«Izsniegt krievu cūkai 25 markas par cūku, kas no viņas nopirkta.»
Labsirdīgi, nicīgi smiekliņi par tiem, kuri ar šiem pa- pīreļiem ieradās Pilsētā vācu štābā.
Un rekvizēti zirgi, un atņemta labība, un hetmaņa laikā savās muižās pārnākuši muižnieki ar tuklām sejām, un naida trīsas, dzirdot vārdu «virsnieki».
Tas, lūk, bija.
Un vēl baumas par zemes reformu, ko gatavojās izdarīt pans hetmanis,
— ak vai, ak vai! Tikai astoņpadsmitā gada novembrī, kad Pilsētas pievārtē sāka dunēt lielgabali, gudri cilvēki, starp tiem arī Vasilisa, attapa, ka zemnieki šo panu hetmani ienīda kā traku suni un pēc viņu prāta nav vajadzīga nekāda nolādēta panu reforma, bet gan izsenis gaidītā zemnieku reforma:
— Visu zemi zemniekiem.
— Katram pa simts desetīnu.
— Lai no muižniekiem vairs nebūtu ne miņas.
— Un lai par tām simts desetīnām izdod īstenu kroņa papīru ar zīmogu — mūžīgā īpašumā, kas mantojams no vectēva tēvam, no tēva dēlam, mazdēlam un tā visnotaļ.
— Lai nekādi paklīdeņi no Pilsētas nebrauc prasīt maizi. Maize pieder zemniekiem, nedosim to nevienam. Ko paši neapēdīsim, ieraksim zemē.
— Lai ved no pilsētas petroleju.
— Nu, godātie, tādu reformu karsti mīļotais hetmanis nevarēja izdarīt. Un neviens velns tādu neizdarīs.
A Klīda drūmas baumas, ka ar hetmaņa un vāciešu sērgu varot tikt galā tikai boļševiki, bet tiem atkal sava sērga:
— Zīdi un komisāri.
— Tāds nu ir ukraiņu zemnieka bēdu liktenis!
Glābiņa nav nekur!
Bija desmitiem tūkstošu cilvēku, kas atgriezušies no kara un prata šaut…
— Bet to viņiem iemācīja paši virsnieki pēc priekšniecības pavēles.
Simtiem tūkstošu šauteņu, ieraktas zemē, noslēptas rijās un pūnēs un nenodotas, par spīti uz sodīšanu manīgajām vāciešu lauka kara tiesām, pēršanai ar šauteņu slauķiem un apšaudīšanai ar šrapneļiem, zemē ierakts bija arī miljoniem patronu, un trīscollīgie lielgabali katrā piektajā sādžā un ložmetēji katrā otrajā, ikvienā pilsētiņā šāviņu noliktavas un mantu glabātavas ar šineļiem un papahām.
Un tais pašās pilsētiņās tautskolotāji, feldšeri, pašmāju cilvēki, ukraiņu semināristi, kas pēc likteņa gribas kļuvuši par praporščikiem, stalti biškopju dēli un štābkapteiņi ar ukraiņu uzvārdiem … visi runā ukraiņu valodā, visi mīl brīnišķo Ukrainu, sapņos redz to bez paniem, bez moskāļu virsniekiem, — un vēl tūkstoši bijušo ukraiņu gūstekņu, kas atgriezušies no Galī- cijas.
Un ja te pieskaita klāt desmitiem tūkstošu zemnieku? … O-ho-ho!
Tas, lūk, bija. Turpretī cietumnieks … ģitāra …
Baumas, draudīgas un biedīgas …
Brūk mums virsū …
Dzinn … tramm … ek, ek, Nikolka!
Turks, zemstes ierēdnis, Simons. Viņa taču nebija. Nebija. Viss tikai blēņas, leģenda, mirāža.
Un velti, gluži velti gudrais Vasilisa slavenajā novembri, galvu saķēris, izsaucās: «Ouos vult perdere, de- mentat!» [3] — un nolādēja hetmani par to, ka viņš izlaidis Petļuru no pilsētas piegānītā cietuma.
— Tas viss ir blēņas, godātie. Ja nebūtu viens — būtu otrs. Nebūtu otrs — būtu trešais.
Tātad dažādās parādības izbeidzās, un sāka risināties notikumi… Otrs notikums nebija maznozīmīgs kā kaut kāda izdomāta cilvēka atbrīvošana no cietuma — o nē! — tas bija tik grandiozs, ka cilvēce par to droši vien runās vēl simt gadus … Tālu Eiropas rietumos sar- kanbikšainie gailu gaiļi saknābāja resnos tēraudā kaltos vāciešus pusdzīvus. Tā bija briesmīga aina: gaiļi ar frīģiešu cepurēm, neganti ķērkdami, metās virsū bruņās tērptajiem teitoņiem un gabaliem plēsa viņu miesas ar visām bruņām. Vācieši izmisīgi kāvās, trieca platos durkļus spalvotajās krūtīs, koda ar zobiem, tomēr neizturēja, — un vācieši! Vācieši! Lūdza žēlastību.
