Baltā gvarde
Mihails Bulgakovs
Romāns
PIRMĀ DAĻA
Sniga sīks sniedziņš, pēkšņi sāka snigt lēkšķēm. Vējš iegaudojās, sagriezās putenis. Vienā mirklī tumšās debesis sajaucās kopā ar sniega jūru. Viss izzuda.
— Redzat nu, kungs, — važonis iesaucās, — nelaime klāt: sniega vētra!…
«Kapteiņa meitiņa».
Un tika tiesāti mirušie, kā stāv grāmatā rakstīts, saskaņā ar saviem darbiem …
Dižens un baismīgs gads bija 1918. gads kopš Kristus piedzimšanas, jau sākot ar otro revolūciju. Vasaru tas bija bagāts ar sauli, ziemu ar sniegiem, un augstu jo augstu pie debesīm dega divas zvaigznes: vakara vēst- *nese Venēra — ganu zvaigzne un sarkanais, drebošais Marss.
Bet dienas kā mierpilnos, tā asiņainos gados lido kā šautras, un jaunie Turbini nemanīja, kā ar bargu salu pienāca baltais, sarmainais decembris. Ak, sniegpārslās un laimē starojošais ziemsvētku vecīt! Māmiņ, gaismas valdniece, kur gan tu esi?
Gadu pēc tam, kad meita Jeļena bija apprecējusies ar kapteini Sergeju Ivanoviču Tālbergu, un tai pašā nedēļā, kad vecākais dēls Aleksejs Vasiļjevičs Turbins pēc grūtām kara gaitām, dienesta un likstām atgriezās Ukrainā, Pilsētā, savā dzimtajā ligzdā, balto zārku ar mātes mirstīgajām atliekām nonesa pa stāvo Alekseja nogāzi uz Podolu, kur Paugurā atrodas Nikolaja Labsirdīgā mazā baznīciņa.
Kad māti apstāvēja, bija maijs, ķirši un akācijas cieši aizsedza smailos logus. Svētais tēvs Aleksandrs, aiz žēluma un apjukuma stostīdamies, mirdzēja un laistījās zeltaino uguņu gaismā, un diakons ar zilganu seju un kaklu, vienā zeltā līdz pat šuvēs čīkstošo zābaku purngaliem, drūmi dimdināja baznīcas piedošanas vārdus mātei, kas atstājusi savus bērnus.
Aleksejs, Jeļena, Tālbergs, Turbinu mājā uzaugusi Aņuta un nāves apstulbinātais Nikolka ar matu ērkuli, kas nokārās pār labo uzaci, stāvēja pie vecā ņobrūnē- jušā svētnieka Nikolas kājām. Nikolkas gaišzilās acis abpus garam putna degunam raudzījās apjukušas un satriektas. Retumis viņš pacēla tās un mirkšķināja, vērdamies uz svētbilžu sienu, uz pustumsā tīto altāra velvi, kur augšā mita skumīgais un noslēpumainais večuks — dievs. Par ko tāda pārestība? Tāda netaisnība? Kādēļ vajadzēja atņemt bērniem māti, kad visi bija pārradu- šies mājās un kļuva vieglāk?
Dievs, kas lidinājās melnajās, ieplaisājušās debesīs, neatbildēja, bet Nikolka pats vēl nezināja, ka itin viss arvien notiek tā, kā tam jānotiek un kā ir labāk.
Apstāvēšana beidzās, visi izgāja uz baznīcas lieveņa skanīgajām plātnēm un pavadīja māti cauri visai milzīgajai pilsētai uz kapsētu, kur zem melna marmora krusta jau sen atdusējās tēvs. Un māti apraka. Ek … ek…
*
Daudz gadu pirms mātes nāves Alekseja nogāzes trīspadsmitajā namā ēdamistabas podiņu krāsns sildīja un loloja mazo Jeļenu, vecāko brāli Alekseju un pavisam maziņo Nikolku. Cik bieži pie karsti versmojošās podiņu virsmas tika lasīts «Sārdamas Namdaris», pulkstenis spēlēja gavoti, un decembra beigās vienmēr smaržoja skujas un zaļajos zaros dega krāsains parafīns. Atbildot bronzas pulkstenim, kas spēlēja gavoti un stāvēja mātes guļamistabā, kur tagad apmetusies Jeļena, ēdamistabā kā torņa zvans dimdēja melnais sienas pulkstenis. Tēvs to bija pircis sen, kad sievietes valkāja jocīgas, plecos kuplas piedurknes. Tādas piedurknes pazudušas, laiks pazibējis kā dzirkstele, tēvs, profesors, miris, bērni izauguši, bet pulkstenis palicis tāds pats kā agrāk un dimd kā torņa zvans. Visi ar pulksteni gaužām saraduši, un, ja tas aiz kāda brīnuma pazustu no sienas, kļūtu skumji, kā tad, kad mirusi mīļa balss un tukšā vieta ne ar ko nav aizpildāma. Bet, par laimi, pulksteņi ir gluži nemirstīgi, nemirstīgs ir arī Sārdamas Namdaris, un holandiešu krāsns ir kā droša kiints un visgrūtākajā laikā vieš dzīvību un silda.
