…Antons Kalošins palīdzot Malokrošečnijam izprast mākslas jautājumus. Tas, starp citu, neesot nekāds brīnums, jo pirms darba teātrī Antons dienējis ugunsdzēsēju komandā, kur pūtis tauri. Bet, ja nebūtu. Antona, Romanuss zvērot, ka dažs labs no režisoriem gluži vienkārši sajauktu «Ruslana» uvertīru ar pašu parastāko «Lai dus nu dieva mierā»!
«Sis cilvēks ir bīstams,» es domāju, skatīdamies uz Ro- manusu, «ļoti bīstams. Pret viņu nav iespējams cīnīties!»
Ja Kalošina nebūtu, pie mums, protams, varētu likt muzikantam spēlēt, pakarot viņu pie priekšējās sofites ar kājām gaisā, vēl jo vairāk tāpēc, ka Ivans Vasi|jevičs teātri nerādās, tomēr teātrim nākšoties samaksāt Annai Anufrijevnai par sadragātajām ribām. Jā, Romanuss viņai esot devis padomu griezties arī savienībā, uzzināt, kā tur skatoties uz tādām lietām, par kurām patiesi varot sacīt:
— Se noti e vero, e ben trovato, — un varbūt arī stiprāk vēl.
Aizmugurē atskanēja klusi soļi, tuvojās glābiņš.
Pie galda stāvēja Andrejs Andrejevičs. Andrejs Andre- jevičs bija teātrī režisora pirmais palīgs, un viņš vadīja lugu «Melnais sniegs».
Andrejs Andrejevičs, paresns, plecīgs blondlns ap gadiem četrdesmit, kustīgām, pieredzējušām acīm, savu darbu prata labi. Bet šis darbs bija grūts.
Andrejs Andrejevičs, kurš par godu maijam bija ģērbies nevis parastajā tumšajā uzvalkā un dzeltenajos zābakos, bet zilā satīna kreklā un dzeltenīgās brezenta kurpēs, piegāja pie galda, turēdams padusē nemainīgos papes vākus.
Romanusa acis uzliesmoja spožāk, un Andrejs Andrejevičs nepaguva vēl nolikt zem lampas papes vākus, kad uzmutuļoja skandāls.
Tas sākās ar Romanusa frāzi:
— Es kategoriski protestēju sakarā ar vardarbībām pret muzikantiem un lūdzu ierakstīt protokolā to, kas notiek!
— Kādas vardarbības? — Andrejs Andrejevičs jautāja oficiālā balsī un mazliet sarauca uzaci.
— Ja pie mums uzVed lugas, kas vairāk līdzinās operai… — Romanuss iesāka, bet apķērās, ka autors sēž tepat, un turpināja, sašķiebis seju uz manu pusi smaidā, — kas arī ir pareizi! Jo mūsu autors saprot mūzikas lielo nozīmi drāmā! … Tad … Es lūdzu orķestrim ierādīt vietu, kur tas varētu spēlēt!
— Orķestrim ir ierādīta vieta kabatā, — Andrejs Andrejevičs sacīja, izlikdamies, ka atver papes vākus sakarā ar steidzamu lietu.
— Kabatā? Bet varbūt labāk sufliera būdiņā? Vai bu- taforu darbnīcā?
— Jūs teicāt, ka gremdētavā nevarot spēlēt.
— Gremdētavā? — Romanuss iespiedzās. — Un es atkārtoju, ka nevar. Un tējas bufetē arī nevar, jūsu zināšanai.
— Jūsu zināšanai, cs arī pats zinu, ka tējas bufetē nevar, — Andrejs Andrejevičs sacīja, un viņam saraucās otra uzacs.
