— Tu … tu … tev, vai zini, vajadzētu būt nevis ārstam, bet aizsardzības ministram, — ierunājās Karūsa. Viņš ironiski smaidīja, taču Turbina runa Karūsam patika un viņu iekvēlināja.
— Mītiņā Aleksejs ir neaizstājams, viņš ir īsts orators, — Nikolka teica.
— Nikolka, esmu jau vairākkārt sacījis, ka ar asprātībām tev neveicas, — Turbins viņam atteica, — labāk dzer vīnu.
— Saproti jel, — ierunājās Karūsa, — vācieši nebūtu ļāvuši formēt armiju, viņi baidās no tās.
— Ko niekus! — spalgi izsaucās Turbins. — Vajag tikai galvu uz pleciem, un ar hetmani vienmēr varēja vienoties. Vajadzēja vāciešiem ieskaidrot, ka mēs neesam viņiem bīstami. Skaidrs. Karā esam zaudējuši! Mums tagad draud kas cits — briesmīgāks par karu, par vāciešiem, par visu uz pasaules. Mums draud Troc- kis. Lūk, tā vajadzēja vāciešiem sacīt: jums trūkst cukura, maizes? — ņemiet stūķējiet iekšā, barojiet zaldātus. Aizrijieties, tikai palīdziet! Ļaujiet formēties, tas nāks par labu jums pašiem, mēs palīdzēsim jums uzturēt kārtību Ukrainā, lai mūsu svētbilžu nēsātāji neaplīp ar Maskavas sērgu. Un, ja tagad Pilsētā būtu krievu armija, mēs ar dzelzs sienu būtu norobežoti no Maskavas. Ret Petļuru … pie … — Turbins nikni noklepojās.
— Rimsties! — Šervinskis piecēlās. — Pagaidi! Man ir kas sakāms par labu hetmanim. Tiešām, kļūdas tika pieļautas, tomēr hetmaņa plāns bija pareizs. O, viņš ir diplomāts! Ukraiņu zeme … Galu galā hetmanis taču būtu izdarījis tieši tā, kā tu saki: krievu armija — un diezgan. Ko jūs teiksiet? — Šervinskis svinīgi norādīja kaut kur ar roku. — Vladimira ielā jau plīvo trīskrāsainie karogi.
— Drusciņ par vēlu!
— Hm, jā. Tas tiesa. Drusciņ par vēlu, tomēr kņazs ir pārliecināts, ka kļūdu vēl iespējams labot.
— Lai dievs dod, es to no sirds vēlos, — un Turbins pārkrustījās pret dievmātes svētbildi kaktā.
— Plāns taču bija šāds, — Šervinskis runāja skanīgā un svinīgā balsī, — kad karš beigtos, vācieši būtu sakārtojuši savus spēkus un atbalstījuši mūs cīņā pret boļševikiem. Kad Maskava būtu ieņemta, hetmanis svinīgi noliktu Ukrainu viņa ķeizariskajai majestātei valdniekam imperatoram Nikolajam Aleksandrovičam pie kājām.
Pēc šiem vārdiem ēdamistabā iestājās kapa klusums. Nikolka aiz bēdām nobāla.
— Imperators nogalināts, — viņš nočukstēja.
— Kādam Nikolajam Aleksandrovičam? — noprasīja pārsteigtais Turbins, bet Mišlajevskis salīgojies greizi pablenza sava kaimiņa glāzē. Skaidrs: sūca, sūca un nu ir pilns kā zeķe.
Jeļena, atbalstījusi galvu plaukstās, ar šausmām pavērās ulānā. •
Tomēr Šervinskis nelikās pārāk piedzēries, viņš pacēla roku un iespaidīgi teica:
— Nesteidzieties, bet uzklausiet! T-taču es lūdzu virsnieku kungus (Nikolka nosarka un nobālēja) pagaidām neizpaust to, ko jums pateikšu. Nu, godātie, vai jums ir zināms, kas notika ķeizara Vilhelma pilī, kad pie viņa ieradās hetmaņa svīta?
— Nav ne jausmas, — Karūsa ieinteresēts atzinās.
— Nu, godātie, bet man tas ir zināms.
— He! Viņam viss ir zināms, — Mišlajevskis nobrīnījās. — Tu taču tur neb …
— Kungi! Ļaujiet jel viņam runāt.
— Pēc tam kad ķeizars Vilhelms bija ar svītu visžēlīgi parunājies, viņš paziņoja: «Tagad es no jums atvados, kungi, bet tālāk ar jums runās …» Portjera pašķīrās, un zālē ienāca mūsu valdnieks. Viņš teica: «Virsnieku kungi, brauciet uz Ukrainu un formējiet savas vienības! Kad pienāks īstais brīdis, es pats stāšos armijas priekšgalā un vedīšu to uz Krievijas sirdi — Maskavu,» — un acīs viņam saskrēja asaras.
