriem gadiem. Agrā pavasarī, un, atceros kā tagad, Gerasims Nikolajevičs toreiz bija īpaši jautrs un satraukts. Acīmredzot priecājās cilvēks ne jau uz labu! Kala kaut kādus plānus, kaut kur traucās, bija kļuvis pat tāds kā jaunāks. Bet viņš, man jums jāsaka, kaislīgi mīl teātri. Atceros, toreiz visu laiku runāja: «Ak, esmu drusku atpalicis, agrāk es mēdzu sekot Rietumu teātra dzīvei, katru gadu mēdzu braukt uz ārzemēm, nu, un, dabiski, biju lietas kursā par visu, kas notiek teātrī Vācijā un Francijā! Ko nu par Franciju, iedomājieties, lai izpētītu teātra sasniegumus, pabiju pat Amerikā!» — «Nu, tad iesniedziet lūgumu un brauciet,» viņam saka. Viņš tā liegi pasmaidīja. «Nekādā ziņā,» atbild, «tagad nav tādi laiki, lai lūgumus sniegtu! Vai tad es varētu pieļaut, ka manis dēļ valsts tērē dārgo valūtu? Lai labāk brauc kāds inženieris vai ekonomists!»
Stiprs, īsts cilvēks! Nu-u … (Bombardovs paskatījās caur vīnu uz spuldzi, vēlreiz paslavēja vīnu.) Nu-u, paiet mēnesis, sākas jau īsts pavasaris. Pēkšņi notiek nelaime. Kādu dienu Gerasims Nikolajevičs'ierodas kabinetā pie Augustas Avdejevnas. Klusē. Tā paskatās uz viņu, redz, ka viņš nav vairs cilvēka izskatā, bāls kā krīts, acis drūmas. «Kas jums kaiš, Gerasim Nikolajevič?» — «Nekas,» atbild, «nepievērsiet uzmanību.» Piegājis pie loga, pa- bungojis ar pirkstiem pa stiklu, sācis svilpot kaut ko ļoti skumju un līdz šausmām pazīstamu. Ieklausījusies, izrādās — Šopēna sēru maršs. Nav izturējusi, sirds viņai cilvēcīgi iesmelgusies, stājusi viņam virsū: «Ko tas nozīmē? Kas noticis?»
Pagriezies pret viņu, greizi pasmaidījis un teicis: «Zvēriet, ka nevienam neteiksiet!» Viņa, saprotams, nekavējoties zvērējusi. «Es nupat biju pie ārsta, un viņš atklāja, ka man ir plaušu sarkoma.» Pagriezies un izgājis.
— Jā, tas tik ir numurs … — es klusi sacīju, un man kļuva slikti ap sirdi.
— Kāda runa! — Bombardovs apstiprināja. — Nu-u, Augusta Avdejevna nekavējoties, iepriekš nozvērinājusi noslēpumu neizpaust, pateica to Gavriilam Stepanovičam, tas Ipolitam Pavlovičam, tas sievai, sieva Jevlampijai Petrovnai; ar vārdu sakot, pēc divām stundām pat meistaru palīgi šūšanas cehā zināja, ka Gerasima Nikolajeviča mākslinieciskā darbība beigusies un ka vainagu var pasūtīt kaut vai tūlīt. Jau pēc trim stundām aktieri tējas bufetē sprieda, kam atdos Gerasima Nikolajeviča lomas.
Augusta Avdejevna pa to laiku metas pie klausules un zvana Ivanam Vasiļjevičain. Tieši pēc trim dienām Augusta Avdejevna zvana Gerasimam Nikolajevičam un saka: «Tūlīt pie jums atbraukšu.» Un patiesi atbrauc. Ge- rasims Nikolajevičs guļ uz dīvāna ķīniešu rītasvārkos, pats bāls kā nāve, bet lepns un mierīgs.
Augusta Avdejevna ir izdarīga sieviete, viņa nomet tieši uz galda sarkano grāmatiņu un čeku — blāk"
Gerasims Nikolajevičs nodrebējis un teicis:
— Jūs, ļaunie cilvēki! Es taču to negribēju! Kāda jēga nomirt svešumā!
Augusta Avdejevna ir nelokāma sieviete un īsta sekretāre! Mirēja vārdus viņa palaidusi gar ausīm un iesaukusies:
— Fadej!
Bet Fadejs ir uzticīgs Gerasima Nikolajeviča kalpotājs, uz kuru var paļauties.
Un Fadejs tūlīt bijis klāt.
— Vilciens atiet pēc divām stundām. Pledu Gerasimam Nikolajevičam! Veļu. Čemodānu. Neseseru. Mašīna būs pēc četrdesmit minūtēm.
Nāves kandidāts tikai nopūties, atmetis ar roku.
Kaut kur — vai mi tas ir Šveicē uz robežas, vai arī nemaz nav Šveicē —, ar vārdu sakot, Alpos … — Bom- bardovs paberzēja pieri, — ar vārdu sakot, nav svarīgi. Trīstūkstoš metru virs jūras līmeņa atrodas visā pasaulē pazīstamā profesora Klī kalnu dziednīca. Uz turieni brauc tikai bezcerīgos gadījumos. Mēģināts nav zaudēts. Sliktāk nebūs, bet — mēdz notikt arī brīnumi. Klī liek tādus bezcerīgos vaļējā verandā ar skatu uz sniegotām virsotnēm, izdara viņiem kaut kādas sarkomatīna injekcijas, liek elpot skābekli, un dažos gadījumos Klī ir izdevies nāvi uz gadu attālināt.