—: Jūsu stāstā jūtami nevēlami mājieni, — sacīja tuklais cilvēks, un es manīju, ka viņš skatās uz mani ar pretīgumu.
Jūtu nepieciešamību sevi attaisnot. Tuklais cilvēks maldījās. Nekādu mājienu stāstā nebija, bet jāatzīst (tagad to var darīt), ka šis stāsts bija garlaicīgs, neveikls un autoru pilnīgi atmaskoja: viņš nevar rakstīt nekādus stāstus, viņam nav tāda talanta.
Tomēr notika brīnums. Trīs nedēļas ar stāstu kabatā nostaigājis un pabijis Varvarkā, Vozdviženkā, Tīrajos dīķos, Strastnijas bulvārī un pat, cik atceros, Pļuščihā, es negaidot pārdevu savu sacerējumu Mjasņickā, Zlatoustin- skas ieliņā, ja nemaldos, piektajā stāvā, kādam.cilvēkam ar lielu dzimumzīmi uz vaiga.
Saņēmis naUclu un izlīdzinājis briesmīgo robu savās finansēs, atgriezos teātrī, bez kura vairs nevarēju dzīvot kā morfinists bez morfija.
Ar smagu sirdi jāatzīstas, ka visas manas pūles bija veltas un, man par šausmām, deva pat pretēju rezultātu. Burtiski, ar katru dienu es Ivanam Vasiļjevičarn patiku aizvien mazāk un mazāk.
Naivi būtu domāt, ka visus aprēķinus es balstīju tikai uz dzeltenajām kurpēm, kurās atspīdēja pavasara saule. Nē! Tā bija viltīga, sarežģīta kombinācija, kurā, piemēram, ietilpa tāds paņēmiens kā runu teikšana klusā, dzijā un iekšējas pārliecības pilnā balsī, šī balss apvienojās ar tiešu, atklātu, godīgu skatienu, ar vieglu smaidu uz lūpām (ne jau ar lišķīgu, bet vaļsirdīgu). Es biju ideāli sasukājies, noskuvies tā, ka, pārvelkot ar plaukstu pār vaigu, nebija jūtams ne mazākais asumiņš, es izteicu īsus, gudrus, ar jautājuma izpratnes dziļumu pārsteidzošus spriedumus, un nekas neiznāca. Sākumā Ivans Vasiļjevičs, mani satiekot, smaidīja, pēc tam viņš smaidīja aizvien retāk un retāk un beidzot pavisam pārstāja smaidīt.
Tad es pa naktīm noturēju mēģinājumus. Paņēmu mazu spogulīti, nosēdos tā priekšā, skatījos atspīdumā un runāju:
— Ivan Vasiļjevič! Redziet, kas par lietu: pēc manām domām, kinžalu nevar lietot…
Un viss gāja kā smērēts. Uz lūpām rotājās pieklājīgs un lēnprātīgs.smaids, acis no spoguļa raudzījās tieši un gudri, piere bija gluda, matu celiņš stiepās pār melno galvu kā balts diegs. Tam visam bija jādod rezultāti, un tomēr viss iznāca aizvien sliktāk un sliktāk. Es zaudēju spēkus, novājēju un ģērbos drusku nevīžīgāk. Atļāvos vienu un to pašu apkaklīti uzlikt divas reizes.
Reiz naktī nolēmu izdarīt pārbaudi un, spogulī neskatīdamies, norunāju savu monologu, bet pēc tam ar zaglīgu kustību pagriezu acis sāņus un, kontroles pēc ieskatīdamies spogulī, aiz šausmām sastingu.
No spoguļa uz mani raudzījās seja ar sarauktu pieri, atieztiem zobiem un acīm, kuras pauda ne tikai satraukumu, bet arī kādu apslēptu nolūku. Es saķēru galvu; sapratis, ka spogulis mani nodevis un piemānījis, nometu to uz grīdas. No tā izlēca trīsstūrains gabaliņš. Runā- — tā esot slikta zīme, ja saplīstot spogulis. Ko tad lai saka par bezprāti, kurš pats saplēš savu spoguli?
— Muļķis, muļķis, — iesaucos, bet, tā kā es svepstēju, tad man šķita, ka nakts klusumā būtu ieķērkusies vārna — tātad es biju labs tik ilgi, kamēr skatījos spogulī, bet, līdzko to novācu, tūdaļ zuda kontrole un mana seja atradās manu domu varā un … ek, velns mani rāvis!
Es nešaubos par to, ka manas piezīmes, ja vien tajās kāds ieskatīsies, atstās uz lasītāju ne visai4abu iespaidu,
Viņš domās, ka viņam darīšana ar viltīgu, divkosīgu cilvēku, kurš kaut kādas savtības dēļ cenšas atstāt uz Ivanu Vasiļjeviču patīkamu iespaidu.
Nesteidzieties nosodīt. Es jums tūlīt pateikšu, kas tā bija par savtību.
Ivans Vasiļjevičs ietiepīgi un uzstājīgi centās izmest no lugas to ainu, kurā Bahtins (Behtejevs) nošaujas, kurā spīd mēness un spēlē ermoņikas. Bet es tai pašā laikā zināju un redzēju, ka tad luga beigs eksistēt. Taču tai vajadzēja eksistēt, jo es zināju, ka tajā ir patiesība. Raksturojumi, kas doti par Ivanu Vasiļjeviču, bija pārāk skaidri. Lai gan, jāatzīstas, tie bija lieki. Es viņu izpētīju un izpratu jau pirmajās mūsu pazīšanās dienās un apjēdzu, ka nekāda cīņa ar Ivanu Vasiļjeviču nav iespējama. Man palika viens vienīgs ceļš — panākt, lai viņš mani uzklausa. Dabiski, ka sakarā ar to vajadzēja darīt visu, lai viņš savā priekšā redzētu patīkamu cilvēku. Lūk, kāpēc sēdēju pie spoguļa. Es pūlējos izglābt šāvienu, gribēju, lai būtu dzirdams, cik baismīgi uz tilta dzied ermoņikas, kamēr mēness apspīdētajā sniegā izplešas asins- traips. Man gribējās, lai redzētu melno sniegu. Vairāk neko es negribēju.
Un atkal ieķērcās vārna.
— Muļķis! Vajadzēja saprast galveno! Kā var patikt cilvēkam, kurš tev pašam nepatīk? Ko tu iedomājies? Ka tu šo cilvēku apmānīsi? Tev pašam kaut kas būs pret viņu, bet viņam tu centīsies iedvest pret sevi simpātijas? Tas taču nekad neizdosies, lai tu spoguļa priekšā lauzītos cik lauzīdamies.
Bet Ivans Vasiļjevičs man nepatika. Arī krustmāmiņa Nastasja Ivanovna nepatika, ārkārtīgi nepatika Ludmila Silvestrovna. Bet tas jau ir jūtams.
Dirkina droška nozīmēja, ka Ivans Vasiļjevičs brauc uz teātri, uz «Melnā sniega» mēģinājumiem.
Katru dienu ap pusdienas laiku Pakins teciņus ieskrēja tumšajā parterā, aiz šausmām smaidīdams un nesdams rokās galošas. Aiz viņa nāca Augusta Avdejevna ar rūtainu pledif rokās. Aiz Augustas Avdejevnas — Ludmila Silvestrovna ar piezīmju kladi un mežģīņu lakatiņu.