— Kas viņš īsti ir, Aleksej Vasiļjevič?
— Kavalergards, ģenerālis, varens un bagāts muižnieks, un viņa vārds ir Pāvels Petrovičs …
Aiz kaut kādas dīvainas likteņa un vēstures ironijas hetmaņa vēlēšanas, kas tika sarīkotas ievērojamā gada aprīlī, noritēja cirkā. Nākamajiem vēsturniekiem tas droši vien sniegs bagātīgu vielu jokiem. Toties pilsoņiem, it īpaši Pilsētas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas jau bija pieredzējuši pirmās savstarpējās sadursmes, nedz joki, nedz kādas pārdomas nebija ne prātā. Vēlēšanas notika apdullinoši ātri — un paldies dievam. Sāka valdīt hetmanis — un labi, ka tā. Lai tikai tirgos netrūktu maizes un gaļas un uz ielām nenotiktu apšaudīšanās un lai, dieva dēļ, nebūtu boļševiku, un lai vienkāršā tauta nepasāktu laupīt. Jāatzīst, ka, hetmanim valdot, šīs prasības šā vai tā tika apmierinātas, varbūt pat diezgan lielā mērā. Vismaz bēgļi no Maskavas un Pēterburgas un vairākums pilsētas iedzīvotāju, kaut arī smējās par dīvaino hetmaņa valsti, kuru tie, tāpat kā kapteinis Tālbergs, dēvēja par opereti, valsti, kuras īstenībā nav, hetmani no sirds slavināja… un … «Lai dievs dod, ka tā paliktu mūžīgi.»
Tikai, vai tā varēja palikt mūžīgi, to neviens nezināja pateikt, arī pats hetmanis ne. Jā, godātie.
Nelaime tā, ka Pilsēta paliek Pilsēta, tajā ir gan poli- cija-varta, gan ministrija, gan vēl karaspēks un avīzes ar daždažādiem nosaukumiem, bet, kas notiek apkārt, īstajā Ukrainā, kura lielumā pārsniedz Franciju un kurā ir desmitiem miljonu iedzīvotāju, to, lūk, nezināja neviens. Nekas, itin nekas nebija zināms ne vien par nomaļākām vietām, bet — taisni jāsmejas — arī par sādžām, kas atradās piecdesmit verstu attālumā no pašas Pilsētas. Viņi par tām nekā nezināja, taču ienīda tās ar sirdi un dvēseli. Un, kad no noslēpumainiem apvidiem, kurus dēvē par sādžām, atklīda neskaidras ziņas, ka vācieši zemniekus aplaupot un nežēlīgi izrēķinoties ar tiem, apšaudami no ložmetējiem, tad ukraiņu zemnieku aizstāvībai neatskanēja neviena balss, kas paustu sašutumu, bet viesistabās cilvēki dažu labu reizi zem zīda abažūriem atņirdza zobus kā vilki un atskanēja murmināšana:
— Tā viņiem arī vajag! Tā vajag! Vēl par maz viņi dabū! Es viņus pamācītu krietnāk. Lai atceras revolūciju! Gan vācieši viņus izmācīs — savējie nebija pa prātam, lai nu pamēģina ar svešiem!
— Ak, cik nesaprātīgas ir jūsu valodas, ak, cik nesaprātīgas!
— Ko jūs runājat, Aleksej Vasiļjevič! … Zemnieki ir tādi nelieši. īsteni meža zvēri. Nekas. Vācieši viņiem parādīs.
— Vācieši!
Vācieši!
Un visur tikai:
Vācieši!
Vācieši!
Labi: te ir vācieši, bet tur, aiz tālā kordona, kur tie zilie meži, — tur ir boļševiki. Ir tikai divi spēki.
Un rau, godātie, gluži negaidot uz milzīgā šaha galda parādījās trešais spēks. Tā slikts, nemākulīgs spēlētājs, norobežojies no briesmīgā partnera ar bandinieku ierindu (jāpiebilst, ka bandinieki izskatās gaužām līdzīgi vāciešiem ar bļodveidīgajām ķiverēm), grupē savus virsniekus ap spēles karali. Bet pretinieka viltīgā dāma piepeši atrod ceļu kaut kur no sāniem, nokļūst aizmugurē un sāk tur sist bandiniekus un zirgus un pieteic šaušalīgus šahus, bet dāmai seko straujš, viegls laidnis — virsnieks, nodevīgi līkumodami, pieauļo zirgi, un, skat, godātie, vājais neprašas spēlētājs ir pagalam — viņa koka karalim tiek pieteikts mats.
Tas viss notika ātri, tomēr ne piepeši, un to, kas notika, jau iepriekš vēstīja dažas zīmes.
Reiz maijā, kad Pilsēta bija pamodusies mirdzoša kā pērle tirkīza saktā un saule bija uzlēkusi, lai apgaismotu hetmaņa valsti, kad pilsoņi jau bija izkustējušies savās gaitiņās kā skudras un miegaini komiji vilka augšā veikalu logu grabošos aizvirtņus, pāri Pilsētai aizvēlās baismīgs, nelaimi vēstījošs grāviens. Tam piemita nedzirdēts tembrs — varbūt līdzīgs lielgabalu, varbūt pērkona dārdiem —, un grāviens bija tik stiprs, ka daudzi vēdlodziņi paši no sevis atsprāga vaļā un visas logu rūtis nodrebēja. Tad grāviens atkārtojās, atkal pārvēlās pāri visai Augšpilsētai, viļņiem novēlās Lejaspilsētā Podolā un viņpus gaišzilajai, skaistajai Dņeprai noklusa tālajā Maskavas pusē. Pilsētnieki pamodās, un uz ielām radās panika. Tā uzbangoja vienā mirklī, jo no Augšpil- sētas Pečerskas kliegdami un vairiianādami sāka skriet ievainoti, asinīm noplūduši cilvēki. Bet grāviens atkārtojās arī trešoreiz un tā, ka Pečerskas mājām šķindēdami bira laukā stikli un zeme līgojās zem kājām.
Daudzi redzēja sievietes, kas skrēja vienos kreklos un nebalsī brēca. Drīz vien kļuva zināms, no kurienes grāvieni nākuši. Tie bija radušies ārpus Pilsētas, Kailajā kalnā, kas slējās pie pašas Dņepras un kur atradās gigantiskas šāviņu un pulvera noliktavas. Kailajā kalnā bija noticis sprādziens.
Piecas dienas pēc tam Pilsēta dzīvoja šausmās, gaidīdama, ka no Kailā kalna sāks plūst indīgas gāzes. Taču grāvieni izbeidzās, gāzes nesāka plūst, asiņainie cilvēki nozuda, un visas Pilsētas daļas atguva mierīgu izskatu, izņemot nelielu Pečerskas nostūri, kur bija sabrukušas vairākas mājas. Vai maz jāpiebilst, ka vācu pavēlniecība uzsāka stingru izmeklēšanu, un vai jāpiebilst, ka par eksplozijas cēloņiem pilsēta nekā neuzzināja. Cilvēki runāja visādi.
— Sprādziena vaininieki ir franču spiegi.
— Nē, sprādziena vaininieki ir boļševiku spiegi.
Viss beidzās ar to, ka sprādzienu tīri vienkārši aizmirsa.
Otra zīme bija notikums vasarā, kad Pilsēta grima kuplā, putekļainā zaļumā, dunēja un dārdēja un vācu leitnanti izdzēra veselu jūru sodas ūdens. Šī otra zīme patiesi bija drausmīga!
Nikolaja ielā, tieši tur, kur mēdza stāvēt ļihači, gaišā dienas laikā tika nogalināts pats vācu armijas virspavēlnieks Ukrainā feldmaršals Eihhorns, neaizskarams un lepns ģenerālis, briesmīgs savā visspēcībā, paša ķeizara Vilhelma vietnieks. Viņu, protams, nogalināja strādnieks un, protams, sociālists. Divdesmit četras stundas pēc ģermāņa nāves vācieši pakāra ne vien slepkavu, bet arī važoni, kas viņu bija atvedis līdz nozieguma vietai. Tiesa gan, slaveno ģenerāli tas nepadarīja ne par matu dzīvāku, toties gudros cilvēkos modināja visai vērtīgas pārdomas sakarā ar notikušo.
Tā kādā vakarā, mocīdamies ar karstumu, Vasilisa, atpogājis čičunčā krekla apkakli, sēdēja vaļējā logā pie tējas glāzes ar citronu un noslēpumaini čukstēja Aleksejam Vasiļjevičam Turbinam:
— Salīdzinot visus šos notikumus, esmu spiests izdarīt secinājumu, ka mūsu dzīve ir gaužām nedroša. Man liekas, vāciešiem zem kājām kaut kas tā kā (Vasilisa paņirbināja gaisā strupos pirkstus) grīļojas. Padomājiet vien … Eihhornu… un kur? Ko? (Vasilisa iepleta izbiedētas acis.)
Turbins drūmi noklausījās, drūmi noraustīja vaigu un aizgāja.
Vēl viena zīme parādījās tūliņ nākamajā rītā un vēstīja ļaunu tieši pašam Vasilisam. Agri jo agri, kad saulīte iesūtīja jautru staru drūmajā pazemē, kas veda no pagalmiņa Vasilisas dzīvoklī, viņš, paskatījies laukā, saules starā ieraudzīja parādību. Tā bija apburoša savā trīsdesmit gadu mirdzumā, ar spožo kreļļu virkni ap majestātisko Jekaterinas kaklu, ar basajām, slaidajām kājām un līganajām, vingrajām krūtīm. Parādībai bija žilbinoši zobi un no skropstām uz vaigiem krita violetas ēnas.
— Šodien piecdesmit, — parādība pavēstīja sirēnas balsī, norādīdama uz piena kannu.
— Ko tu runā, Javdoha? — Vasilisa žēli izsaucās. — Bīsties jel dieva! Aizvakar četrdesmit, vakar četrdesmit pieci, šodien piecdesmit. Tā taču nevar.