Bombardovs prasmīgi iztaisīja pauzi un tādas acis, ka man pār muguru pārskrēja-šermuļi.
— Un iedomājieties… ārsts viņu izmeklējis, iztaustījis, sācis mirkšķināt acis… Gerasims Nikolajevičs viņam saka: «Dakter, nevelciet garumā, es neesmu bāba, esmu visu ko redzējis… sakiet — vai viņa?» Viņa!! — Bombardovs aizsmacis ieķērcās un vienā paņēmienā izdzēra glāzi. — Sarkoma bija atjaunojusies! Metusies uz labo nieri, sākusi grauzt Gerasimu Nikolajeviču! Protams, sensācija. Mēģinājumus pie velna, Gerasimu Nikolajeviču — uz mājām. Nu, šinī reizē jau bija vieglāk. Tagad jau ir cerība. Atkal trīs dienās pase, biļete, uz Alpiem, pie Klī. Tas saņēmis Gerasimu Nikolajeviču kā tuvinieku. Kā nu ne! Gerasima Nikolajeviča sarkoma profesoram reklāmu visā pasaulē nodrošinājusi! Atkal uz verandas, atkal injekcijas — un gluži tas pats! Pēc diennakts sāpes norimušas, pēc divām — Gerasims Nikolajevičs staigājis pa verandu, bet pēc trim dienām prasījis Klī, vai viņš nedrīkstot uzspēlēt tenisu! Kas dziednīcā noticis, nav prātam aptverams. Slimnieki pie Klī ešeloniem braukuši! Kā stāstīja Gerasims Nikolajevičs, sākuši celt blakām otru korpusu. Klī, lai būtu, cik atturīgs ārzemnieks būdams, trīs reizes ar Gerasimu Nikolajeviču saskūpstījies un sūtījis viņu, ka jau pienakas, atpūsties, tikai šoreiz uz Nicu, tad uz Parīzi, bet pēc tam uz Sicīliju.
Un rudenī Gerasims Nikolajevičs atkal pārbrauca — mēs tieši tolaik atgriezāmies no izbraukuma pa Don- basu — svaigs, mundrs, vesels, tikai uzvalks cits — pagājušo rudeni bija šokolādes krāsā, bet tagad -pelēks ar sīkām rūtiņām. Trīs dienas stāstīja par Sicīliju un par to, kā buržuji Montekarlo spēlējot ruleti. Sacīja, ka esot pretīgs skats. Atkal sezona, un atkal pret pavasari tas pats, vienīgi citā vietā. Recidīvs, bet tikai zem kreisā ceļgala. Atkal Kjī, tad uz Madeiru un noslēgumā — Parīze.
Bet tagad raižu sakarā ar sarkomas uzliesmojumiem gandrīz vairs nebija. Visiem kļuva skaidrs, ka Klī atradis glābšanas paņēmienu. Izrādījās, ka ar katru gadu sarkomas noturība no injekciju iedarbības mazinās, un Klī cerot un pat esot par to pārliecināts, ka vēl trīs četras sezonas — un Gerasima Nikolajeviča organisms pats tikšot galā ar sarkomas mēģinājumiem dot kaut kur uzliesmojumu. Un, patiesi, aizpagājušajā gadā tā izpaudās tikai ar vieglām sāpēm haimora dobumā un pie Klī tūlīt pazuda. Bet tagad Gerasims Nikolajevičs tiek ļoti neatlaidīgi un stingri novērots, un, vai sāpes ir vai nav, aprīlī viņu sūta projām.
— Brīnišķīgi! — es sacīju, nez kāpēc nopūzdamies.
Pa to laiku mūsu dzīres, kā saka, pieņēmās spēkā. Galvas no «Napareuli» kļuva miglainas, saruna vedās gan raitāk, gan, galvenais, atklātāk. «Tu esi ļoti interesants, vērīgs, dzēlīgs • cilvēkš,» es nodomāju par Bombardovu, «un man ārkārtīgi patīc, bet tu esi viltīgs un noslēgts, un tādu tevi padarījusi tava dzīve teātrī…»
— Neesiet tāds! — es pēkšņi lūdzu savu ciemiņu. — Sakiet man, es taču jums atzīstos — man ir smagi… Vai tiešām mana luga ir tik slikta?
