Pēkšņi man acu priekšā sāka lēkāt neskaitāmi ugunīgi zaļi uzraksti «autoram nav tiesību», kaut kāds vārdiņš «ja …» un viltīgas paragrāfu figūras, prātā iešāvās ar ādu iztapsētais kabinets, uzdvesmoja smaržas.
— Lai viņš nolādēts! — es iesēcos.
Kurš?!
— Lai viņš nolādēts! Gavriils Stepanovičs!
— Ērglis! — Bombardovs iesaucās, zibinādams iekaisušās acis.
— Bet kāds lēnīgs un par dvēseli vien runā! …
— Maldi, murgi, nieki, novērošanas spēju trūkums! — Bombardovs klaigāja, viņa acis liesmoja, liesmoja papiross, dūmi nāca ārā pa nāsīm. — Ērglis, kondors. Viņš sēž uz klints, redz četrdesmit kilometru visapkārt. Un, kolīdz parādās punktiņš, kolīdz pakustas, viņš paceļas gaisā un pēkšņi kā akmens krīt lejup. Zēls brēciens, gār- dzieni… un, lūk, viņš jau pacēlies gaisā ar laupījumu nagos!
— Jūs esat dzejnieks, velns parāvis! — es sēcu.
— Bet jūs, — delikāti pasmaidījis, Bombardovs čukstēja, — Jauns cilvēks. Eh, Sergej Leontjevič, es paredzu, jums grūti klāsies …
Viņa vārdi man iedzēla. Domāju, ka nekādā ziņā neesmu auns cilvēks, bet tūdaļ atcerējos Ļikospastova vārdus par vilka smaidu …
— Tātad, — es žāvādamies sacīju, — tātad mana luga netiks uzvesta? Tātad viss pagalam?
Bombardovs vērīgi manī paskatījās un sacīja ar gluži negaidītu siltumu balsī:
— Sagatavojieties izciest visu. Negribu jūs mānīt. Luga neies. Ja nu vienīgi brīnums …
Aiz loga ausa rudenīgs, draņķīgs, miglains rīts. Bet, par spīti tam, ka visapkārt mētājās pretīgas ēdiena atliekas un apakštasēs rēgojās vesels lēvenis papirosu galu, es visas šīs nejēdzības vidū vēlreiz — acīmredzot pēdējā viļņa pacelts — sāku runāt monologu par zelta zirgu.
Gribēju notēlot savam klausītājam, kā uz zirga zeltainajiem krustiem laistās dzirksteles, kā skatuve izdveš vēsumu un savu aromātu, kā zālē skan smiekli… Bet tas nebija galvenais. Aizrautībā saspiedis apakštasi,'kaislīgi centos pārliecināt Bombardovu par to, ka es, līdzko ieraudzīju zirgu, tūdaļ izpratu gan skatuvi, gan tās vissīkākos noslēpumus. Ka tātad jau sen, sen — varbūt bērnībā, bet varbūt vēl pirms dzimšanas — esmu jau sapņojis, esmu jau neskaidri ilgojies pēc tās. Un, lūk, esmu klāti
— Es esmu jaunais, — es kliedzu, — es esmu jaunais! Esmu neizbēgamais, esmu klāt!
Šai brīdī degošajās smadzenēs sagriezās kaut kādi ri- tenīši un izlēca Ludmila Silvestrovna, uzvijās gaisā, māja ar mežģīņu lakatiņu.
— Viņa nevar spēlēt! — es gārdzu dusmu uzplūdā.
— Bet apžēlojieties!… Nevar taču …
— Palūgšu nerunāt man pretim, — es bargi sacīju, — jūs esat pieradis, bet es, lūk, esmu jaunais, mans skatiens ir ass un svaigs! Es redzu viņai cauri…
— Tomēr!
— Un nekāda te… teorija neko nelīdzēs! Bet tam mazajam strupdegunim, kurš spēlē ierēdni, rokas ir baltas un balss sēcoša, taču teorija viņam nav vajadzīga, arī tam, kurš tēlo slepkavu ar melnajiem cimdiem,,« teorija nav vajadzīga!
