— Ko tad es nopelnīšu? Viss tak dārgs, — sirēna atteica, — tirgū melš, būšot ij simts.
Atkal pazibēja viņas zobi. Vasilisa uz mirkli aizmirsa ir piecdesmit, ir simtu, aizmirsa visu, un viņam vēderā iekņudējās tīkams, pārgalvīgs aukstumiņš. Tīkamais aukstumiņš Vasilisas vēderā sakustējās ik reizes, kad vien viņš ieraudzīja daiļo parādību saules starā. (Vasilisa cēlās agrāk par savu laulāto draudzeni.) Viņš ai?- mirsa visu, nezin kāpēc iztēlojās noriņu meža vidū, skuju smaržu. Ek, ek …
— Pielūko, Javdoha, — Vasilisa teica, aplaizīdams lūpas un šķielēdams apkārt (ka tik neiznāk sieva), — ar šito revolūciju jūs esat pārlieku izlaidušies. Pielūko, vācieši jūs izmācīs. — «Papliķēt viņai pa plecu vai ne?» Vasilisa mocījās šaubās, tomēr neuzdrošinājās.
Kā plata alabastra lenta krūzē krita piena strūkla un sāka putot.
— Vai nu viņi izmācīs mūs, vai mēs viņus, — piepeši atbildēja priekšvēstnese, pazibināja, pazibināja zobus, pašķindināja kannu, sašūpoja nēšus un sāka no pazemes kāpt augšup saulainajā pagalmiņā kā stars starā. «K-kas par kājām — ak-ak!» Vasilisas galvā nodunēja vaids.
Šai mirklī atskanēja laulātās draudzenes balss — un Vasilisa pagriezdamies ieskrēja viņai krūtīs.
— Ar ko tu te runā? — aši pametusi skatienu uz augšu, sieva noprasīja.
— Ar Javdohu, — Vasilisa vienaldzīgi atteica, — padomā tikai, šodien piens maksā piecdesmit.
— Ko-o? — Vanda Mihailovna iebrēcās. — Tā ir nejēdzība! Šito nekaunību! Zemnieki kļuvuši gluži traki… Javdoha! Javdoha! — viņa sauca, izliekusies pa logu. — Javdoha!
Taču parādība jau bija nozudusi un neatgriezās.
Vasilisa ielūkojās sievas greizajā stāvā, dzeltenajos matos, kaulainajos elkoņos un izģindušajās kājās, un viņam pēkšņi tā aizriebās dzīvot pasaulē, ka viņš tik tikko neuzspļāva Vandai uz svārku stērbeles. Savaldījies un nopūties viņš aizgāja istabu dzestrajā puskrēslā, pats nesaprazdams, kas īsti viņu nomāc. Varbūt vainojama Vanda — tā piepeši nostājās Vasilisam acu priekšā, un dzeltenīgie atslēgas kauli izvirzījās uz priekšu kā sasieti ilkšu gali —, varbūt kaut kas neveikls saldkairās parādības vārdos.
— Izmācīsim? Ko? Kā jums tas patīk? — Vasilisa pie sevis murmināja. — Ak, šie tirgi! Nē, ko jūs par to teiksiet? Ja jau viņi vairs nebīsies vāciešu… tad ir beigas. Izmācīsim. Ko? Bet zobi viņai nudien lieliski…
Pēkšņi nezin kāpēc Javdoha tumsā nostājās viņa acu priekšā kaila kā ragana kalna galā.
— Kāda nekaunība … Izmācīsim? Bet krūtis ,..
Un tas Vasilisu noveda līdz tādam trakumam, ka viņam sametās nelabi un viņš aizgāja nomazgāties aukstā ūdenī.
Lūk, tā, gluži nemanot, kā vienmēr, piezagās rudens. Briedīgajam, zeltainajam augustam sekoja gaišais, putekļainais septembris, un tas jau atnesa sev līdzi nevis priekšvēstnešus, bet pašu'notikumu, un pirmajā acu uzmetienā tas šķita pavisam nenozīmīgs.
Tātad reiz, kādā gaišā septembra novakarē, pilsētas cietumā tika saņemts attiecīgo hetmaņa varas vīru parakstīts dokuments, kurā bija norādīts, ka no 666. kameras atbrīvojams tur ieslodzītais noziedznieks. Tas arī viss.
Tas arī viss! Šī papīriņa dēļ, bez šaubām, vienīgi tā dēļ cēlās tik daudz posta un nelaimju, tādi karagājieni, asinsizliešanas, ugunsgrēki un grautiņi, izmisums un šausmas … Ai, ai, ai!
Brīvē izlaistajam cietumniekam bija visparastākais un nenozīmīgākais vārds — Semjons Vasiļjevičs Pet- ļura.
Kā pilsētas avīzes laika posmā no 1918. gada decembra līdz 1919. gada februārim, tā arī viņš pats sevi dēvēja mazliet franciskā manierē par Simonu. Simona pagātne bija tīta pilnīgā tumsā. Ļaudis runāja, ka viņš esot grāmatvedis.