Lūk, šo krāsni un vecā sarkanā samta mēbeles, un gultas ar spožiem bumbuļiem, apbružātos tepiķus, raibus un aveņkrāsas, ar vanagu uz Alekseja Mihailoviča rokas, ar Ludviķi XIV, kas gozējas paradīzes dārzā pie ezera, gluda kā zīds, turku paklājus ar austrumnieciskā fonā ieaustiem brīnišķiem rakstiem, kuri mazajam Nikolkam rādījās šarlaka murgos, bronzas lampu ar abažūruļ( pasaulē labākos, pēc noslēpumainas veclaiku šokolādes smaržojošus grāmatu skapjus ar Natašu Ros- tovu un Kapteiņa Meitiņu, zeltītās tases, sudrabu, ģīmetnes, portjeras, visas septiņas putekļainās un pieblīvētās istabas, kurās bija izauguši jaunie Turbini, — to visu māte pašā grūtākajā laikā atstāja bērniem' un, jau ar mokām vilkdama elpu, spēkiem zūdot, cieši satvēra raudošās Jeļenas roku un izteica:
— Dzīvojiet… saticīgi.
*
Bet kā lai dzīvo? Kā tad lai dzīvo?
Vecākajam no visiem — Aleksejam Vasiļjevičam Turbīnām, jaunam ārstam, ir divdesmit astoņi gadi. Je- ļenai — divdesmit četri. Viņas vīram, kapteinim Tāl- bergam, — trīsdesmit viens, bet Nikolkam — septiņpadsmit ar pusi. Viņu dzīve taču aizlauzta pašā plaukumā. Jau sen no ziemeļiem iegriezies putenis, putina, putina un nerimstas, un, jo ilgāk tā turpinās, jo kļūst ļaunāk. Pēc pirmā trieciena, kas sadrebināja kalnus pie Dņep- ras, vecākais Turbins atgriezās dzimtajā pilsētā. Šķita, nupat viss norims, sāksies tā dzīve, par kuru stāsta pēc šokolādes smaržojošās grāmatas, bet tā joprojām nesākas, un apkārt kļūst arvien baismīgāk un baismīgāk. Putenis ziemeļos gaudo un gaudo, bet te zem kājām dobji dun, kurn iztraucētā zemes dzīle. Astoņpadsmitais gads trauc uz beigām un dienu dienā vēršas arvien draudīgāks un skarbāks.
*
Sabruks sienas, no balti cimdotās rokas aizlidos izbiedētais vanags, uguns bronzas lampā nodzisīs, un Kapteiņa Meitiņu sadedzinās krāsnī. Māte bērniem teica:
— Dzīvojiet.
Bet viņiem vajadzēs ciest un mirt.
Reiz krēslas stundā, neilgi pēc mātes bērēm, Aleksejs Turbins, iegriezies pie svētā tēva Aleksandra, teica:
— Jā, mums klājas bēdīgi, tēv Aleksandr. Grūti aizmirst māti, un tad vēl šis briesmīgais laiks … Galvenais, es taču nupat pārbraucu mājās, domāju, sāksim dzīvot. .. un nu …
Viņš apklusa un, krēslainajā istabā pie galda sēdēdams, iegrima domās, un skatiens aizklīda tālumā. Baznīcas pagalma koki ar saviem zariem ieskāva arī garīdznieka mājiņu. Likās, turpat aiz mazā, grāmatām pieblīvētā kabineta sienas sākas biezs, pavasarīgs un noslēpumains mežs. Kā arvien vakaros, pilsēta dobji dūca, smaržoja ceriņi.
— Ko lai dara, ko lai dara, — garīdznieks mulsi nomurmināja. (Viņš arvien samulsa, kad vajadzēja runāt ar cilvēkiem.) — Tāds ir dieva prāts.
— Varbūt tas viss reiz beigsies? Varbūt vēlāk kļūs labāk? — Turbins nezin kam jautāja.
Garīdznieks krēslā sakustējās.
— Grūts laiks, grūts laiks, tas nav noliedzams, — viņš nomurmināja, — tomēr nevajag nokārt galvu. ..
Tad pēkšņi, izbāzis balto roku no melnā talāra piedurknes, viņš to uzlika uz grāmatu kaudzītes un atšķīra virsējo sējumu vietā, kur bija ielikta krāsaina, izšūtā grāmatzīme.
— Grūtsirdībai padoties nedrīkst, — viņš teica mulsi un tomēr nezin kāpēc ļoti pārliecinoši. — Padošanās grūtsirdībai ir liels grēks … Kaut gan, man liekas, pārbaudījumi vēl nāks… Jā, jā, lieli pārbaudījumi, — garīdznieks runāja aizvien drošāk. — Vai zināt, pēdējā laikā es arvien sēžu pie grāmatām, protams, tādārri, kas attiecas uz manu nozari, es lasu galvenokārt reliģiskās …