— Nē, jūs nevarat palikt mājās, jūs brauksiet man līdzi.
— Ko tad es tur darīšu?
— Jūs sēdēsiet uz krēsla, — Rūdolfi izrīkoja, — un uz visu, ko jums tur sacīs, atbildēsiet ar pieklājīgu smaidu… . — Bet…
— Bet runāšu es! — Rūdolfi nobeidza.
Pēc tam viņš palūdza tīru papīra lapu, ar zīmuli uzrakstīja uz tās kaut ko, kas, cik atceros, saturēja vairākus punktus, pats to parakstīja, lika parakstīt arī man, pēc tam izvilka no kabatas divas čaukstošas naudaszīmes, ielika manas burtnīcas portfelī — un viņa vairs istabā nebija.
Negulēju visu nakti, staigāju pa istabu, pētīju naudaszīmes pret gaismu, dzēru aukstu tēju un iztēlojos grāmatnīcu letes. Grāmatnīcā nāca daudz cilvēku, prasīja žurnāla numuru. Namos zem spuldzēm sēdēja cilvēki, lasīja žurnālu, daži skaļā balsī.
Mans dievs! Cik tas muļķīgi, cik tas muļķīgi! Bet es toreiz biju vēl samērā jauns — nevajag par mani smieties.
5. nodaļa NEPARASTI NOTIKUMI
Nozagt nav grūti. Nolikt atpakaļ — rau, to vajag prast. Atbraucu pie sava drauga ar makstī ieliktu brauniņu kabatā.
Sirds man salēcās, kad jau aiz durvīm izdzirdu viņa klaigas:
— Māmiņ! Bet kas vēl? …
Vecenītes — viņa mātes balss skanēja dobji;
— Ūdensvada labotājs …
— Kas noticis? — es jautāju, novilkdams mēbeli.
Draugs atskatījās un nočukstēja:
— Nospēruši šodien revolveri… Draņķi tādi…
— Ai-ai-ai, — es sacīju.
Vecā māmuļa tekāja pa visu nelielo dzīvoklīti, rāpoja gaitenī pa grīdu, ielūkojās kaut kādos grozos.
— Māmiņ! Tas ir muļķīgi! Nerāpojiet pa grīdu!
— Vai šodien? — es priecīgi jautāju. (Viņš kļūdījās — revolveris pazuda vakar, bet viņam nez kāpēc likās, ka viņš to vakar naktī redzējis galda atvilktnē.)
— Kas tad pie jums bija?
— Ūdensvada labotājs! — mans draugs kliedza.
— Parfjoša! Kabinetā viņš negāja, — māmuļa bikli runāja, — gāja tieši pie krāna ..,
— Ak, māmiņ! Ak, māmiņ!
— Vai vairāk neviens nav bijis? Bet kas bija vakar?
— Ari vakar neviena nebija! Tikai jūs iegriezāties — un vairāk neviens.
Un mans draugs pēkšņi ieurbās manī izvalbītām acīm.
— Apžēlojieties! — es teicu ar pašcieņu.
— Ak! Cik ātri jūs, inteliģenti, apvainojaties! — draugs iesaucās. — Es taču nedomāju, ka to esat nospēris jūs.
Un tūdaļ metās skatīties, pie kura krāna gājis ūdensvada labotājs. Pie tam māmuļa tēloja ūdensvada labotāju un pat atdarināja viņa intonācijas.
— Rau; tā viņš ienāca, — vecenīte runāja, — sacīja «sveicināti» … pakāra cepuri un devās …
— Uz kurieni devās? …
Vecenīte, ūdensvada labotāju tēlodama, iegāja virtuvē, mans draugs steidzās viņai pakaļ, es izdarīju vienu maldinošu kustību, it kā sekotu viņiem, bet tūdaļ atgriezos kabinetā, ieliku brauniņu ne kreisajā, bet labajā galda atvilktnē un devos uz virtuvi.
— Kur jūs viņu turat? — es kabinetā līdzjūtīgi jautāju.
Draugs atvēra kreiso atvilktni un parādīja tukšu vietu.
— Nesaprotu, — sacīju, plecus paraustīdams, — tiešām mīklains gadījums — jā, skaidrs, ka nozagts.
Mans draugs pavisam sadrūma.
— Un tomēr es domāju, ka nav nozagts, — pēc brītiņa piebildu, — ja neviena nav bijis, kas tad būtu varējis to nozagt?
Draugs uzlēca kājās un pārmeklēja priekšnamā veca šineļa kabatas. Tur nekā nebija.
— Acīmredzot nozagts, — es domīgi noteicu, — būs jāziņo milicijai.
Draugs kaut ko nostenēja.
— Vai jūs nevarējāt to iebāzt kaut kur kādā citā vietā?
— Es to vienmēr nolieku vienā un tai pašā vietā! — mans draugs nervozēdams iesaucās un kā pierādījumu atvēra vidējo galda atvilktni. Tad kaut ko nomurmināja, atvēra kreiso atvilktni un pat iebāza tajā roku, pēc tam zem tās apakšējo, bet tad, jau lādēdamies, attaisīja labo.
— Tavu brīnumu! — viņš nosēcās, skatīdamies uz mani. — Tavu brīnumu .,. Māmiņ! Atradās!
Viņš šinī dienā bija neparasti laimīgs un uzaicināja mani palikt uz pusdienām.
Ticis galā ar revolvera jautājumu, kas gulēja uz manas sirdsapziņas, spēru soli, ko var nosaukt par riskantu, — pametu darbu «Kuģniecības vēstnesī».
Es pārcēlos citā pasaulē, apmeklēju Rūdolfi un sāku satikties ar rakstniekiem, no kuriem dažam labam bija jau ievērojama popularitāte. Bet tas viss tagad manā atmiņā kaut kā izbālis, neatstādams tajā neko, vienīgi garlan čību, visu to esmu aizmirsis. Un nevaru aizmirst tikai vienu; savu iepazīšanos ar Rūdolfi izdevēju — Makaru Rvacki.
Jāsaka, ka Rūdolfi piemita viss: gan prāts, gan pieredze, gan pat zināma erudīcija, viņam trūka vienīgi — naudas. Bet tanī pašā laikā Rūdolfi azartiskā mīlestība uz savu darbu mudināja viņu, lai tas maksātu ko maksādams, izdot biezu žurnālu. Bez tā viņš, man liekas, būtu nomiris.
Sakarā ar to es reiz atrados kādā savādā ēkā vienā no Maskavas bulvāriem. Šeit mitinājās izdevējs Rvackis, kā man paskaidroja Rūdolfi. Mani pārsteidza tas, ka izkārtne pie ieejas ēkā vēstīja, ka šeit ir «Fotopiederumu birojs».
Vēl dīvaināk bija tas, ka nekādu fotogrāfa piederumu, izņemot dažus avīžu papīrā ietītus katūna un vadmalas gabalus, telpā nebija.
Tā ņudzēt ņudzēja no ļaudīm. Tie visi bija mēteļos, cepurēs, dzīvi sarunājās savā starpā. Pa ausu galam iz- dzirdis divus vārdus — «stieple» un «kārbas», es briesmīgi nobrīnījos, bet arī mani saņēma ar izbrīna pilniem skatieniem. Sacīju, ka esmu ieradies pie Rvacka darīšanās. Man tūlīt ļoti godbijīgi parādīja ceļu uz telpu aiz saplākšņa sienas, kur mans izbrīns sasniedza visaugstāko pakāpi.
Uz rakstāmgalda, aiz kura sēdēja Rvackis, atradās kārbas ar ķilavām, sakrautas cita uz citas.