Šervinskis pārlaida starojošu skatienu visai sabiedrībai, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi vīna un samiedza plakstus. Viņā raudzījās desmits acu, un klusums valdīja tikmēr, kamēr viņš apsēdās un uzkoda šķiņķi.
— Paklau… tā ir leģenda, — sāpīgi saviebies, ierunājās Turbins. — Esmu šo nostāstu jau dzirdējis.
— Visi nogalināti, — Mišlajevskis teica, — gan valdnieks, gan valdniece, gan troņmantnieks.
Šervinskis pablenza uz krāsni, dziļi ievilka elpu un noteica:
— Velti jūs neticat. Ziņas par viņa ķeizariskās majestātes nāvi….
— Ir mazliet pārspīlētas, — piedzērušais Mišlajevskis izmeta joku.
Jeļena sašutumā nodrebēja un iznira no miglas.
— Vitja, tev tā neklājas! Tu esi virsnieks.
Mišlajevskis nozuda miglā.
— … ir pašu boļševiku izdomājums. Valdniekam izdevies paglābties ar viņa uzticamā guvernanta … tas ir, atvainojiet, ar troņmantnieka guvernanta mesjē 2i 1- jāra un dažu virsnieku palīdzību, kuri viņu aizveduši… ē … uz Āziju. No turienes viņi devušies uz Singapūru un pa jūru uz Eiropu. Un tagad valdnieks viesojas pie ķeizara Vilhelma.
— Bet Vilhelms taču pats ir nosviests? — Karūsa iesāka.
— Viņi abi viesojas Dānijā, un kopā ar viņiem ir arī viņas majestāte valdnieka māte Marija Fjodorovna. Ja nu jūs man neticat, tad varu jums, godātie, pateikt: to man darīja zināmu pats kņazs.
Nikolkas sirds sāpīgi sažņaudzās neziņā. Viņam gribējās ticēt.
— Ja tā, — viņš piepeši jūsmīgi ierunājās un pielēca kājās, slaucīdams no pieres sviedrus, — tad es ierosinu tostu: par viņa ķeizariskās majestātes veselību! — Viņa rokā iemirdzējās glāze, un zeltainajās slīpējuma šautrās uzdzirkstīja vācu baltvīns. Pret krēsliem nošķinda pieši. Mišlajevskis uzslējās kājās grīļodamies, turēdamies pie galda. Jeļena piecēlās. Viņas zeltainais matu vainags bija atrisis un matu šķipsnas nokārās pār deniņiem.
— Lai! Lai! Lai ari viņš nogalināts, — viņa izsaucās piesmakušā, aizlauztā balsī. — Vienalga. Es dzeru. Es dzeru.
— Nekad, nekad viņam netiks piedota viņa atteikšanās Dno stacijā. Nekad! Tomēr mums tagad ir rūgta pieredze — un mēs zinām, ka Krieviju glābt var vienīgi monarhija. Tādēļ, ja imperators miris, lai dzīvo imperators! — Turbins izsaucās un pacēla glāzi.
— Urā! Urā! Urā-ā! — trīs reizes ēdamistabā nodārdēja sauciens.
Lejā, aukstiem sviedriem klāts, pietrūkās Vasilisa. Samiegojies viņš nelabā balsī iebrēcās un uzmodināja Vandu Mihailovnu.
— Ak kungs … ak … ak … — Vanda murmināja, ieķerdamās vīra kreklā.
— Kas tik vēl nebūs? Trijos naktī! — Vasilisa raudulīgi vaimanāja, runādams ar melnajiem griestiem. — Es nudien sūdzēšos!
Vanda iečinkstējās. Un piepeši abi sastinga. Sūkdamies cauri griestiem, istabā no augšas ieplūda skaidri uztverams blīvs un sulīgs skaņu vilnis, kurā valdīja spēcīgs baritons, kas dimdēja kā zvans:
… dievs, sargi ķeizaru, dod viņam spēku …
Vasilisam pamira sirds un pat kājas pārklājās saltiem sviedriem. Ar stīvu mēli viņš sāka murmināt:
— Nē … viņi ir jukuši, vājprātīgi… Viņi taču mūs var iegrūst tādā postā, ka nezināsi, kā izkulties. Himna taču aizliegta! Ak kungs un dievs, ko gan viņi dara! Uz ielas, uz ielas taču kāds var dzirdēt!
Bet Vanda jau bija nogāzusies kā akmens un atkal aizmigusi. Toties Vasilisa apgūlās vienīgi tad, kad augšā neskaidrā dunoņā un izsaucienos bija izplēnējis pēdējais akords.
— Krievijā iespējams tikai tā: pareizticība un patvaldība! — grīļodamies auroja Mišlajevskis.