— Pareizi!
— Es … biju uz «Pāvilu Pirmo» … pirms nedēļas … — Mišlajevskis stostīdamies murmulēja, — un, kad aktieris teica šos vārdus, es nenovaldījos un uzsaucu: «Parrei-zi!» — un ko jūs domājat, man apkārt sāka aplaudēt. Un tikai kaut kāds draņķis balkonā no- brēca: «Idiots!»
— Žī-di, — drūmi izsaucās apskurbušais Karūsa.
Migla. Migla. Migla. Tuk-tak … tuk-tak … Dzert
degvīnu vairs nav iespējams, dzert vīnu vairs nav iespējams, dūša neņem pretī. Mazajā tualetes istabā, kur lampa pie griestiem lēkāja un dejoja kā apburta, viss tinās miglā un griezās virpulī. Bālais, novārgušais Mišlajevskis briesmīgi vēma. Mišlajevski pieturēja Turbins, pats piedzēries un atbaidošs — vaigs viņam raustījās, mati uz pieres bija salipuši.
— A-ā …
Mišlajevskis beidzot ievaidēdamies atliecās no izlietnes, izmocīts pārgrieza dziestošās acis un palika Turbina rokās karājamies kā tukšs maiss.
— Ni-kolka, — dūmakā un melnās svītrās atskanēja kāda balss, un tikai pēc vairākām sekundēm Turbins apjēdza, ka šī balss pieder viņam pašam. — Ni-kolka! — viņš atkārtoja. Atejas baltā siena sagrīļojās un kļuva zaļa. «Ak kungs, ak ku-ungs, cik nelabi un pretīgi! Zvēru, nekad, nemūžam nejaukšu sīvo ar vīnu.» — Nikol.. .
— A-ā, — Mišlajevskis gārdza, noslīdēdams uz grīdas.
Melnā sprauga kļuva platāka, un tajā parādījās Nikolkas galva un piedurknes uzšuve.
— Nikol… palīdzi, turi viņu! Ņem tā, zem rokas!
— C…c…c… Ek, ek, — bēdīgi galvu grozīdams,
murmināja Nikolka un sasprindzināja muskuļus. Pusdzīvais ķermenis zvalstījās, kājas, pa grīdu šļūkdamas, aizslīdēja katra uz savu pusi, kā diedziņā pakārta, ļengani karājās galva. Tuk-tak. Pulkstenis kāpa no sienas nost un atkal atgriezās pie tās. Uz tasēm dejoja ziedu pušķīši. Jeļenas sejā kvēloja plankumi, un virs labās uzacs lēkāja matu šķipsna.
— Tā. Liec viņu te.
— Savelc viņam vismaz halātu ciešāk. Tomēr neveikli, te esmu es. Velni, nolādētie. Neprotat dzert. Vitjka! Vitjka! Kas ar tevi ir? Vitj …
— Rimsties! Tas nelīdzēs. Paklau, Nikoluška. Manā kabinetā … uz plaukta ir pudele, uzrakstīts Liquor am- monii, bet stūris noplēsts, pie velna, zini… smaržo pēc ožamā spirta.
— Tūliņ … tūliņ … Ek-ek!
— Un tu, dakter, arī esi gudrs …
— Nu, pietiek, pietiek.
— Ko? Nav pulsa?
— Nē, blēņas, pāries.
— Bļodu! Bļodu!
— Lūdzami, bļodu!
— A-a-a …
— Ak jūs!
Degunā cērt asa ožamā spirta smaka. Karūsa un Jeļena atver Mišlajevskim muti. Nikolka viņu atbalsta, un Turbins divas reizes lej viņam mutē duļķainu, bālganu šķidrumu.
— A … brr … v-vai… Tpi… fū …
— Sniegu, sniegu …
— Ak kungs un dievs! Kā nu tā var …
Uz pieres Mišlajevskim slapja lupata, no tās uz palagiem pilēja ūdens, zem lupatas varēja saskatīt pārgriezto acu iekaisušos baltumus, starp uztūkušiem plakstiem un ap degunu, kas kļuvis smails, gulēja zilganas ēnas. Stundas ceturksni, grūstīdami cits citu ar elkoņiem, visi rosījās un pūlējās ap uzveikto virsnieku, līdz tas atvēra acis un nogārdza:
— Ak … laid …
— Tā, godātie, labs ir, lai guļ tepat.
Visās istabās iedegās ugunis, visi noņēmās, kārtodami guļvietas.
— Leonld Jurjevič, jūs gulēsiet šeit, pie Nikolkas.
— Klausos.
Šervinskim seja vara sarkanumā, tomēr viņš centās turēties mundri, sasita piešus un paklanīdamies parādīja matu šķirtni. Jeļenas baltās rokas sāka ņirbēt pār dīvāna spilveniem.
— Nepūlieties … es pats.
— Paej iet nost. Kur jūs gribat stiept spilvenu? Jūsu palīdzība nav vajadzīga.
— Atļaujiet noskūpstīt rociņu …
— Kāpēc?
— Aiz pateicības par jūsu pūlēm.
— Būs jau labi… Nikolka, tu gulēsi savā gultā. Nu, kā viņš jūtas?
— Nekas, pie samaņas ir, izgulēsies, un pāries.
Divas baltas guļvietas uzklāja arī telpā, kas atradās
blakus Nikolkas istabai. Aiz diviem cieši kopā sabīdītiem, grāmatām piebāztiem skapjiem. Profesora ģimenē to dēvēja par bibliotēku.
Un ugunis nodzisa — vispirms bibliotēkā, tad pie Nikolkas un ēdamistabā. Pa šauru spraudziņu starp portjerām tumšsarkana gaismas svītriņa no Jeļenas guļamistabas izlauzās ēdamistabā. Gaisma Jeļenu nomāca, tādēļ viņa lampiņai, kas atradās uz naktsgaldiņa pie gultas, bija uzmetusi tumšsarkanu teātra kapuci. Kādreiz Jeļena šai kapucē bija vakaros braukusi uz teātri, no viņas rokām un kažokādām, un lūpām plūda smaržas, un seju klāja plāna, maiga pūdera kārtiņa, un Jeļena raudzījās no kapuces kā Liza «Pīķa dāmā». Bet kapuce dīvainā kārtā ātri novalkājās šai pēdējā gadā, kruzuļi saplaka un kļuva nespodri, lentas apspūra. Rudmatainā Jeļena — kā Liza «Pīķa dāmā» — rīta svārkos sēdēja uz atsegtās gultas, salikusi rokas klēpī. Kājas viņai bija kailas, iegremdētas vecajā apbružātajā lāčādā. Īslaicīgais skurbums bija izgaisis pavisam, un Jeļenas galvu, gluži kā kapuce, ieskāva melnas, milzīgas skumjas. No blakus istabas cauri durvīm, kurām priekšā stāvēja skapis, klusināti skanēja Nikolkas smalkā šņākuļošana un Šervinska dzīvīgā, mundrā krākšana. Bibliotēkā, kur gulēja Karūsa un mironim līdzīgais Mišlajevskis, valdīja klusums. Jeļena bija viena un tādēļ nepūlējās savaldīties, un te pusbalsī, te bez skaņas, tikko lūpas kustinādama, sarunājās gan ar kapuci, kam cauri lauzās gaisma, gan ar abiem melnajiem logu četrstūriem.
— Aizbrauca …
Viņa nomurmināja, pievēra sausās acis un iegrima domās. Jeļena pati savas domas nesaprata. Vīrs aizbrauca tādā brīdī. Bet jāatzīst, viņš taču ir visai prātīgs cilvēks un aizbraukdams darīja pavisam pareizi… Tā taču ir labāk …
— Bet tādā brīdī… — Jeļena nomurmināja un dziļi • nopūtās.
— Kas viņš par cilvēku? — Jeļena Tālbergu bija it kā iemīlējusi un pat pieķērusies viņam. Un, lūk, tagad šīs neizsakāmās skumjas vientulīgajā istabā, pie logiem, kas šodien atgādina kapu bedres. Taču ne tagad, ne agrāk — pusotra gada, ko Jeļena ar šo cilvēku nodzīvojusi, viņas sirdī nav bijis paša galvenā, bez kā nekādā gadījumā nevar pastāvēt pat tāda spoža laulība kā starp daiļo; rudi zeltmataino Jeļenu un ģenerālštāba karjeristu — laulība ar kapucēm, smaržām, piešiem, turklāt brīva no rūpēm par bērniem. Laulība ar ģenerālštāba virsnieku, piesardzīgu vācieti no Baltijas. Un kas viņš par cilvēku? Kas ir tas pats galvenais, bez kā mana sirds ir tukša?
— Zinu gan, zinu, — Jeļena sev teica, — nav cieņas. Zini, Serjoža, man nav cieņas pret tevi, — viņa nozīmīgi teica sarkanajai kapucei un pacēla pirkstu. Un Jeļenu sagrāba šausmas par pašas teikto un par savu vientulību, un viņai gribējās, kaut vīrs tūliņ atrastos šeit. Lai nav cieņas, lai nav šī paša galvenā, lai tikai viņš būtu te šai grūtajā brīdī. — Aizbrauca. Un brāļi ar viņu saskūpstījās. Vai patiesi tā vajadzēja? Kaut gan, ja apdomā, ko es te runāju? Ko tad brāļi būtu varējuši darīt? Atturēt viņu? Tikai ne to. Lai tad labāk šajā grūtajā brīdī viņa nav, nevajag ari, tikai ne atturēt. Tikai ne to! Lai brauc! Saskūpstīties jau saskūpstījās, taču sirds dziļumos brāļi viņu neieredz. Tā tas ir. Es tikai mānu sevi, mānu, bet, kad apdomā, — viss skaidrs: neieredz. Nikolka, tas vēl ir labsirdīgāks, bet vecākais … Tomēr ne. Arī Aļoša ir labsirdīgs, kaut gan neieredz vairāk. Ak dievs, ko es te domāju, Serjoža, ko gan es par tevi domāju? Bet ja nu fronte mūs izšķir … Viņš paliks tajā, es šai pusē .