— Nē, rēķinvedis.
— Nē, students.
Kreščatika un Nikolaja ielas stūrī atradās liels, elegants tabakas preču veikals. Uz iegarenās izkārtnes bi ja gaužām jauki uzzīmēts kafijbrūns turks feskā un ar ūdenspīpi zobos. Turkam kājās bija mīkstas, dzeltenas kurpes ar uzliektiem purngaliem.
Un, rau, atradās tādi, kas zvērējās pavisam nesen redzējuši, ka Simonš šai pašā veikalā, glīti aiz letes stāvēdams, pārdevis Solomona Kogena fabrikas ražotos tabakas izstrādājumus. Taču turpat atradās citi, kas to apstrīdēja:
— Nekā tamlīdzīga. Viņš bija pilsētu apvienības pilnvarotais.
— Nevis pilsētu, bet zemstu apvienības, — izlaboja trešie, — tipisks zemstes ierēdnis.
Ceturtie (iebraucēji), aizvērdami acis, lai labāk atcerētos, murmināja:
— Atļaujiet… atļaujiet, lūdzami…
Un stāstīja, ka pirms desmit gadiem … piedodiet… pirms vienpadsmit tie redzējuši Simonu vakarā ejam pa Malajabronnajas ielu Maskavā, turklāt padusē viņam bijusi melnā kalikonā ievīstīta ģitāra. Un stāstītāji vēl piebilda, ka viņš gājis pie novadniekiem vakarēt, tieši tādēļ viņam bijusi līdzi kalikonā ievīstīta ģitāra. Viņš devies uz jauku, interesantu saviesīgu vakaru ar jautrām sārtvaidzēm kursistēm, savām novadniecēm, ar plūmju liķieri, kas atvests tieši no svētītās Ukrainas, ar dziesmām, ar brīnišķo Gricu …
… Ai, jel ne-e ej…
Pēc tam stāstītājs sāka juceklīgi aprakstīt ārieni, jaukt datus un vietu apzīmējumus …
— Jūs sakāt, skūta seja?
— Nē, liekas … piedodiet… tomēr ar bārdiņu.
— Klausieties … vai tad viņš ir maskavietis?
— Nē jel, studenta gados … viņš bija …
— Kas par niekiem! Ivans Ivanovičs viņu pazīst. Viņš bijis tautskolotājs Taraščā …
Pū, velns … Bet varbūt viņš nemaz negāja pa Bron- naju. Maskava ir liela pilsēta, Bronnajas ielā mēdz būt dūmaka, migla, ēnas … Sazin kāda ģitāra … saulē sēž turks … ūdenspīpe … ģitāra skan — trim-tram … neskaidri, miglaini… ak, cik apkārt viss miglains un biedinošs.
… Rau, gvardes junkuri. ..
Garām ņirb un ņirb asiņainas ēnas, trauc rēgi, atrisušas meiteņu matpīnes, cietumi, sprakst šāvieni, ir sals, un pusnaktī deg Vladimira krusts.
Rau, gvardes junkuri
Soļo un dzied …
Skan taures, rīb bungas,
Un šķīvji šķind.
Strinkšķ torbani[2], no tērauda vītnēm skan lakstīgalu treļļi, ar šauteņu slauķiem līdz nāvei sit cilvēkus, kūpošos zirgos au|o un auļo jātnieki ar melnām, smailām cepurēm.
Alekseja Turbina guļvietai dārdēdams veļas klāt zīmīgs sapnis. Turbins guļ bāls, ar siltumā atvilgušu matu šķipsnu uz pieres, un sārtā lampa deg. Mājā visi guļ. No bibliotēkas skan Karūsas krākšana, no Nikolkas istabas Šervinska šņākuļošana … Murgi… nakts … Uz grīdas pie Alekseja gultas mētājas līdz galam neizlasītais Dostojevskis, un «Velni» ņirgājas, bārstīdami šaušalīgus vārdus … Klusi guļ Jeļena.
— Nu, tad zināt, ko'es jums sacīšu: nebija. Nebija! Šī Simona pasaulē nemaz nebija. Nebija ne turka, ne ģitāras Bronnajas ielā zem dzelzī kaltās laternas, ne zem- stu savienības … ne velna. Tikai mīts, kas bija radies Ukrainā drausmīgā astoņpadsmitā gada miglā.
… Un bija kas cits — negants naids. Bija četrsimt tūkstoši vāciešu, bet ap tiem simtkārt vairāk zemnieku ar neremdināmā niknumā degošām sirdīm. Ai, daudz, pārlieku daudz bija sakrājies viņu sirdīs! Gan leitnantu steku sitieni sejā, gan šrapneļu skrejuguns uz nepadevīgām sādžām, hetmaņa serdjuku šauteņu slauķiem sakapātās muguras un ar vācu armijas majoru un leitnantu roku uzšņāpti papīreļi: