Pilsēta uzblīda, pletās, rūga pāri malām kā mīklas abra. Līdz pat rītausmai dūca spēļu klubi un tajos spēlēja Pēterburgas un Pilsētas ievērojamās personas, spēlēja cienīgie un lepnie vācu leitnanti un majori, pret kuriem krievi juta bijību un cieņu. Spēlēja Maskavas klubu krāpnieki un ukraiņu — krievu muižnieki, kuru liktenis jau karājās mata galā. Kafejnīcā «Maksims» valdzinošs, tukls rumānis lika vijolei dziedāt lakstīgalas balsī, un viņa acis bija brīnišķas, skumjas, ilgu pilnas un ar iezilganiem baltumiem, bet mati kā samts. Lampas, apvītas ar čigānu šallēm, izstaroja divējādas gaismas — uz leju baltu, uz sāniem un uz augšu — oranžu. Kā putekļaina, gaišzila zīda zvaigzne laistījās griesti, gaišzilajās ložās dzirkstīja prāvi briljanti un vizēja rūsganas Sibīrijas kažokādas. Un gaisā vēdīja grauzdētas kafijas aromāts, sviedru un spirta smaka un franču smaržas. Visu astoņpadsmitā gada vasaru pa Nikolaja ielu, kājas švīkādami, staigāja lepni lihači vatētos svārkos, un rindās stāvošās, mašīnas līdz pat rītam meta spožus gaismas kūļus. Veikalu logos kuploja ziedu meži, kā balķēni karājās zeltainie, treknie baliki, tvīk- smīgi zaigoja ar ērgļiem un zīmogiem rotātās lieliskā šampanieša «Abrau» pudeles.
Un visu vasaru, visu vasaru cilvēki plūda un plūda. Uzradās tenori solisti ar kaulaini baltām, pelēcīgu bārdas rugāju klātām sejām, nekaunīgām acīm un spožiem lakādas saišu zābakiem kājās, Valsts domes locekļi ar pensnejiem, m… ar skanīgiem uzvārdiem, biljarda spēlmaņi… veda meičas uz veikaliem pirkt lūpu krāsu un dāmu bikses no batista auduma ar milzīgu iešķē- lumu. Pirka meičām laku.
Pa vienīgo spraugu cauri juku pārņemtajai Polijai (jāpiebilst, ka neviens velns nezināja, kas tur notiek un kas īsti ir šī jaunā zeme — Polija) tika trenktas vēstules uz Vāciju, krietno teitoņu lielo zemi, ar lūgumiem izsniegt vīzas un ar naudas pārvedumiem, jo cilvēki nojauta, ka varbūt vajadzēs braukt tālāk un tālāk, turp, līdz kurienei nekādā ziņā nenonāks briesmīgās kaujas un boļševiku karapulku dārdoņa. Cilvēki sapņoja par Franciju, par Parīzi, skuma, iedomādamies, ka tur nokļūt ir ārkārtīgi grūti, gandrīz neiespējami. Vēl vairāk skuma, kavēdamies baismajās un mazliet miglainajās domās, kas mēdza piepeši uzpeldēt bezmiega naktīs, guļot uz svešiem dīvāniem.
«Bet ja nu pēkšņi? Ja pēkšņi? Ja pēkšņi šis dzelzs kordons neizturēs… Un pelēkie gāzīsies šurp. Cik drausmīgi…»
Šādas domas mēdza uzmākties tad, kad kaut kur tālu,
tālu varēja saklausīt klusus lielgabalu būkšķus, — nezin kāpēc pilsētas apkaimē šaudīja visu saulaino un karsto vasaru, kad malu malās mieru apsargāja dzelžainie vācieši, bet pašā pilsētā pastāvīgi skanēja paklusi šāvieni nomalēs: pau-pau-paukš.
Kurš uz kuru šāva — neviens nezināja. Tas notika naktīs. Bet dienās visi nomierinājās, redzēdami, kā laiku pa laikam pa galveno ielu Kreščatiku vai arī pa Vladimira ielu aizjāj vācu huzāru pulks. Tas tik bija pulks! Virs lepnajām sejām slējās spalvainas cepures, akmenscietos zodus ieskāva zvīņainas siksnas, kā bultas augšup slējās rūsganas ūsas. Zirgi eskadronos gāja soli solī — lieli, rudi, platiem pakaviem, un zilpelēkie frenči sešsimt jātniekiem piegulēja gluži kā čuguna mundieri smagnējiem vācu vadoņiem Berlīnes pilsētiņas pieminekļos.
Viņus redzēdami, cilvēki līksmoja un nomierinājās un, ļaunā priekā ņirgdami zobus aiz robežu dzeloņstieplēm, sacīja tālajiem boļševikiem:
— Nu, lūkojiet tik līst!
