Ivana Vasiļjeviča nodarbību trešās nedēļas beigās mani pārņēma izmisums. Tam bija trīs iemesli. Pirmām kārtām es izdarīju aritmētiskus aprēķinus un pārbijos. Mēs mēģinājām trešo nedēļu un visu laiku vienu un to pašu ainu. Bet lugā bija septiņas ainas. Tātad, ja katru ainu ņemtu tikai trīs nedēļas…
— Ak dievs, — es bezmiegā čukstēju, mājās uz dīvāna valstīdamies, — trīsreiz septiņi… divdesmit viena nedēļa vai pieci… jā, pieci… vai arī seši mēneši!! Kad gan mana luga tiks izrādīta?! Pēc nedēļas beigsies sezona, un mēģinājumi nebūs līdz septembrim! Ak debesu tēvs! Septembris, oktobris, novembris …
Nakts strauji tuvojās ausmai. Logs bija atvērts, bet vēsumu nejutu. Es ierados uz mēģinājumiem ar migrēnu, kļuvu dzeltens un novājēju.
Otrs izmisuma iemesls bija vēl nopietnāks. Sai burtnīcai es varu savu noslēpumu uzticēt: man radās šaubas par Ivana Vasiļjeviča teoriju. Jā! Ir briesmīgi to izrunāt, bet tā tas bija.
Jau pirmās nedēļas beigās manā sirdī iezagās visļaunākās aizdomas. Otrās nedēļas beigās es jau zināju, ka manai lugai šī teorija acīmredzot neder. Patrikejevs tik un tā nesāka labāk pasniegt puķu pušķi, rakstīt vēstuli vai atklāt mīlestību. Nē! Viņš kļuva tāds kā sasaistīts un sauss un nekādā ziņā nebija smieklīgs. Bet, galvenais, viņš negaidot saslima ar iesnām.
Kad es par pēdējo apstākli skumji paziņoju Bombardo- vam, viņš iesmējās un sacījaj
— Nu, iesnas viņam ātri pāries. Viņš jau jūtas labāk un vakar un šodien spēlēja klubā biljardu. Līdzko šīs ainas mēģinājumi beigsies, tūdaļ viņa iesnas rimsies. Gaidiet: vēl būs iesnas arī citiem. Un vispirms, es domāju, Jelaginam.
— Ak, velns parāvis! — es iesaucos, sākdams saprast.
Bombardova pareģojums tūdaļ arī piepildījās. Nākamajā dienā no mēģinājuma pazuda Jelagins, un Andrejs Andrejevičs protokolā par viņu ierakstīja: «Atbrīvots no mēģinājuma. Iesnas.» Tā pati nelaime piemeklēja Adal- bertu. Tāds pats ieraksts protokolā. Pēc Adalberta — Veš- ņakova. Es griezu zobus, savā aprēķinā pieskaitīdams vēl mēnesi iesnām. Bet nenosodīju ne Adalbertu, ne Patrike- jevu. Patiesi, kāpēc laupītāju vadonim tērēt laiku ceturtajā ainā ar kliedzieniem par neesošu ugunsgrēku, ja viņam paredzētās laupītāja izdarības iesaistīja viņu trešās un tāpat piektās ainas darbībā.
Bet, kamēr Patrikejevs, alu dzerdams, spēlēja ar marķieri amerikanku, Adalberts mēģināja Šillera «Laupītājus» Sarkanās Presņas klubā, kur vadīja teātra pulciņu.
Jā, acīmredzot šī sistēma manai lugai nederēja un laikam gan bija tai pat kaitīga. Strīds starp diviem lugas varoņiem ceturtajā ainā noveda pie frāzes;^
«Es tevi izaicināšu uz divkauju!»
Un ne vienu reizi vien es naktī pats sev draudēju noraut roku par to, ka esmu uzrakstījis šo trīskārt nolādēto frāzi.
Līdzko .to izrunāja,1 Ivans Vasiļjevičs ļoti atplauka un lika atnest rapier-us. Es nobālēju. Un ilgi skatījos, kā Vla- dičinskis un Blagosvetlovs sita asmeni pret asmeni, un trīcēju, iedomādamies, ka Vladičinskis izdurs Blagosvet- lovam aci.
Ivans Vasiļjevičs tikmēr stāstīja par to, kā Komarov- skis-Bionkūrs cīnījies zobeniem ar Maskavas pilsētas galvas dēlu.
Bet galvenais nebija šis nolādētais pilsētas galvas dēls, bet tas, ka Ivans Vasiļjevičs man aizvien uzstājīgāk ieteica divkaujas ainu ar zobeniem ierakstīt savā lugā.
Es pret to izturējos kā pret ļaunu joku, un kā gan man bija ap dūšu, kad viltīgais un nodevīgais Strižs sacīja, ka lūdzot, lai pēc nedēļas divkaujas aina būtu «uzmesta». Es sāku strīdēties pretī, bet Strižs stingri turējās pie sava. Līdz pilnīgam ārprātam mani noveda ieraksts viņa režisora grāmatiņā: «Seit būs divkauja.»
Arī ar Strižu attiecības sabojājās.
Skumjās un sašutumā es naktīs grozījos no viena sāna uz otru. Jutos aizvainots.
— Droši vien Ostrovskim divkaujas neierakstītu, — es rūcu, — neļautu Ludmilai Silvestrovnai klaigāt par lādēm!
Un dramaturgu grauza sīkas skaudības jūtas pret Os- trovski. Bet tas viss, tā sakot, attiecās uz atsevišķu gadījumu, uz manu lugu. Taču bija kaut kas svarīgāks. Izkāmēdams aiz mīlestības pret Neatkarīgo Teātri, pielipis tagad pie tā kā muša pie mušpapīra, es pa vakariem gāju uz izrādēm. Un tad beidzot manas aizdomas pārvērtās par ciešu pārliecību. Es sāku spriest vienkārši: ja Ivana Vasiļjeviča teorija ir pareiza un ar tās palīdzību aktieris var iegūt pārtapšanas spēju, tad, dabiski, ikvienā izrādē katram aktierim jārada skatītājā pilnīga ilūzija. Un jāspēlē tā, lai skatītājs aizmirstu, ka viņa priekšā ir skatuve …
1936—1937
3 Ar prieku! [Franc.)
1 Viņš spēlē! (Franc.)
[1] 2ēl! (franc.)
u atvedīšu ([rauc.).