Es piecēlos no grīdas.
— Vai nevarētu iedegt lampu? — Rūdolfi jautāja.
— Diemžēl nevaru to izdarīt, — es attraucu, — jo spuldzīte ir izdegusi, bet citas man nav.
Ļaunais gars, kurš bija pieņēmis redaktora izskatu, iztaisīja vienu no saviem vienkāršajiem trikiem — tūlīt izņēma no portfeļa elektrisko spuldzīti.
— Vai jūs vienmēr nēsājat sev līdzi spuldzīti? — es brīnījos.
— Nē, — gars drūmi paskaidroja, — vienkārši sagadīšanās— es nupat biju veikal?.
Kad istabā kļuva-gaišs un Rūdolfi novilka mēteli", es veikli novācu no galda zīmīti ar atzīšanos revolvera zādzībā, un gars izlikās, ka nav to manījis.
Apsēdāmies. Brītiņu klusējām.
— Jūs esat uzrakstījis romānu? — Rūdolfi beidzot bargi jautāja.
— Kā jūs to zināt?
— Ļikospastovs sacīja.
— Redziet, — es ierunājos (Ļikospastovs ir tas pats padzīvojušais literāts), — patiešām, es … bet… ar vārdu sakot, tas ir slikts romāns.
— Tā, — gars noteica un vērīgi paskatījās manī.
Pēkšņi izrādījās, ka viņam nekādas bārdas nav. Tā bijusi ēnu rotaļa.
— Parādiet! — Rudolfi-pavēloši sacīja.
— Nekādā ziņā, — es attraucu.
— Pa-rā-diet! — Rūdolfi noskaldīja pa zilbēm.
— Cenzūra nelaidīs cauri….
— Parādiet!
— Tas, redziet, ir rakstīts ar roku, bet man ir slikts rokraksts, «o» burts iznāk kā vienkāršs stabiņš, bet…
Un tad es pats nemaz nemanīju, kā manas rokas atvēra atvilktni, kur atradās sasodītais romāns.
— Ēs saprotu ikvienu rokrakstu tikpat labi kā druku, — Rūdolfi paskaidroja; — tas ir profesionāli… — Un burtnīcas jau atradās viņam rokās.
Pagāja stunda. Es sēdēju pie plītiņas, sildīdams ūdeni, bet Rūdolfi lasīja romānu. Pa galvu man jaucās pulka domu. Vispirms domāju par Rūdolfi. Jāsaka, ka Rūdolfi bija lielisks redaktors un ietikt viņa žurnālā skaitījās gods un slava. Man vajadzēja priecāties par faktu, ka redaktors ieradies pie manis kaut vai Mefistofeļa izskatā. Bet, no otras puses, romāns varēja viņam nepatikt, un tas būtu apbēdinoši… Turklāt es jutu, ka pašnāvība, pārtraukta pašā interesantākajā vietā, tagad vairs nenotiks un tātad jau no rītdienas es atkal atradīšos nepatikšanu virpulī. Būtu vajadzējis piedāvāt tēju, bet man nebija sviesta. Vispār galvā bija putra, kurai bez tam vēl jaucās klāt velti nozagtais revolveris.
Rūdolfi pa to laiku rija lappusi pēc lappuses, un es velti pūlējos izdibināt, kādu iespaidu romāns uz viņu atstāj. Rūdolfi seja nepauda pilnīgi neko.
Kad viņš pārtrauca lasīšanu, lai notīrītu aceņu stiklus, es pie jau izteiktajām muļķībām pievienoju vēl vienu:
— Bet ko par manu romānu saka Ļikospastovs?
— Viņš saka, ka šis romāns nekur nederot, — Rūdolfi vēsi atbildēja un pāršķīra lappusi. («Rau, kāds draņķis tas Ļikospastovs! Viņš vis neatbalsta draugu, bet…» — utt.)
Pulksten vienos naktī mēs dzērām tēju, bet divos Rūdolfi izlasīja pēdējo lappusi.
Es uz dīvāna sarosījos.
— Tā, — Rūdolfi noteica.
Klusējām.
— Jūs atdarināt Tolstoju, — Rūdolfi sacīja.
Es sadusmojos.
— Kuru no Tolstojiem? — es jautāju. — Viņu ir bijis daudz… Vai slaveno rakstnieku Alekseju Konstantino- viču, vai Pjotru Andrejeviču, kurš ārzemēs notvēra princi Alekseju, vai numismātu Ivanu Ivanoviču, vai Ļevu Niko- lajeviču?
— Kur jūs mācījāties?
Te man "jāatklāj mazs noslēpums. Lieta tāda, ka esmu beidzis universitātē divas fakultātes un to slēpu.
— Esmu beidzis baznīcas skolu, — atbildēju ieklepodamies.
— Rau, kā! — Rūdolfi izmeta, un smaids viegli pieskārās viņa lūpām.
Pēc tam viņš jautāja:
— Cik reižu nedēļā, jūs skujaties?
— Se-ptiņas reizes.
— Piedodiet par nekautrību, — Rūdolfi turpināja, — bet ķo jūs darāt, lai jums būtu tāds matu celiņš?
— Ieziežu galvu ar breolīnu. Bet atļaujiet vaicāt — kāpēc tas viss …
— Dieva dēļ, — Rūdolfi attrauca, — es tāpat vien, — un piemetināja: — Interēsanti. Cilvēks beidzis baznīcas skolu, skujas katru dienu un guļ uz grīdas līdzās petrolejas plītiņai. Jums ir smags raksturs! — Pēc tam viņš krasi mainīja balsi un bargi ierunājās: — Jūsu romānu «Glavlit» nelaidīs cauri, un -neviens jūs nedrukās. To nepieņems ne «Blāzmā», ne «Rītausmā».
— Es to zinu, — stingri sacīju.
— Tomēr es no jums šo romānu ņemu, — Rūdolfi bargi sacīja (mana sirds salēcās), — un maksāšu jums (tad viņš nosauca briesmīgi niecīgu summu, aizmirsu, kāuu) par loksni. Rīt tas būs pārrakstīts uz mašīnas.
— Tajā ir četrsimt lappušu! — es aizsmacis iesaucos.
— Es to sadalīšu daļās, — Rūdolfi runāja dzelžainā balsī, — un birojā to divpadsmit mašīnrakstītājas rīt pret vakaru būs pārrakstījušas. ,
Tad es pārstāju dumpoties un nolēmu pakļauties Rūdolfi.
— Pārrakstīšana UЈ jusu rēķina, — Rūdolfi turpināja, bet es tikai māju ar galvu kā lellīte, — turklāt vajadzēs izsvītrot trīs vārdus — pirmajā, septiņdesmit pirmajā un trīs simti otrajā lappusē.
Es ieskatījos burtnīcās un redzēju, ka pirmais vārds ir «Apokalipse», otrais — «ercenģeļi» un trešais — «sātans». Es tos padevīgi izsvītroju; tiesa, man gribējās teikt, ka tie ir naivi svītrojumi, bet es paskatījos uz Rūdolfi un apklusu.
— Pēc tam, — Rūdolfi turpināja, — jūs brauksiet man līdzi uz «Glavlit». Pie kam es jūs ļoti lūdzu neteikt tur neviena vārda.
Es tomēr apvainojos.
— Ja jūs domājat, ka es varētu pateikt kaut ko… — sāku ar pašcieņu ņurdēt, — tad es labāk palikšu mājās…
Rūdolfi nepievērsa nekādu uzmanību šim sacelšanās mēģinājumam un turpināja: