Ļembasts vēl kādu laiciņu turpinājās, no loka, kas bija sastājies ap lampu, skanēja saucieni un augšup cēlās dūmi.
Bet mani ķīviņš vairs neinteresēja. Slaucīdams nosvīdušo pieri, stāvēju pie rampas, skatījos, kā maketu darbnīcas māksliniece Aurora Gosjē iet pa skatuves apļa malu ar mērstienīti, likdama to pie grīdas. Gosjē seja bija mierīga, mazliet skumja, lūpas sakniebtas. Gosjē gaišie mati brīžam, kad viņa noliecās pie rampas malas, uzliesmoja gluži kā aizdedzināti, brīžam apdzisa un kļuva līdzīgi pelniem. Un es prātoju par to, ka visam, kas pašlaik notiek, kas tik mokoši ieilgst, — visam pienāks gals …
Pa to laiku ļembasts bija beidzies.
— Sāksim, bērniņi! Sāksim! — Strižs kliedza. — Mēs zaudējam laiku!
Patrikejevs, Vladičinskis, Skavronskis jau staigāja pa skatuvi starp butaforiem. Uz skatuves uzkāpa arī Roma- nuss. Viņa parādīšanās nepagāja bez sekām. Viņš piegāja pie Vladičinska un norūpējies jautāja, vai tam neliekoties, ka Patrikejevs lietojot pārāk daudz bufonādes paņēmienu un sasmīdināšot publiku tieši tajā brīdī, kad Vladičinskim ir visnozīmīgākā frāze: «Bet kur lai es, pēc jūsu domām, palieku? Esmu vientuļš un slims …»
Vladičinskis kļuva bāls kā nāve, un pēc brītiņa gan aktieri, gan strādnieki, gan butafori stāvēja rindā pie rampas, klausīdamies, kā lamājas senie ienaidnieki Vladičinskis un Patrikejevs. Vladičinskis, atlētiski noaudzis cilvēks, bāls jau no dabas, bet tagad aiz niknuma vēl bālāks, savilka dūres un, cenzdamies, lai viņa spēcīgā balss skanētu biedinoši, uz Patrikejevu neskatīdamies, runāja:
— Es vispār šo jautājumu tā neatstāšu! Jau sen laiks saukt pie kārtības cirka klaunus, kas, štampus lietodami, apkauno teātra marku!
Komiķis Patrikejevs, kurš uz skatuves tēloja smieklīgus jaunus cilvēkus, bet dzīvē bija plecīgs, neparasti izveicīgs un izdarīgs, centās rādīt nicinošu un tanī pašā laikā draudīgu ģīmi, tālab viņa acis pauda skumjas, bet seja — fiziskas sāpes, un viņš aizsmakušā balsī atbildēja:
— Lūdzu, neaizmirsties! Esmu Neatkarīgā Teātra aktieris, nevis kino haltūrists kā jūs!
Romanuss stāvēja kulisēs, apmierināti acis zibinādams, ķildnieku balsis pārkliedza Striža balss, kurš no zāles bļāva:
— Tūlīt pārtrauciet! Andrej Andrejevič! Dodiet trauksmes zvanus Strojevam! Kur viņš palicis? Jūs man noraujat ražošanas plānu!
Andrejs Andrejevičs palīga postenī ierastām kustībām spieda pogas uz vadības pults, bet kaut kur tālu gan aiz kulisēm, gan bufetē, gan foajē satraukti un griezīgi šķindēja zvani.
Bet Strojevs, kurš bija aizķēries pirtspriekšā pie Toro- peckas, tikmēr, pa pakāpieniem lēkdams, steidzās uz skatītāju zāli. Uz skatuves viņš nokļuva ne caur zāli, bet no sāniem, caur izeju uz skatuvi, aiztika līdz postenim, bet no turienes līdz rampai, klusu šķindinādams piešus, kas bija uzmaukti uz parastajiem apaviem, un palika stāvam, veikli izlikdamies, it kā viņš šeit būtu ieradies jau sen.
— .Kur Strojevs? — Strižs ieaurojās. — Zvaniet viņam, zvaniet! Pavēlu izbeigt ķildas!