— Arguņins… — dobji atplūda līdz manim cauri dūmu aizkaram.
— Nav nekādu teoriju! — galīgi pašpaļāvībā iestidzis, es klaigāju un griezu pat zobus, un pēkšņi, pavisam negaidot, pamanīju, ka man uz pelēkajiem svārkiem ir liels eļļas traips ar pielipušu sīpola plēksnīti. Apjucis paskatījos apkārt. No nakts nebija ne vēsts. Bombardovs nodzēsa spuldzi, un priekšmeti iznira no mijkrēšļa visā savā krop- līgumā.
Nakts bija apēsta, nakts bija garām.
14. nodaļa NOSLĒPUMAINIE BRĪNUMDARI
Cilvēka atmiņa ir izveidota brīnumaini. Lūk, liekas, tas viss noticis vēl nesen, bet restaurēt notikumus nepārtraukti un secīgi nekādi nav iespējams. Locekļi no ķēdes izkrituši! Kaut ko atceries, šis tas pēkšņi acu priekšā uzzibsnī, bet pārējais sadrupis, izkaisījies, un atmiņā palikusi tikai smelkne un kaut kāds lietutiņš. Jā, starp citu, smelkne tā arī ir. Lietutiņš? Lietutiņš? Tātad mēnesis, kas sekoja skurbajai naktij, bija novembris. Nu, tad, protams, lija lietus un reizēm sniga slapjš sniegs. Nu, jūs, jādomā, Maskavu pazīstat? Tātad aprakstīt to nav vajadzības. Novembrī tās ielās ir ārkārtīgi nepatīkami. Un iestādēs arī ir nepatīkami. Bet tā vēl būtu tikai pusbēda, slikti, ja mājās nav labi. Sakiet man — ar ko lai iztīra traipus no apģērba? Mēģināju gan šā, gan tā, gan ar vienu, gan ar otru līdzekli. Un, rau, apbrīnojama lieta: piemēram, samērcē benzīnā — un brīnišķīgs rezultāts — traips kūst, kūst un izzūd. Cilvēks laimīgs, jo nekas tā nemoka kā traips uz apģērba. Nekārtīgi, neglīti, bojā nervus. Pakar svārkus uz naglas, no rīta piecelies — traips agrākajā vietā un ož mazliet pēc benzīna. Tas pats pēc verdoša ūdens, tējas biezumiem, odekolona. Velna milti! Sāc dusmoties, nervozēt, bet viss veltīgi. Nē, acīmredzot tas, kuram uzkritis uz drēbēm traips, staigās ar to tikmēr, kamēr pats uzvalks nodils un tiks uz mūžīgiem laikiem aizmests. Tagad jau man vienalga, bet citiem vēlu, lai traipu būtu pēc iespējas mazāk.
Tātad tīrīju traipu un nevarēju iztīrīt, pēc tam, atceros, visu laiku trūka pušu kurpju šņores, klepoju un katru dienu gāju uz «Vēstnesi», cietu no mitruma un bezmiega, lasīju, kā pagadījās, un dievs vien zina ko. Tobrīd neviena cilvēka man līdzās nebija. Ļikospastovs nez kāpēc aizbrauca uz Kaukāzu, manu paziņu, kuram nozagu revolveri, pārcēla darbā uz Ļeņingradu, bet Bombardovs saslima ar nieru iekaisumu, un viņu ievietoja klīnikā. Retumis gāju viņu apraudzīt, bet viņš, protams, sarunās par teātri neielaidās. Viņš, zināms, saprata, ka šā vai tā, bet pēc gadījuma ar «Melno sniegu» šai tēmai nevajag pieskarties, taču par nierēm var runāt, jo šeit tomēr var cerēt uz labu iznākumu. Tālab arī runājām par nierēm, pat Klī pa jokam atcerējāmies, bet īstas jautrības trūka.