Viens no tādiem sēdēja Rūdolfi priekšā.
— Nu, kā jums patika kārtējais numurs? — Rūdolfi jautāja jaunajam cilvēkam.
— Iļja Ivanič, — 'jaunais cilvēks saviļņoti iesaucās, grozīdams rokās burtnīcu, — apburošs numurs, bet, Iļja Ivanič, atļaujiet jums sacīt pavisam atklāti, mēs, jūsu lasītāji, nesaprotam, kā jūs ar savu gaumi varējāt ievietot šo Maksudova savārstījumu!
«Velna milti!» es sastingdams nodomāju.
Bet Rūdolfi man sazvērnieciski pamirkšķināja un jautāja:
— Un kāpēc ne?
— Apžēlojieties! — jaunais cilvēks iesaucās. — Vispirms… jūs man atļausiet būt atklātam, Iļja Ivanovič?
— Lūdzu, lūdzu, — Rūdolfi starodams atbildēja.
— Vispirms ; — trūkst elementāras pareizrakstības … Varu jums pasvītrot divdesmit vietas ar rupjām sintaktiskām kļūdām.
«Vajadzēs tūdaļ pārlasīt,» pamirdams nodomāju.
— Un stils! — jaunais cilvēks kliedza. — Mans dievs, cik šausmīgs stils! Bez tam tas viss ir eklektiski plaģiā- tiski, kaut kā bezzobaini. Lēta filozofija, virspusība.,. Slikti, plakani, Iļja Ivanovič! Turklāt viņš atdarina…
— Ko? — Rūdolfi jautāja.
— Averčenko, — jaunais cilvēks iesaucās, ' grozīdams un gumzīdams žurnālu un ar pirkstu atplēsdams salipušās lapas, — pašu parastāko Averčenko! Es jums tūlīt parādīšu. — Un jaunais cilvēks^sāka šķirstīt burtnīcu, pie kam es, izstiepis kaklu kā zoss, sekoju viņa rokām. Bet viņš diemžēl neatrada, ko meklēja.
«Atradīšu mājās,» es nodomāju.
— Atradīšu mājās, — solīja jaunais cilvēks, — žurnāls sabojāts, goda vārds, Iļja Ivanovič. Viņš taču ir tīrais analfabēts! Kas viņš tāds ir? Kur mācījies?
— Viņš saka, ka esot beidzis baznīcas skolu, — acis zibinādams, Rūdolfi atbildēja, — bet, starp citu, pajautājiet viņam pats. Lūdzu, iepazīstieties!
Uz jaunā cilvēka vaigiem parādījās zaļš pelējums, bet viņa acīs plaiksnīja neizsakāmas šausmas.
Es paklanījos jaunajam cilvēkam, viņš atieza zobus, viņa patīkamos vaibstus izķēmoja ciešanas. Viņš iekunkstējās un izrāva no kabatas nēzdodziņu, un tad es pamanīju, ka viņam pa vaigu tek asinis. Es sastingu.
— Kas jums notika? — Rūdolfi iesaucās.
— Nagla, — jaunais cilvēks atbildēja.
— Labi, es iešu, — teicu ar sausu mēli, cenzdamies uz jauno cilvēku neskatīties.
— Ņemiet žurnālus!
Paņēmu sainīti autoreksemplāru, paspiedu roku Rūdolfi, paklanījos jaunajam cilvēkam, kurš, nosviedis uz grīdas žurnālu un spieķi, joprojām spieda pie vaiga nēzdogu, atmuguriski virzījos uz izeju, atsitos ar elkoni pret galdu un izgāju ārā.
Lielām pārslām krita eglīšu sniegs.
Nav vērts aprakstīt, kā augu nakti nosēdēju pie žurnāla, pārlasīdams romānu dažādās vietās. Ievērības cienīgi ir tas, ka brīžam man romāns patika, bet tūlīt pēc tam likās pretīgs. Uz rīta pusi tas mani iedzina šausmās.