— Jūs zināt, — Romanuss atbildēja un, pārliecinājies, ka parterā Striža vēl nav, turpināja: — Jo jūs esat vecs darbinieks un mākslu saprotat, ko nevarētu sacīt par dažu labu no režisoriem …
— Vienalga — griezieties pie režisora. Viņš pārbaudīja akustiku…
— Lai pārbaudītu akustiku, vajag vismaz kādu aparātu, ar ko pārbaudīt, piemēram, ausis! Bet ja kādam bērnībā …
— Es atsakos turpināt sarunu tādā tonī, — Andrejs Andrejevičs sacīja un aizvēra papes vākus. '
— Kādā tonī?! Kādā tonī? — Romanuss brīnījās. — Es tikai griežos pie rakstnieka, kurš arī ir sašutis par to, kā pie mums kropļo muzikantus!
— Apžēlojieties… — es iesāku, redzēdams Andreja Andrejeviča izbrīna pilno skatienu.
— Nē, piedodiet! — Romanuss kliedza uz Andreju An- drejeviču. — Ja palīgs, kuram jāpazīst skatuve kā savi pieci pirksti…
— Lūdzu mani nemācīt, kā jāpazīst skatuve,—Andrejs Andrejevičs sacīja un norāva papes vākiem saitīti.
— Ko lai dara! Jāmāca! —.indīgi ņirgdams, Romanuss nosēcās.
— Es ierakstīšu protokolā to, ko jūs runājat! — Andrejs Andrejevičs teica.
— Un es būšu priecīgs, ja jūs ierakstīsiet!
— Lūdzu, lieciet mani mierā! Jūs dezorganizējat darbiniekus mēģinājuma laikā!
— Lūdzu, pierakstiet arī šos vārdus! — Romanuss fal- setā spiedza.
— Lūdzu nekliegt!
— Arī es lūdzu nekliegt!
— Lūdzu nekliegt! — Andrejs Andrejevičs atsaucās, acis zibinādams, un pēkšņi trakās dusmās iebļāvās: — Augšējie! Ko jūs tur darāt?! — un metās pa kāpnītēm uz skatuvi.
Pa eju jau steidzās Strižs, bet aiz viņa parādījās aktieru tumšie silueti.
Skandāla sākumu ar Strižu es atceros.
Romanuss steidzās viņam pretim, satvēra zem rokas un ierunājās:
— Foma! Es zinu, ka tu cieni mūziku un tā nav tava vaina, bet es lūdzu un prasu, lai palīgs neuzdrošinātos ņirgāties par muzikantiem!
— Augšējie! — uz skatuves kliedza Andrejs Andreje- vičs. — Kur ir Bobiļevs?
— Bobiļevs ēd pusdienas, — no debesīm atskanēja dobja balss.
Aktieri lokā aplenca Romanusu un Strižu.
Bija karsts, bija maijs. Simtiem reižu šie cilvēki, kuru sejas pustumsā virs kupola likās tik noslēpumainas, bija grimējušies, iemiesojušies skatuves tēlos, uztraukušies, iz- smēļušies … Viņi pa sezonas laiku bija noguruši, nervozēja, gražojās, kaitināja cits citu. Romanuss sagādāja milzīgu un patīkamu izklaidēšanos.
Garais, zilacainais Skavronskis priecīgi berzēja rokas un čukstēja:
— Tā, tā, tā… Liec vaļā! īsts dievs! Tu viņam pasaki visu, Oskar!
Tam visam bija savas sekas.
— Lūdzu uz mani nekliegt! — Strižs pēkšņi ierēcās un uzblieza ar lugu pa galdu.
— Tu pats kliedz!! — Romanuss iespiedzās.
— Pareizi! īsts dievs! — Skavronskis uzjautrinājās, uzmundrinādams gaņ Romanusu: — Pareizi, Oskar! Mums ribas dārgākas par šitām izrādēm! — gan Strižu: — Vai tad aktieri sliktāki par muzikantiem? Tu, Foma, ņem šo faktu vērā!
— Tagad derētu kvasiņš, — Jelagins žāvādamies sacīja,— nevis mēģinājums… Un kad šis ļembasts beigsies?