Aleksejs Turbins ar savu drūmo dvēseli par visu vairāk pasaulē mīlēja sieviešu acis. Ak, bija gan dievs tas kungs radījis brīnumu — sieviešu acis!… Bet tās ir salīdzināt nevarēja ar vahmistra acīm!
— Kā tad jūs tā? — ziņkāres un neizskaidrojama prieka pārņemts, vaicāja ārsts Turbins. — Kā jūs tā — paradīzē ar visiem zābakiem un piešiem? Galu galā jums taču bija arī zirgi, vezumi, pīķi?
— Kad es jums saku, daktera kungs, — vahmistrs 2iļins iedūcās čella basā, vērdamies Turbinam tieši acīs ar debeszilu skatienu, no kura sila sirds, — piegājām pie vārtiem taisni ar visu eskadronu, jātnieku ierindā. Ar harmonikām lai! Taisnība gan, neveikli bija… Tur, jums jau pašiem būs zināms, visur spodrība, grīdas kā baznīcā.
— Ko jūs sakāt? — Turbins nobrīnījās.
— Tur nu mums pretī apustulis Pēteris. Večuks no civilistiem, tomēr cienīgs un laipnīgs. Es, saprotams, tūliņ ar ziņojumu: tā un tā, Belgradas huzāru otrais es- kadrons sekmīgi nonācis līdz paradīzei. Kur pavēlēsiet apmesties? Ziņot jau nu ziņoju gan, bet pie sevis, — te vahmistrs bikli nokāsējās dūrē, — domāju, nu, ek, domāju, tūliņ viņš, tas apustulis Pēteris, man sacīs, vācieties tak jūs pie visiem velniem… Jo, paši tak sapratīsiet, kur tad šitā, ar zirgiem, un… (vahmistrs mulsi pakasīja pakausi), starp mums runājot, arī šādi tādi bābieši bija piesitušies pa ceļam. Tā nu es ziņoju apustulim un metu vadam ar aci — sak, patrieciet tos bābiešus pagaidām prom, gan jau pēcāk redzēs. Lai pasēž aiz mākoņiem, kamēr apstākļi noskaidrosies. Bet apustulis Pēteris, kaut arī civilists, tomēr, vai zināt, acīgs vīrs. Zvikt — paskatās, un es tūliņ noprotu, ka bābiešus uz vezumiem viņš jau ieraudzījis. Kā nu ne, visām koši lakati, pa versti var saredzēt. Ķezā esam, domāju. Galīga izgāšanās visam eskadronam …
«Ehē,» šis saka, «tad jums arī bābieši līdzih> — un pakrata galvu.
«Tieši tā,» es saku, «bet,» saku, «neraizējieties, lūdzami, mēs viņas tūliņ patrieksim ratā, apustuļa kungs.»
«Nekā nebij,» šis atsaka, «te jūs vis nedomājiet rokas palaist!»
Nu? Ko jūs teiksiet? Lādzīgs večuks. Jūs taču, daktera kungs, paši saprotat, eskadrons pārgājienā bez bābiešiem iztikt nevar.
Un vahmistrs šķelmīgi pamirkšķināja.
— Tā jau ir, — Aleksejs Vasiļjevičs, acis nolaizdams, bija spiests piekrist. Miega pilnajā tumsā neskaidri pavīdēja kādas melnas, melnas acis un dzimum- zīmītes labajā pusē uz samtainā vaiga. Turbins mulsi nokāsējās, bet vahmistrs turpināja:
— Nu, zināt, tagad šis saka — ziņosim. Aizgāja, atnāca un pavēstīja: labs ir, iekārtosim. Un mums nu tāds prieks, ka ne izteikt. Iznāca tikai tāda maza aizķeršanās. Apustulis Pēteris saka, vajadzēšot uzgaidīt. Tomēr nebija jau jāgaida ilgāk par minūti. Skatos, rikšos uz Tušinas Zagļa piejāj, — vahmistrs norādīja uz nerunīgo un augstprātīgo Naiju-Tursu, kas bez pēdām pazuda 110 sapņa neziņas tumsā, — eskadrona komandiera kungs. Bet mazu brītiņu pēc viņa nepazīstams kājnieku junkuriņš, — te vahmistrs pašķielēja uz Turbinu un uz mirkli nodūra acis, it kā gribēdams dakterim kaut ko noslēpt, tomēr ne sliktu, bet gan kādu priecīgu, jauku pārsteigumu, tad atguvās un turpināja: — Pēteris uz šiem noskatās, uzlicis plaukstu virs acīm, un saka: «Nu, tagadīt, sak, varat nākt!» — un tūliņ durvis plaši vaļā, un, sak, laipni lūdzam, no labās puses pa trim.
… Dūņa, Dūņa, Duņečka!
Dūņa, mana odziņa, —
piepeši kā pa sapņiem iedziedājās metālisku balsu koris un ieskanējās itāliešu harmonika.
— Reizē! — daždažādās balsīs nokliedza vadu komandieri.
E-eh, Dūņa, Dūņa, Dūņa, Dūņa!
Laipnu vaigu rādi man, —
un koris apklusa tālumā.
— Ar visiem bābiešiem? Spērāties tik iekšā? — Turbins noelsās.
Vahmistrs satraukts iesmējās un priecīgi paplēta rokas.
— Dieviņ tētīt, daktera kungs! Tad vietas, vietas jau tur atliku likām. Tīrība… No pirmā acu uzmetiena liekas, piecus korpusus vēl var novietot ar visiem rezerves eskadroniem, kur nu piecus vien — desmit! Turpat blakus grezni nami, tētīt, griestus nevar samanīt! Es arī prasu: «Sak, atļaujiet jautāt, kam tad šitie domāti.» Pavisam neredzēti: zvaigznes sarkanas, mākoņi sarkani, gluži tādā pašā krāsā kā mūsu huzāru bikses… «Sitie,» saka apustulis Pēteris, «domāti boļševikiem no Pere- kopa.»
— No kāda Perekopa? — veltīgi piepūlēdams savu nožēlojamo mirstīga cilvēka prātu, pārjautāja Turbins.
— Tad viņiem, jūsu augstlabdzimtība, jau tur viss iepriekš zināms. Divdesmitajā gadā, kad bija kaujas pie Perekopa, boļševikus tak apkāva bez skaita un ziņas. Tā nu tās telpas bija sapostas viņu uzņemšanai.
— Boļševiku? — Turbins galīgi apjuka. — Jūs kaut ko jaucat, Ziļin, tas nevar būt. Viņus tur nelaidīs.
— Daktera kungs, es jau arī tā domāju. Es arī. Apstulbu un pajautāju dievam kungam …
— Dievam? Vai, Ziļin!
— Ticiet man, daktera kungs, es saku patiesību, man nav ko melot, pats esmu aprunājies dažu labu reizi.
— Kāds tad viņš ir?
Ziļina acis staroja, sejas vaibsti bija kļuvuši lepni un smalki.
— Sities kauc nost — nevaru pasacīt. Vaigs apmirdzēts, bet, kāds pēc skata, — netiec gudrs … Gadās, paskaties — un šermuļi pārskrien. Rādās, ka viņš izskatītos pēc tevis paša. Sagrābj tādas bailes, domā — kas tie par ērmiem? Bet pēcāk nekas, pāriet. Daudzveidīga seja. Nu, bet, kad viņš runā, tad tāds prieks, tāds prieks … Un tūliņ, tūliņ parādās gaišzila gaisma … Hm… nē, nevis gaišzila (vahmistrs padomāja), nevaru pateikt. Tūkstoš verstu attālumā iziet tev cauri. Nu es, rau, tad klāju arī vaļā, kā tad tā, saku, dievs, tavi popi tak stāsta, ka boļševiki no nākšot ellē. Kas tad, es saku,
šitā par būšanu? Viņi tev netic, bet, paskat vien, kādas tu šiem būvē kazarmas.
«Kā, ak tad netic vis?» viņš prasa.
«Vienīgais dievs,» es saku, bet pašam, vai zināt, bailes, apžēlojieties, dievam sacīt šitādus vārdus! Pametu acis, bet viņš smaida. Ko gan, domāju, es, nelga tāds, viņam te stāstu, ja viņš zina labāk par mani. Tomēr gribas dzirdēt, ko viņš teiks. Un viņš saka tā.
«Nu, netic jau,» viņš saka, «ko tu iesāksi. Lai netic!, Man tak no tā ne silts, ne auksts. Un tev,» viņš saka, «tāpat. Un arī viņiem,» saka, «gluži tāpat. Tādēļ man no jūsu ticības nav ne peļņas, ne zaudējuma. Viens tic, otrs netic, bet darbi jums visiem vienādi: tūliņ cits citam pie rīkles, bet, kas attiecas uz tām kazarmām, Ziļin, tad tas jāsaprot tā, ka jūs visi, kaujaslaukā kritušie, Ziļin, man esat vienādi. To, Ziļin, vajag saprast, un kurš katrs to vis nevarēs. Bet tu, vārdu sakot, Ziļin,» viņš teic, «par šitiem jautājumiem galvu nelauzi. Dzīvo un priecājies!»
Pamatīgi izskaidroja, daktera kungs? Vai ne? «Bet popi,» es saku… Te viņš tik atmeta ar roku: «Tu man, 2iļin,» viņš saka, «popus labāk nemaz nepiemini. Ne- tieku gudrs, ko man ar viņiem iesākt. Proti, tādu stulbeņu kā jūsu popi citu uz pasaules neatrast. Starp mums runājot, Ziļin, kauns un negods, nevis popi.»
«Tad,» es saku, «atlaid tu viņus, dievs kungs, no amata — un cauri! Kam tev liekēžus barot?»
«Man viņu žēl, Ziļin, redzi, kur tas āķis,» viņš saka.
Mirdzums ap Ziļinu ieguva debeszilu nokrāsu, un gulētāja sirdi pārņēma neizprotams prieks. Stiepdams rokas pretī starojošajam vahmistram, Turbins miegā ievaidējās: