— Mans virs, — Jeļena nopūzdamās teica un sāka pogāt vaļā rīta svārkus. — Mans virs …
Kapuce ar interesi klausījās, un tās vaigus apstaroja tumšsarkana gaisma. Kapuce vaicāja: «Bet kas par cilvēku ir tavs vīrs?»
— Viņš ir neģēlis. Vairāk nekas! — sev vienatnē sacīja Turbins, kuru no Jeļenas šķīra istaba un priekšnams. Viņš uztvēra Jeļenas domas, un tās viņu dedzināja jau labu brīdi. — Neģēlis, bet es nudien esmu lupata. Ja neiztriecu viņu laukā, tad man vismaz vajadzēja klusējot aiziet. Lai brauc pie velna. īstenībā viņš ir neģēlis nevis tāpēc, ka tādā brīdī pameta Jeļenu, tas galu galā ir sīkums, blēņas, nelietis viņš ir kaut kāda cita iemesla dēļ. Bet kādēļ īsti? Pie joda, es taču viņu smalki pazīstu. Ak, šis sasodītais ķēms, kam nav ne mazākās sajēgas par godu! Ikviens viņa teiktais vārds plarkš kā balalaika bez stīgām, un tas esot krievu kara akadēmijas virsnieks. Tas ir labākais, kas Krievijā varētu būt…
Dzīvoklī valdīja klusums. Gaismas svītriņa, kas krita no Jeļenas guļamistabas, bija apdzisusi. Jeļena aizmiga, un apdzisa arī viņas domas, tomēr Turbins vēl ilgi mocījās savā mazajā istabiņā pie mazā rakstāmgalda. Sīvais un vācu vīns viņam nebija nākuši par labu. Turbins sēdēja un iekaisušām acīm raudzījās grāmatā, kas pirmā bija gadījusies pa rokai, un, muļķīgā kārtā atgriezdamies pie viena un tā paša teikuma, lasīja:
Krievu cilvēkam gods ir vienīgi lieka nasta…
Tikai uz rīta pusi viņš izģērbās un aizmiga, bet, rau, sapnī pie viņa atnāca maziņš ērms lielrūtainās biksēs un ņirdzīgi teica:
— Ar pliku profilu ezim virsū sēsties nevar … Svētā Krievzeme ir nedzīva, nabadzīga un .. . bīstama zeme, bet krievu cilvēkam gods ir vienīgi lieka nasta.
— Ak tu! — sapnī iekliedzās Turbins. — R-riebekli tāds, es tev rādīšu. — Viņš pa sapņiem iebāza roku galda atvilktnē, lai paņemtu brauniņu, samiegojies izvilka to, gribēja izšaut uz mošķi, sāka dzīties tam pakaļ, un mošķis pazuda.
Stundas divas Turbins gulēja miglainā, smagā bez- sapņu miegā, bet, kad aiz istabas logiem, kas atradās stiklotās verandas pusē, sāka aust bāla un liega gaisma, Turbins sapnī redzēja Pilsētu.
Pilsēta kūpēja, dūca un dzīvoja kā daudzstāvīgas bišu šūnas. Tā bija skaista saltumā un dūmakā kalnos pie Dņepras. Augām dienām no neskaitāmiem skursteņiem pret debesīm kāpa dūmu grīstes. Ielas tinās miglā, un dziļum dziļais sablietētais sniegs čirkstēja. Nami slējās piecu, sešu un septiņu stāvu augstumā. Dienā to logi izskatījās melni, bet nakti rindām vien liesmoja tumšzilā augstumā. Cik tālu sniedza acs, kā dārgakmeņu virknes mirdzēja elektriskās laternas, augstu pakarinā- tas garo, pelēko stabu ķeburos. Dienā ar tīkamu vienmērīgu dūkoņu šaudījās tramvaji ar dzelteniem, mīkstiem, pēc ārzemju parauga darinātiem salmu pinuma sēdekļiem. No pakalna pakalnā klaigādami brauca važoņi, un tumšās apkakles no sudrabotas vai melnas kažokādas darīja sieviešu sejas noslēpumainas un skaistas.
Dārzi, balta, neskarta sniega segas klāti, stāvēja klusi un miera pilni. Un dārzu Pilsētā bija tik daudz kā nevienā citā pilsētā uz pasaules. Ar savām alejām, kastaņām, gravām, kļavām un liepām tie kā milzu plankumi pletās visās malās.
Dārzi rotājās brīnišķos kalnos, kas slējās pār Dņepru, un, terasveidīgi celdamies arvien augstāk un kļūdams kuplāks, lāgiem ņirbēdams miljonos saules zaķīšu, lāgiem tīdamies maigā puskrēslā, bija izvērsies mūžīgais Cara dārzs. Vecie, melnie, satrunējušie aizžogojuma baļķi neaizšķērsoja tiešu pieeju baismīgi augstām kraujām. Sniega apputinātās stāvās sienas tālu lejā balstījās uz terasēm, bet tās stiepās aizvien tālāk, kļuva platākas un pārgāja krastmalas birzēs gar šoseju, kas vijās līdztekus varenajai upei, un tumšā, ledū kaltā straume pazuda dūmakā, tur, kur cilvēka skatiens nespēj sekot pat no Pilsētas augstumiem, kur slēpjas sirmās krāces, Zaporožjes Seča un Hersonesa, un tālā jūra.
Kalnainajā Augšpilsētā un Lejaspilsētā, kas pletās aizsalušās Dņepras līcī, ziemu visās ielās un šķērsielās iegūla klusums kā nekur citur pasaulē un mašīnu rūkoņa iesūcās namu mūros, kļuva maigāka un pārvērtās padobjā dūkoņā. Visa enerģija, ko Pilsēta bija uzkrājusi saulainajā un negaisiem bagātajā vasarā, izplūda gaismas veidā. No pulksten četriem dienā gaisma sāka iedegties namu logos, apaļās elektrisko lampu lodēs, gāzes laternās, māju lukturos ar ugunīgiem numuriem un aiz vienlaidus logu rūtīm elektriskajās stacijās, kuras lika domāt par cilvēces baismīgo un iznīcības pilno elektrizēto nākotni, aiz staciju vienlaidus logiem, pa kuriem varēja redzēt mašīnas, kas nepagurdamas lika griezties saviem pārdrošajiem riteņiem, līdz dziļumu dziļumiem satricinādamas pašus pasaules pamatus. Pilsēta zibēja un laistījās ugunīs, staroja un līksmoja, un mirdzēja augām naktīm līdz pat rītam, bet no rīta apdzisa un ietinās dūmos un miglā.
Visspožāk tomēr dega baltais elektriskais krusts gigantiskā Vladimira rokās Vladimira kalnā, un tas bija tālu saskatāms, un bieži vien vasaras tumšajās naktīs laivas vecās upes juceklīgajās attekās un līčločos cauri kārklu brikšņiem redzēja to un pēc krusta gaismas atrada ūdens ceļu uz Pilsētu un tās piestātnēm. Ziemu krusts mirdzēja melnajās, pinkuļainajās debesīs un salti un mierīgi valdīja pār tumšajiem, līdzenajiem klajumiem Maskavas puses krastā, no kura pāri upei bija pārmesti divi milzu tilti. Viens no tiem Nikolaja — smags ķēžu tilts, kas veda uz priekšpilsētu upes viņā krastā, otrs — augsts jo augsts, šautrveidīgs —, pa to šurp traucās vilcieni no tās tāltālās malas, kur, izpletuši savu raibo cepuri, gulēja noslēpumainā Maskava.
*
Un, lūk, 1918. gada ziemā Pilsēta dzīvoja dīvainu, nedabisku dzīvi, kāda divdesmitajā gadsimtā droši vien vairs neatkārtosies. Visi dzīvokļi aiz mūra sienām bija pārpildīti. Sensenie pilsētas iedzīvotāji bija saspiedušies ciešāk un darīja to vēl arvien, gribot negribot uzņem
dami jaunienācējus, kas tiecās uz Pilsētu. Un tieši viņi atbrauca pār šautrveida tiltu no turienes, kur cēlās noslēpumainā, zilpelēkā dūmaka.
Bēga iesirmi baņķieri ar savām sievām, bēga talantīgi veikalnieki, atstājuši Maskavā pilnvarotus palīgus, kuriem bija uzdots nezaudēt sakarus ar to jauno pasauli, kas dzima Maskavas valstī, bēga namīpašnieki, pametuši savus namus uzticamu, slepenu pārvaldnieku ziņā, rūpnieki, tirgoņi, advokāti, sabiedriski darbinieki. Bēga Maskavas un Pēterburgas žurnālisti, pērkami, alkatīgi un gļēvi. Kokotes. Godīgas dāmas no aristokrātiskām ģimenēm. Viņu maigās meitas un Pēterburgas bālās iz- virtules ar krāsotām karmīnsarkanām lūpām. Bēga departamentu direktoru sekretāri, jauni pasīvi pederasti. Bēga kņazi un sīkstuļi, dzejnieki un augļotāji, žandarmi un ķeizarisko teātru aktrises. Visa šī masa, sūkdamās cauri spraugai, plūda uz Pilsētu.
Visu pavasari kopš hetmaņa ievēlēšanas Pilsētā nāca un nāca klāt jauni cilvēki. Dzīvokļos gulēja uz dīvāniem un krēsliem. Greznos dzīvokļos pie pusdienu galdiem sēdās milzums cilvēku. Tika atvērti neskaitāmi ēdienu veikaliņi — pastētu tirgotavas, kas darbojās līdz vēlai naktij, kafejnīcas, kur pasniedza kafiju un varēja nopirkt sievieti, jauni miniatūru teātri, uz kuru skatuvēm ākstījās un smīdināja ļaudis visi daudzmaz pazīstamie aktieri, saplūduši no divām galvaspilsētām, tika atvērts slavenais teātris «Violetais nēģeris» un Nikolaja ielā — grandiozais dzejnieku, režisoru, aktieru un mākslinieku klubs «Pīšļi», kurā šķīvji šķindēja līdz pat rīta gaismai. Tūliņ sāka iznākt jaunas avīzes, un Krievijas labākie spalvas meistari sāka rakstīt feļetonus un tajos gānīt boļševikus. Važoņi augām dienām vadāja cilvēkus no restorāna uz restorānu, un naktīs kabarejos skanēja stīgu mūzika, un tabakas dūmos pārdabiskā daiļumā blāvoja novārgušu, kokaīna apreibinātu prostitūtu bālās sejas.