— Zvanu! — Andrejs Andrejevičs atbildēja. Pēkšņi viņš pagriezās un ieraudzīja Strojevu. — Es jūs saucu ar trauksmes zvanu! — Andrejs Andrejevičs bargi sacīja, un tūdaļ zvanīšana teātrī aprima.
— Mani? — Strojevs atsaucās. — Kāpēc mani ar trauksmes zvanu? Esmu šeit jau desmit minūtes, ja ne ceturtdaļstundu … vismaz … Mama ,.. mia … — viņš, rīkli tīrīdams, atklepojās.
Andrejs Andrejevičs ievilka gaisu, bet neteica neko, tikai nozīmīgi paskatījās. Ievilkto gaisu viņš izlietoja, lai izkliegtu:
— Lūdzu nepiederošās personas atstāt skatuvi! Sākami
Viss norima, aizgāja butafori, aktieri izklīda pa savām
vietām. ,Romanuss kulisēs čukstus apsveica Patrikejevu par to, cik viņš vīrišķīgi un pamatoti iebildis Vladičin- skim, kuru jau sen esot laiks saukt pie kārtības.
16. noda|a IZDEVĪGAS PRECĪBAS
Jūnijā kļuva vēl karstāk, nekā bija maijā.
Tas man iespiedies atmiņā, bet pārējais brīnumainā kārtā no atmiņas izdzisis. Kaut kādi fragmenti tomēr ir saglabājušies. Tā atcerQS Dirkina drošku pie teātra ieejas, pašu Dirkinu vatētā, zilā kaftānā uz bukas un pārsteigtos šoferus, kuri apbrauca Dirkina drošku.
Bez tam atceros lielu zāli, kurā bija nekārtīgi salikti krēsli, un uz šiem krēsliem sēdošos aktierus. Bet pie galda, kas apklāts ar vadmalu, Ivans Vasiļjevičs, Foma Strižs un es.
Biju iepazinies ar Ivanu Vasiļjeviču tuvāk un varu teikt, viss šis laiks palicis atmiņā kā ļoti saspringts. Tas bija tāpēc, ka visas savas pūles es veltīju tam, lai atstātu uz Ivanu Vasiļjeviču labu iespaidu, un rūpju man bija ļoti daudz.
Ik pārdienu devu Dusjai gludināt savu pelēko uzvalku un akurāti maksāju viņai par to desmit rubļus.
Es atradu pavārti ar sagrabējušu, it kā no kartona uzslietu būdiņu un pie drukna cilvēka, kam uz pirkstiem mirdzēja divi briljanta gredzeni, nopirku divdesmit iestĶ vinātas apkaklītes un katru dienu, iedams uz teātri, uzliku tīru. Bez tam — ne jau pavārtē, bet valsts universālveikalā — biju iegādājies sešus virskreklus: četrus baltus, vienu ar violetām svītriņām, vienu ar zilām rūtiņām uņ astoņas kaklasaites dažādās krāsās. Pie cilvēka, kurš jebkuros laika apstākļos bez cepures sēdēja kādā stūrī pašā pilsētas centrā līdzās letei, uz kuras bija sakārtas kurpju šņores, nopirku divas bundžiņas dzeltena apavu smēra un ho rītiem, paņēmis no Dusjas suku, tīrīju savas dzeltenās kurpes, bet pēc tam tās spodrināju ar rītasvārku malu.
Šie neticamie, baismīgie izdevumi noveda pie tā, ka es divās naktīs sacerēju mazu stāstiņu ar nosaukumu «Blusa» un no mēģinājumiem brīvajā laikā ar šo stāstu kabatā staigāju pa nedēļas žurnālu un laikrakstu redakcijām, Cenzdamies stāstu pārdot. Sāku ar «Kuģniecības vēstnesi», kur stāsts patika, bet kur atteicās to drukāt aiz tā pilnīgi pamatotā iemesla, ka tarn ar upes kuģniecību nav nekāda sakara. Būtu ilgi un garlaicīgi stāstīt par to, kā apstaigāju redakcijas un kā man tajās atteica. Atceros tikai to, ka mani nez kāpēc visur uzņēma nelaipni. It īpaši atminos kādu pilnmiesīgu cilvēku ar pensneju, kurš manu sacerējumu ne tikai strikti atraidīja, bet nolasīja man arī kaut ko līdzīgu notācijai.