— Viss saprotams! — es iesaucos, arī cenzdamies kliegt sātaniskā balsī. — Viss saprotams!
— Kas tur ko nesaprast! — Bombardovs atcirta. — Ivans Vasiļjevičs taču jums sacīja, ka līgava jāpārtaisa par māti, tad to spēlētu Margarita Pavlovnavai Nas- tasja Ivanovna …
— Nastasja Ivanovna?!
— Jūs neesat teātra cilvēks, — Bombardovs atsaucās ar nicīgu smaidu, bet, par ko viņš mani nicināja, nepaskaidroja.
— Sakiet tikai vienu, — es dedzīgi ierunājos, — ko viņi gribēja nozīmēt Annas lomā?
— Protams, Ludmilu Silvestrovnu Prjahinu.
Pēkšņi mani nez kāpēc pārņēma trakas dusmas.
— Ko-o? Ko tas nozīmē?! Ludmilu Silvestrovnu?! — Es pietrūkos kājās. — Vai jūs jokojat?!
— Bet kas tur sevišķs? — Bombardovs jautāja ar jautru ziņkārību.
— Cik viņai gadu?
— Atvainojiet, to nu'gan neviens nezina.
— Annai ir deviņpadsmit gadu! Deviņpadsmit! Vai saprotat? Bet arī tas nav pats galvenais. Galvenais ir tas, ka viņa nevar spēlēt!
— Vai Annu?
— Ne tikai Annu, bet vispār neko!
— Apžēlojieties!
— Nē, apžēlojieties jūs! Aktrise, kura gribēja notēlot vajāta un apvainota cilvēka vaimanas un notēloja tā, ka runcis palika traks un saplēsa aizkaru, nevar spēlēt neko.
— Runcis ir stulbenis, — Bombardovs attrauca, "tīksminādamies par manām mežonīgajām dusmām, — viņam ir sirds aptaukošanās, miokardīts un neirastēnija. Viņš taču augām dienām tup gultā, cilvēkus neredz, nu, gluži dabiski, pārbijās.
— Runcis ir neirastēniķis — tam es piekrītu! — es kliedzu. — Bet viņam ir pareiza izjūta, un viņš lieliski saprot teātri. Viņš saklausīja mākslotību! Sajrotiet, pretīgu samākslotību. Viņš bija šokēts! Vispār — ko nozīmēja visas šīs muļķības?
— Viss tika salaists dēlī, — Bombardovs paskaidroja.
— Ko jūs ar to domājat?
— Par dēli mēs saucam katru ķibeli, kas atgadās uz ' skatuves. Vienalga, vai aktieris sajauc tekstu, vai nelaikā aizvelk aizkaru, vai…
— Sapratu, sapratu …
— Sinī gadījumā dēlī salaida divas personas — gan - Augusta Avdejevna, gan Nastasja Ivanovna. Pirmā, sūtīdama jūs pie Ivana Vasiļjeviča, NastasjU Ivanovnu nebrīdināja, ka jūs būsiet. Bet otrā, Ludmilu Silvestrovnu ielaizdama, nepārbaudīja, vai pie Ivana Vasiļjeviča kāds nav. Kaut gan, protams, Augusta Avdejevna mazāk vainīga — Nastasja Ivanovna bija aizbraukusi uz veikalu pēc sēnēm …
— Saprotams, saprotams, — es sacīju, cenzdamies izspiest no sevis mefistofeliskus smieklus, — viss pilnīgi saprotams! Bet tik un tā jūsu Ludmila Silvestrovna nevar spēlēt.
— Apžēlojieties! Maskavieši apgalvo, ka viņa savā laikā esot spēlējusi lieliski…
— Jūsu maskavieši melo! — es iesaucos. — Viņa tēlo asaras un bēdas, bet acis viņai dzalkstī. Viņa lēkā un kliedz «atvasara!», bet acis viņai drudžainas. Viņa smejas, bet klausītājiem skrien drebuļi pa muguru, it kā viņiem aiz krekla būtu aizliets narzāns!. Viņa nav aktrise!