Boļševikus ienīda. Tomēr tas nebija atklāts naids, kas mudina mesties kautiņā un nogalināt, bet gan gļēvs naids, kas, ierāvies kaktā, šņāca no tumsas. Cilvēki nīda naktīs, ar neskaidrām bažām laizdamies miegā, dienu restorānos, lasot avīzes, kurās bija aprakstīts, kā boļševiki ar mauzeriem šauj virsniekiem un baņķieriem pakaušos un kā Maskavas bodnieki pārdod ar ienāšiem slimu zirgu gaļu. Ienīda visi — tirgoņi, baņķieri, rūpnieki, advokāti, aktieri, namīpašnieki, kokotes, valsts padomes locekļi, inženieri, ārsti un rakstnieki…
*
Bija virsnieki. Un tie bēga kā no ziemeļiem, tā no rietumiem, no kādreizējās frontes, un visi devās uz Pilsētu, viņu bija ļoti daudz un saradās arvien vairāk. Virsnieki riskēja ar dzīvību — vairums no viņiem bija palikuši bez naudas, un, apzīmētiem ar savas profesijas neizdzēšamo zīmogu, viņiem bija visgrūtāk dabūt viltotus dokumentus un tikt pāri robežai. Viņi tomēr prata to izdarīt un ieradās Pilsētā ar vajātu zvēru acīm, utu
apsēsti, neskuvušies, bez uzplečiem un sāka tai pielāgoties, lai varētu ēst un dzert. Virsnieku vidū atradās īsteni veci Pilsētai iedzīvotāji, kas pēc kara atgriezās dzimtajās ligzdās ar tādu pašu cerību kā Aleksejs Turbins — atpūsties, atpūsties un par jaunu nodibināt nevis karavīra, bet parastu cilvēcīgu dzīvi, un atradās simti un atkal simti svešu, kuriem vāirs nebija iespējams palikt ne Pēterburgā, ne Maskavā. Daļa no tiem — kirasieri, kavalergardi, gvardes jātnieki un gvardes huzāri viegli uzpeldēja iztraucētās Pilsētas duļķainajās putu vērpetēs. Hetmaņa konvojs staigāja ar fantastiskiem uzplečiem, un pie hetmaņa galdiem sēdās ap divsimt cilvēku ar eļļotām matu šķirtnēm, spīdinādami dzeltenus, ietrunējušus zobus ar zelta plombām. Kurus sevī nespēja uzņemt konvojs, tos uzņēma dārgi kažoki ar bebrādas apkaklēm un pustumši, ozolkoka griezumiem rotāti dzīvokļi Pilsētas lepnākajā daļā — Lipkos, restorāni un viesnīcu numuri…
Citi — armijas štābkapteiņi no likvidētiem un izirušiem pulkiem, armijas kaujas huzāri, kā pulkvedis Naijs-Turss, simtiem praporščiku un podporučiku, bijušo studentu, kā Stepanovs-Karūsa, kurus no dzīves sliedēm izsitis karš un revolūcija, un poručiku, tāpat kādreizējo studentu, kas universitātei zuduši uz visiem laikiem, kā Viktors Viktorovičs Mišlajevskis. Tie, ģērbušies pelēkos, apnēsātos šineļos, ar vēl nesadzijušiem ievainojumiem, ar norauto uzpleču ēnām uz pleciem ieradās Pilsētā un, apmetušies savās vai svešās ģimenēs, gulēja uz krēsliem, sedzās ar šineļiem, dzēra degvīnu, skraidīja apkārt, rosījās un kūsāja niknumā. Lūk, šie pēdējie boļševikus nīda ar kvēlu un atklātu naidu, kas spēj ieraut kautiņā.
Bija junkuri. Revolūcijas sākumā Pilsētā palika četras junkuru skolas — inženieru, artilēristu un divas kājnieku. Tās saira un sabruka zaldātu raidīto šāvienu sprakšķos un izmeta uz ielas sakropļotus nupat skolu beigušus ģimnāzistus, tikko mācības sākušus studentus, ne bērnus un ne pieaugušos, ne karavīrus un ne civilos, bet tādus kā septiņpadsmit gadus vecais Nikolka Turbins …
— Tas viss, protams, ir ļoti jauki, un visa vara pieder hetmanim. Tomēr es, dieva vārds, vēl līdz šim nezinu un droši vien arī līdz pēdējai stundiņai nezināšu, kas īsti ir šis neredzētais valdnieks, kura tituls drīzāk raksturīgs septiņpadsmitajam nekā divdesmitajam gadsimtam.