— Jūsu luga, — Bombardovs sacīja, — ir laba luga. Un punkts.
— Bet kā tad, kā tad izskaidrot visu to dīvaino un briesmīgo, kas notika kabinetā? Vai viņiem luga nepatika?
— Nē, — Bombardovs sacīja stingrā balsī, — gluži otrādi. Viss notika tikai tāpēc, ka tā viņiem patika. Un patika ārkārtīgi.
— Bet Ipolits Pavlovičs …
— Vairāk par visiem tā patika tieši Ipolitam Pavlovi- čam, — Bombardovs runāja klusu, bet svarīgi, vārdus atdalīdams, un es, tā man likās, notvēru viņa acīs līdzjūtību.
— Prātu var zaudēt • • • — es nočukstēju.
— Nē, nevajag zaudēt… Jūs vienkārši nezināt, kas ir teātris. Ir pasaulē sarežģītas mašīnas, bet teātris ir pati sarežģītākā…
— Runājiet! Runājiet! — iesaucos un saķēru galvu.
— Luga patika tik ļoti, ka radīja pat paniku, — Bombardovs sāka runāt, — tas arī bija visam par iemeslu. Tiklīdz ar to iepazinās — bet pamatlicēji bija par lugu uzzinājuši —, tūdaļ uzmeta pat lomu sadalījumu. Par Bahtinu izraudzījās Ipolitu Pavloviču. Petrovu nolēma dot Valentīnam Konradovičam.
— Kādam … Vai… tam, kurš…
<— Nūja … viņam.
— Bet atvainojiet! — es nevis iekliedzos, bet ierēcos. — Viņš taču …
— Nūja, nūja … — Bombardovs piebalsoja, acīmredzot saprazdams mani no pusvārda, — Ipolitam Pavlovičam ir sešdesmit viens gads, Valentīnam Konradovičam — sešdesmit divi… Cik gadu ir jūsu visvecākajam varonim Bahtinam?
— Divdesmit astoņi!
— Lūk, lūk. Nu-u, līdzko pamatlicējiem izsūtīja lugas eksemplārus, tā grūti pat jums izstāstīt, kas notika. Kaut kas tāds mums teātrī nav pieredzēts visos piecdesmit tā pastāvēšanas gados. Viņi visi vienkārši apvainojās.
— Uz ko? Vai uz lomu sadalītāju?
— Nē. Uz autoru.
Man atlika tikai acis ieplest, ko es arī darīju, bet Bombardovs turpināja:
— Uz autoru. Patiešām — pamatlicēju grupa sprieda tā: mēs meklējam, mēs alkstam pēc lomām, mēs, teātra dibinātāji, ar prieku visu savu meistarību parādītu šodie- nīgā lugā un… še tev! Ierodas pelēks uzvalks un atnes lugu, kurā darbojas puišeļi! Tātad mēs to spēlēt nevaram?! Ko tas nozīmē — vai viņš to atnesis pa jokam? Pašam jaunākajam no pamatlicējiem — Gerasimam Niko- Iajevičam — ir piecdesmit septiņi -gadi.
— Es nemaz nepretendēju, lai manā lugā spēlētu pamatlicēji! — es iesaucos. — Lai spēlē jaunie!
— Re, cik manīgs! — Bombardovs iesaucās un savieba sātanisku ģīmi. — Lai varbūt Arguņins, Gaļins, Jelagins, Blagosvetlovs, Strenkovskis iznāk priekšā, klanās — bravo! Bis! Urā! Skatieties, labie ļautiņi, cik mēs brīnišķīgi spēlējam! Bet pamatlicēji tātad sēdēs un apjukuši smaidīs — tātad, sak, mēs vairs neesam vajadzīgi? Tātad mums jau varbūt laiks uz nabagmāju? Ha, ha, ha! Veikli! Veikli!