Sapnis bija tik patīkams, ka uzmodies vēl kādu laiciņu smējos.
Un pēkšņi pie durvīm klaudzināja, es piegāju, ietinies segā, šļūkdams saplīsušajās kurpēs, un kaimiņienes roka parādījās durvju spraugā un sniedza man aploksni. Uz tās mirdzēja zelta burti «NT».
Es to atvēru, rau, te tā, slīpi atplēsta, arī šobrīd guļ manā priekšā (un es aizvedīšu to sev līdzi!). Aploksnē bija lapa — atkal ar zelta gotu burtiem, un Fomas Striža plašajā rokrakstā ar trekniem burtiem stāvēja rakstīts:%
«Dārgais Sergej Leontjevrč!
Nekavējoties uz Teātri! Rīt pulksten divpadsmitos dienā • sāku mēģināt «Melno sniegu».
Jūsu F. Strižs.»
Greizi smaidīdams, nikni lūkodamies lapā un domādams par kinžalu, apsēdos uz dīvāna, pēc tam, uz kailajiem ceļgaliem skatīdamies, nez kāpēc atcerējos Ludmilu Sil- vestrovnu.
Pie durvīm pa to laiku klaudzināja pavēloši un priecīgi.
— Jā, — es sacīju.
Istabā ienāca Bombardovs. Viņš bija iedzelteni bāls, šķita garāks nekā pirms slimības un balsī, kas arī bija no tās mainījusies, sacīja:
Vai jūs jau zināt? Es pie jums atbraucu tieši tāpēc.
Un, nostājies viņa priekšā visā savā kailumā un nabadzībā, veco segu pa grīdu vilkdams, es viņu noskūpstīju, audams lapai nokrist zemē.
Kā tas varēja notikt? — jautāju, liekdamies pie grīdas.
— To pat es nesaprotu, — mans dārgais viesis atbildēja, — neviens nesaprot un arī nekad neuzzinās. Domāju, ka to izdarījuši Paņins un Strižs. Bet, kā viņi to dabūjuši gatavu, nav zināms, jo tas iet pāri cilvēka spēkiem. Ar vārdu sakot — tas ir brīnums.
OTRĀ DAĻA
15.nodaļa
Kā pelēka, tieva čūska, kas velkas caur visu parteru, aizlocīdamās nezin kur, uz partera grīdas gulēja elektriskais vads izolācijas apvalkā. No tā barojās maza lampiņa uz galdiņa, kas stāvēja partera vidusejā. Lampiņa deva tieši tik daudz gaismas, lai apgaismotu papīra lapu un tintnīcu uz galda, Uz papīra bija uzzīmēts strupdegunains ģīmis, līdzās ģīmim gulēja vēl svaiga apelsīna miziņa un stāvēja pelnutrauks, pilns papirosu galiem. Blāvi mirgoja karafe ar ūdeni, tā atradās ārpus gaismas loka.
Parters grima tādā pustumsā, ka cilvēki, ienākuši tajā no gaismas, sāka iet taustīdamies, ķerdamies pie krēslu atzveltnēm, kamēr acis nebija apradušas.
Skatuve stāvēja vaļā, un to no augšas vāji apgaismoja priekšējā sofite. Uz skatuves ar mugurpusi pret publiku slējās kaut kāda siena, bet uz tās bija rakstīts: ««Vilki un avis» — 2». Bija redzams krēsls, rakstāmgalds, divas taburetes. Krēslā sēdēja strādnieks krievu kreklā un svārkos un uz vienas no taburetēm — jauns cilvēks svārkos un biksēs, bet'sajozies ar siksnu, pie kuras karājās zobens ar Jura pušķi.
Zālē bija smacīgi — ārā maijs jau sen bija pilnā plaukumā.
Bija mēģinājuma pārtraukums — aktieri aizgāja uz bufeti brokastot. Es paliku. Pēdējo mēnešu notikumi bija atstājuši savu iespaidu, jutos kā sadauzīts, visu laiku gribējās apsēsties un sēdēt ilgi un nekustīgi. Tāds stāvoklis, starp citu, nereti mijās ar nervozas enerģijas uzplūdiem, kad gribējās kustēties, paskaidrot, runāt un strīdēties. Bet pašlaik es atrados pirmajā stāvoklī. Zem lampiņas kupola slāņojās biezi dūmi, tos iesūca kupoliņā, bet pēc tam tie cēlās kaut kur augšup.
Manas domas riņķoja tikai ap vienu — ap manu lugu. Kopš tās dienas, kad Foma Strižs atsūtīja man liktenīgo vēstuli, mana dzīve pārmainījās līdz nepazīšanai. It kā cilvēks būtu no jauna piedzimis, it kā viņam istaba būtu cita, kaut gan tā bija tā pati istaba, it kā arī apkārtējie ļaudis būtu citi un Maskavā viņš, šis cilvēks, pēkšņi dabūja eksistences tiesības, dzīve ieguva jēgu un pat nozīmību.
Bet domas bija piekaltas tikai pie viena, pie lugas, kas aizņem visu laiku — pat sapņus, jo sapņos tā rādījās jau kādās neesošās dekorācijas uzvesta, rādījās no repertuāra noņemta, rādījās izgāzusies vai arī milzīgus panākumus guvusi. Atceros, ka otrajā no šiem gadījumiem luga tika uzvesta uz slīpām sastatnēm, uz kurām aktieri izskatījās -kā apmetēji un spēlēja ar lukturiem rokās, dziedādami vienā dziedāšanā. Autors nez kāpēc atradās viņu vidū, staigāja pa nedrošajiem šķērskokiem tikpat brīvi kā muša pa sienu, bet lejā bija liepas un ābeles, jo lugas darbība norisinājās dārzā, kas bija pilns ar satrauktu publiku.
Pirmajā gadījumā visbiežāk rādījās tāds variants — autors, iedams uz ģenerālmēģinājumu, aizmirsis uzvilkt bikses. Pirmos soļus viņš uz ielas spēra apjucis, cerēdams, ka izdosies aizlavīties nepamanītam, un pat sadomāja, kā taisnoties garāmgājējiem — kaut ko par vannu, kurā tas nupat bijis, un par biksēm, kas, tā sacīt, esot aiz kulisēm. Bet, jo tālāk, jo kļuva ļaunāk, un nabaga autors Hpa pie ietves, meklēja avīžu iznēsātāju, viņa nebija, gribēja nopirkt mēteli — trūka naudas,- paslēpās parādes durvīs un saprata, ka ģenerālmēģinājumu nokavējis …
— Vaņa, — no skatuves atskanēja vārga balss. — Dod dzelteno!
Balkona malējā ložā, kas atradās pie pašas skatuves, kaut kas iedegās, no ložas krita slīps gaismas kūlis, uz skatuves grīdas izgaismojās dzeltens aplis un līda uz priekšu, ietverdams sevī gan krēslu ar nobružāto pārvalku, ar nodauzīto apzeltījumu uz rokbalstiem, gan iz- spūrušo butaforu ar koka kandelabru rokā.