— Tomēr! Viņa trīsdesmit gadus apgūst Ivana Vasiļjeviča slaveno teoriju par pārtapšanu …
— Es tādu teoriju nezinu! Manuprāt, teorija viņai nav līdzējusi!
— Jūs varbūt teiksiet, ka arī Ivans Vasiļjevičs nav aktieris?
— O nē! Nē! Līdzko viņš parādīja, kā Bahtins noduras, es ievaidējos: acis viņam kļuva kā mironim! Viņš nokrita uz dīvāna, un es redzēju cilvēku, kurš nodūries. Cik no šīs īsā< ainiņas var spriest — bet spriest var, tāpat kā lielu dziedātāju var pazīt pēc vienas frāzes, ko viņš nodziedājis, — Ivans Vasiļjevičs uz skatuves ir izcila parādība. Es tikai nekādi nesaprotu, ko viņš runā par lugas saturu.
— Viņš runa visai gudri!
— Bet kinžals?!
— Ņemiet vērā, ka, līdzko jūs apsēdāties un atvērāt mapīti, viņš jau pārstāja klausīties. Jā, jā. Viņš domāja par to, kā sadalīt lomas, kā rīkoties, lai būtu nodarbināti pamatlicēji, kas jādara, lai viņi varētu spēlēt jūsu lugu, sev nekaitējot… Bet jūs lasāt par kaut kādiem šāvieniem. Es mūsu teātrī strādāju desmit gadus, un man sacīja, ka mūsu teātrī vienīgo reizi šauts tūkstoš deviņi simti pirmajā gadā — un arī tad ļoti neveiksmīgi. Tajā lugā… ek, esmu aizmirsis… pazīstams autors… nu, nav. svarīgi… ar vārdu sakot, divi nervozi varoņi savā starpā lamājušies mantojuma dēļ, lamājušies, lamājušies, kamēr viens bliezis otram no revolvera — un tik un ta garām… Nu, kamēr gāja parastie mēģinājumi, palīgs atdarinājis šāvienu, sasizdams plaukstas, bet ģenerālmēģinājumā izšāvis kulisēs no paštaisītā. Nu, Nastasjai Iva- novnai kļuvis slikti — viņa ne reizi mūžā nebija dzirdējusi šāvienu —, bet Ludmilai Silvestrovnai uznākusi histērija. Kopš tā laika vairs netiek šauts. Lugā izdarījuši labojumu, varonis nešāvis, bet vicinājis lejkannu, kliegdams: «Es tevi nositīšu, nelieti! — un spārdījies ar kājām, un no tā, pēc Ivana Vasiļjeviča domām, luga tikai ieguvusi. Autors uz teātri nāvīgi apvainojies un trīs gadus nerunājis ar direktoriem, bet Ivans Vasiļjevičs palicis nelokāms..,
Jo tālāk ritēja skurbā nakts, jo vairāk noplaka mani jūtu uzplūdi un es vairs Bombardovam skaļi neiebildu, bet uzdevu aizvien vairāk jautājumu. No sāļajiem sarkanajiem ikriem un laša dega mute, mēs dzesējām slāpes ar tēju. Istaba bija dūmu pilna, kā ar pienu pielieta; no atvērtā vēdlodziņa iekšā gāzās auksta gaisa strūkla, bet tā neatsvaidzēja, tikai saldēja.
— Jel sakiet man, sakiet, —- lūdzu dobjā, vārgā balsī, — kāpēc tādā gadījumā, ja luga viņiem neder, viņi negrib, ka es atdodu to citam teātrim? Kāpēc viņiem tā vajadzīga? Kāpēc?
— Tad ta jauki! I<ā — kāpēc? Tas nu gan mūsu teātrim ļoti patiktu, ka līdzās kāds uzvestu jaunu lugu, turklāt tādu, kura acīmredzot var gūt panākumus! Kāda velna pēc? Jūs taču ierakstījāt līgumā, ka lugu citam teātrim neatdosiet?