Nākamās dienas notikumi man labi palikuši atmiņā. No rīta pie manis bija veiksmīgi apzagtais draugs, kuram uzdāvināju vienu romāna eksemplāru, bet vakarā devos uz viesībām, ko rīkoja grupa rakstnieku sakarā ar ievērojamu notikumu — slavenā literāta Izmaila Aleksandroviča Bon- darevska laimīgu atgriešanos no ārzemēm. Svinības pa« pildināja vēl tas, ka vienlaikus bija paredzēts godināt arī otru slavenu literātu — Jegoru Agapjonovu, kurš bija atgriezies no sava ceļojuma pa Ķīnu.
Ģērbos un gāju uz šo vakaru ar lielu satraukumu. I<ā nekā tā bija man tā jaunā pasaule, pēc kuras tiecos. Sai pasaulei vajadzēja atvērties manā priekšā un turklāt no vislabākās puses — uz vakaru vajadzēja ierasties visievē- rojamākiem literatūras pārstāvjiem, visam tās ziedam.
Un tiešām, iegājis dzīvoklī, jutu priecīgu pacēlumu.
Pirmais, kas man dūrās acīs, bija tas pv ats vakardienas, jaunais cilvēks, kurš ar naglu bija sev savainojis ausi. Es viņu pazinu, kaut gan viņš viss bija nosaitēts ar tīrām marles saitēm.
Viņš priecājās par mani kā par savējo un ilgi spieda roku, piemetinādams, ka visu nakti esot lasījis manu romānu, pie kam tas viņam sācis patikt.
— Es arī, — sacīju viņam, — lasīju visu nakti, bet romāns man sāka nepatikt.
Mēs sirsnīgi sarunājāmies, turklāt jaunais cilvēks man pavēstīja, ka būšot stores galerts, un vispār bija līksms un pacilāts.
Pavēros apkārt — jaunā pasaule ielaida mani sevī, un šī pasaule man patika. Dzīvoklis bija milzīgs, galds klāts apmēram divdesmit piecām personām; laistījās kristāls, mirguļoja pat melnie ikri, svaigie, zaļie gurķi nez kāpēc radīja muļķīgi priecīgas domas par kaut kādiem piknikiem, par slavu un citām lietām. Mani tūlīt iepazīstināja ar ļoti slavenu autoru Ļesosekovu un ar Tunski — novelistu. Dāmu bija maz, tomēr bija.
Ļikospastovs bija klusāks par ūdeni, zemāks par zāli, un es tūlīt kaut kā nojautu, ka viņš laikam ir kādu rangu zemāks par citiem, ka pat ar iesācēju rudcirtaino Ļesosekovu viņu vairs nevar salīdzināt, nerunājot, protams, par Agapjonovu vai Izmailu Aleksandroviču.
Ļikospastovs pievirzījās man klāt, mēs sasveicinājāmies.
— Nu ko, — diez kāpēc nopūzdamies, sacīja Ļikospastovs, — apsveicu. Apsveicu no sirds. Un teikšu tev skaidri un gaiši — tu, brāl, esi veikls. Būtu licis galvu ķīlā, ka tavu romānu nevar nodrukāt, ka tas nav iespējams. Netieku gudrs, kā tu esi apstrādājis Rūdolfi. Pareģoju tev, ka tu tālu tiksi! Kad tā skatās uz tevi, — īsts jēriņš… Bet klusie ūdeņi…
Pēkšņi Ļikospastova apsveikumus pārtrauca skaļš zvans pie ieejas durvīm, un kritiķis Konkins, kurš pildīja saimnieka pienākumus (vakars notika viņa dzīvoklī), iesaucās: — Viņš!
Un patiesi: tas bija Izmails Aleksandrovičs. Priekštelpā bija dzirdama skanīga balss, pēc tam skūpstīšanās šmauk- sti, un ēdamistabā ienāca maza auguma pilsonis ar celulozes apkaklīti un īsos svārkos. Sis cilvēks bija apjucis, kluss, pieklājīgs un turēja rokās cepuri, ko nez kāpēc nebija atstājis priekštelpā; cepurei bija samta apmale un uz tās putekļaina apaļa kontūra, kas palikusi no civilā dienesta kokardes.