Redzēdams manu izbrīnu, Strižs man čukstus paskaidroja, ka Ivans Vasiļjevičs tīšām aizliedzis aktieriem darboties ar rokām tāpēc, lai viņi pierastu izteikt domas ar vārdiem, nelietojot žestus.
Jauno, neparasto iespaidu pārpilns devos no mēģinājuma mājās, spriezdams tā:
«Jā, tas viss ir brīnumaini. Bet brīnumaini tikai tāpēc, ka es šajā ziņā esmu profāns. Katrai mākslai ir savi likumi, noslēpumi un paņēmieni. "Piemēram, mežonim liksies smieklīgi un sayādi, ka cilvēks ar suku tīra zobus, piedzīdams muti ar krītu. Nezinātājam šķitīs jocīgi, ka ārsts, kam tūdaļ vajadzētu ķerties pie operācijas, rīkojas ar slimnieku tik dīvaini, piemēram, ņem izmeklēšanai asinis un tamlīdzīgi…»
Visvairāk es alku redzēt, kā nākamajā mēģinājumā beigsies scēna ar divriteni, tas ir, paskatīties, vai Patrike- jevam izdosies braukt «viņas dēļ».
Tomēr otrā dienā neviens par divriteni pat neieminējās un es redzēju citas — ne mazāk pārsteidzošas izdarības. Tam pašam Patrikejevam vajadzēja pasniegt mīļotajai puķu pušķi. Tas sākās pulksten divpadsmitos dienā un turpinājās līdz pulksten četriem.
Pie kam puķu pušķi pasniedza ne tikai Patrikejevs, bet visi pēc kārtas: gan Jelagins, kurš tēloja ģenerāli, gan pat Adalberts, kurš tēloja laupītāju bandas vadoni. Tas mani ārkārtīgi izbrīnīja. Bet Foma arī šinī gadījumā mani nomierināja, paskaidrodams, ka Ivans Vasiļjevičs, kā vienmēr, rīkojoties neparasti gudri, uzreiz iemācīdams kādu skatuvisku paņēmienu veselam pulkam aktieru. Un patiesi Ivans Vasiļjevičs pavadīja mācību stundu ar interesantiem un pamācīgiem stāstiem par to, kā jāpasniedz ziedi dāmām un kā kurš tos pasniedzis. Sakarā ar to uzzināju, ka labāk par visiem to esot darījis tas pats Koma- rovskis-Bionkūrs (Ludmila Silvestrovna, izjaukdama mēģinājuma kārtību, iesaucās: «Ak, jā, jā, Ivan Vasiļjevič, nevaru aizmirst!») un itāļu baritons, kuru Ivans Vasiļjevičs pazinis Milānā 1889. gadā.
Es, jāatzīstas, šo baritonu nepazīdams, varu teikt, ka labāk par visiem ziedus pasniedza pats Ivans Vasiļjevičs. Viņš aizrāvās, uzgāja uz skatuves un kādas trīspadsmit reizes parādīja, kā jāpasniedz šī jaukā dāvana. Vispār sāku pārliecināties, ka Ivans Vasiļjevičs ir apbrīnojams un patiesi ģeniāls aktieris.
Nākamajā dienā nokavēju mēģinājumu un, kad ierados, redzēju, ka uz skatuves krēslos cieši cits pie cita sēž gan Olga Sergejevna (aktrise, kura tēloja varoni), gan Vešņa- kova (viešņa), gan Jelagins, gan Vladičinskis, gan Adalberts, gan daži man nepazīstami un pēc Ivana Vasiļjeviča komandas «viens, divi, trīs» izņem no kabatām neredzamus kabatas portfeļus, pārskaita tajos neredzamu naudu un atliek tos atpakaļ.
Kad šī etīde bija beigusies (bet tai par iemeslu, cik sapratu, bija tas, ka Patrikejevs šinī ainā skaitīja naudu), sakas cita etīde. Andrejs Andrejevičs saaicināja uz skatuves veselu pulku cilvēku, un, apsēdušies krēslos, viņi ar neredzamiem spalvaskātiem uz neredzama papīra un neredzamiem galdiem sāka rakstīt vēstules un tās aizlīmēt (atkal jau Patrikejevs!). Pats trakākais bija tas, ka tai vajadzēja būt mīlestības vēstulei.
Šī etīde iezīmējās ar pārpratumu: proti — rakstītāju vidū kļūdas pēc bija iekļuvis butafors.
Ivans Vasiļjevičs, skubinādams tos, kam jāiznāk uz skatuves, un pēc izskata slikti pazīdams jaunos, kuri šogad bija uzņemti palīgsastāvā, ievilka neesošās vēstules sacerēšanā jaunu, cekulainu butaforu, kurš klaiņoja gar skatuves malu.
— Ko jūs gaidāt, — Ivans Vasiļjevičs viņam uzkliedza, — vai jums jāsūta atsevišķs ielūgums?
Butafors apsēdās uz krēsla un sāka kopā ar visiem rakstīt gaisā un spļaut uz pirkstiem. Manuprāt, viņš to nedarīja sliktāk par citiem, bet rakstot tā bikli smaidīja un sarka.
Tas bija par iemeslu Ivana Vasiļjeviča saucienam:
— Kas tas tur malā par klaunu? Kā viņu sauc? Viņš varbūt grib strādāt cirkā? Kas tā par nenopietnību?
— Viņš ir butafors! Butafors, Ivan Vasiļjevič! — Foma iestenējās, un Ivans Vasiļjevičs apklusa, bet butaforu aizsūtīja projām ar labu.
Tā dienas aizritēja nemitīgā darbā. Es pieredzēju ļoti daudz. Noskatījos, kā aktieru bars, ko vadīja Ludmila Silvestrovna (kura, starp citu, lugā nepiedalījās), kliegdams skrēja pa skatuvi un pieplaka pie neredzamiem logiem.
Lieta tāda, ka tajā pašā ainā ar puķu pušķi un vēstuli bija skats, kad mana varone pieskrien pie loga, ieraudzīdama tajā tālu blāzmu.
Tas arī deva pamatu plašai etīdei. Šī etīde ārkārtīgi izvērtās un, teikšu atklāti, noveda mani līdz visdrūmākajam garastāvoklim.
Ivans Vasiļjevičs, kura teorijai, starp citu, piederēja atklājums, ka tekstam mēģinājumos nav nekādas nozīmes un ka raksturi lugā jārada, tēlojot katram pašam ar savu tekstu, lika šo blāzmu pārdzīvot visiem.
Tālab katrs, kurš skrēja pie loga, kliedza to, kas viņam šķita nepieciešams.
— Ak dievs, ak dievs! — kliedza lielākā daļa.
— Kur deg? Kas tas? — Adalberts iesaucās.
Dzirdēju vīriešu un sieviešu balsis, kas bļāva:
— Glābieties! Kur ūdens! Tur deg Jeļisejevs!! (Velns zina kas!) Glābiet! Glābiet bērnus! Tas ir sprādziens! Izsauciet ugunsdzēsējus! Mēs esam pagalam!
Visu šo brēku pārkliedza Ludmilas Silvestrovnas spalgā balss, kas spiedza galīgas muļķības:
— Ak, mans dievs! Ak, dievs visvarenais! Kas notiks ar manām lādēm?! Un briljanti, un mani briljanti!!
Tumsdams kā mākonis, skatījos uz Ludmilu Silves- trovnu, kura lauzīja rokas, un domāju par to, ka manas lugas varone saka tikai vienu:
«Paskatieties… blāzma…» — un saka to lieliski, tā ka man ir pavisam neinteresanti gaidīt, kamēr šo blāzmu iemācīsies pārdzīvot Ludmila Silvestrovna, kura lugā nepiedalās. Mežonīgie kliedzieni par kaut kādām lādēm, kam nebija nekāda sakara ar lugu, mani tik ļoti uztrauca, ka man sāka raustīties seja.