Nākošais notikums bija cieši saistīts ar šo un izrietēja no tā kā sekas no cēloņa. Visa pasaule apstulbota un satricināta uzzināja, ka vīrs, kura vārds un uzskrul- lētās, sešcollu naglām līdzīgās ūsas bija pazīstamas visā pasaulē, vīrs, kuram jau nu noteikti vajadzēja būt viscaur no metāla un kurā it nekas nevarēja būt no koka, šis vīrs bija satriekts. Satriekts pīšļos — viņš vairs nebija ķeizars. Pēc tam Pilsētā cauri visām galvām vēja ātrumā izšāvās melnas šausmas: visi redzēja, savām acīm redzēja, kā nopluka vācu leitnanti un kā viņu pelēcīgi gaišzilo mundieru uzkārstā vadmala pārvērtās aizdomīgā, nobružātā maisaudeklā. Un tas notika turpat uz vietas acu priekšā īsā laika sprīdī, dažās stundās izbālēja acis un leitnantu monokļu logos apdzisa dzīvā gaisma, un no platajiem stikla diskiem pretī sāka raudzīties apdriskāta, nodilusi nabadzība.
Lūk, tad elektriskā strāva izšāvās caur smadzenēm gudrākajiem no tiem, kas ar dzelteniem, cietiem čemodāniem un tumīgām sievietēm bija izsprukuši cauri dzeloņstieplēm nožogotajai boļševiku nometnei uz Pilsētu. Viņi saprata, ka liktenis viņus saistījis ar uzvarētajiem, un viņu sirdis sagrāba šausmas.
— Vācieši ir uzvarēti, — sacīja riebekļi.
— Mēs esam uzvarēti, — sacīja gudri riebekļi.
To saprata arī pilsētnieki.
Ak, vienīgi tas, kurš pats reiz bijis uzvarēts, zina, ko nozīmē šis vārds! Tas līdzinās vakaram mājā, kur sabojājies elektriskais apgaismojums. Tas līdzinās istabai, kurā pa tapetēm lien zaļgans pelējums, pilns slimīgas dzīvības. Tas līdzinās rahītiskiem dēmonu bērniem, sasmakušai saulespuķu eļļai un ar sievietes muti izteiktām neķītrām lamām tumsā. Vārdu sakot, tas līdzinās nāvei.
Protams. Vācieši Ukrainu atstāj. Tātad, tātad — vieniem jābēg, citiem jāsagaida Pilsētā jauni, neparasti, nelūgti viesi. Un droši vien dažam labam būs jāmirst. Tie, kas bēgs, nemirs. Kuri tad mirs?
— Nāvē iet nav vis vistiņās skhiet, — piepeši, neskaidri izrunādams r, sacīja pulkvedis Naijs-Turss, nezin no kurienes uzradies guļošā Alekseja Turbina priekšā.
Pulkvedis bija dīvainā uniformā: galvā spoža bruņu cepure, mugurā bruņu krekls; un viņš atbalstījās uz gara šķēpa, kādus vairs nelieto nevienā armijā kopš krusta karu laikiem. Aiz Naija kā mākonis pletās paradīzes mirdzums.
— Vai jūs esat paradīzē, pulkvedi? — Turbins ievaicājās, juzdams saldas trīsas, kādas cilvēks nomodā nekad neizjūt.
— Pahadīzē, — Naijs-Turss atbildēja tik tīrā un dzidrā balsī kā strautiņš Pilsētas apkārtnes mežos.
— Dīvaini gan, dīvaini gan, — Turbins ierunājās, — es domāju, ka paradīze pastāv tikai tā… cilvēku sapņos. Un kāda dīvaina uniforma. Vai jūs, pulkvedi, ja drīkstu zināt, arī paradīzē joprojām esat virsnieks?
— Tagad.it viņi dien krustnešu brigādē, daktera kungs, — atbildēja vahmistrs Ziļins, kurš, kā zināms, kopā ar Belgradas huzāru eskadronu bija 1916. gadā gājis bojā apšaudē Viļņas apkārtnē.
Vahmistrs slējās kā milzīgs bruņinieks, un no viņa bruņu krekla staroja gaisma. Rupjie sejas vaibsti, labi saglabājušies atmiņā ārstam Turbinām, kurš pats savām rokām bija pārsējis vahmistra nāvīgo ievainojumu, tagad šķita sveši, bet acis gluži tādas pašas kā Naijam- Tursam — skaidras, bezdibenīgas, iekšējā gaismā starojošas.