— Ziļin, Ziļin, vai es nevarētu kaut kā iekārtoties jūsu brigādē par ārstu?
Ziļins pacēla roku sveicienam un laipni un apstiprinoši māja ar galvu. Tad viņš sāka attālināties un atstāja Alekseju Vasiļjeviču vienu. Tas pamodās un Zi- ļina vietā ieraudzīja rītausmā jau pamazām bālējošo loga četrstūri. Ārsts pārlaida plaukstu pāri sejai un juta, ka tā mikla no asarām. Rīta mijkrēslī viņš vairākkārt nopūtās, bet drīz vien atkal aizmiga, un tagad miegs bija mierīgs, bez sapņiem …
Jā, godātie, nāve nevilcinājās. Tā sāka klīst pa Ukrainas rudenīgajiem un vēlāk ziemīgajiem ceļiem kopā ar sauso vēja dzenāto sniegu. Sāka mežiņos tarkšķināt ložmetējus. Viņa pati palika neredzama, bet skaidri redzams viņai pa priekšu steidzās zemnieciņu lempīgais niknums. Putenī un saltumā tas skrēja noplīsušās vīže- lēs, ar siena vīšķi noļukušajā, neapsegtajā galvā un kauca. Rokās viņš nesa milzīgu rungu, bez kuras Krievzemē nekas nav apsākams. Šur tur sāka uzspurgt viegli, sarkani gailīši. Tad lecošās saules sarkanajā gaismā parādījās aiz dzimumorgāniem pakārts ebrejs kaktu krodzinieks. Un skaistajā poļu galvaspilsētā Varšavā kļuva redzama vīzija: mākonī stāvēja Henriks Senkevičs un dzēlīgi smīnēja. Pēc tam gluži vienkārši sākās īsti velnišķa jezga, tā kūsāja un meta mutuļus. Popi zem iztraucēto baznīciņu zaļajiem kupoliem dimdināja zvanus, bet turpat blakus, skolu ēkās ar šauteņu ložu izsistiem logiem, tika dziedātas revolucionāras dziesmas.
Nē, cilvēks var nosmakt tādā zemē un tādos laikos. Pie joda to visu! Mīts. Petļura ir mīts. Viņa nemaz nav bijis. Tas ir mīts, tikpat apbrīnojams kā mīts par nekad nebijušo Napoleonu, tikai nepavisam ne tik skaists. Notika kaut kas cits. Rau, šo pašu zemnieku niknumu vajadzēja aizmānīt pa kādu noteiktu ceļu, jo dieva pasaulē reiz nu tik dīvaini ir iekārtots, ka šis niknums, lai skrietu cik skriedams, vienmēr liktenīgi atrodas vienās un tais pašās krustcelēs.
Tas šķita gaužām vienkārši. Bijis tik tracis, cilvēki arvien atradīsies.
Un tā sazin no kurienes uzradās pulkvedis Toropecs. Izrādījās, ka viņš nav dienējis nekur citur kā austriešu armijā …
— Ko jūs sakāt?
— Varu galvot.
Tad uzpeldēja rakstnieks Viņņičenko, kurš padarīja sevi slavenu ar divām lietām — ar saviem romāniem un ar to, ka, tiklīdz burvju vilnis jau astoņpadsmitā gada sākumā viņu bija uzmetis satrakotās ukraiņu jūras virspusē, Svētās Pēterburgas satīriskie žurnāli, ne mirkli nevilcinādamies, nosauca viņu par nodevēju.
— Un pelnīti…
— Nu, to es gan nezinu. Un kur tad vēl, godātais, tas mīklainais ieslodzītais no pilsētas cietuma.
Vēl septembrī Pilsētā nevienam nenāca ne prātā, ko spēj pastrādāt trīs cilvēki, kam piemīt talants parādīties īstajā brīdī pat tādā neievērojamā vietiņā kā Belaja Cerkovā. Oktobrī tas jau kļuva krietni nojaušams, un no Pasažieru stacijas Pilsēta I pa jauno pagaidām vēl plašo spraugu cauri nesen dibinātajai Polijai uz Vāciju sāka doties vienās ugunīs mirdzoši vilcieni. Sāka lidot telegrammas. Aizbrauca briljanti, šaudīgas acis, matu šķirtnes un nauda. Tie lauzās ari uz dienvidiem, uz dienvidiem, uz piejūras pilsētu Odesu. Novembrī — ak vai! — visi jau zināja itin noteikti. Vārds:
— Petļura!
— Petļura!
— Petļura!
lēca pretī no sienām, no pelēkajām telegrāfa ziņām. Rītos tas pilēja kafijā no avīžu lapām, un dievišķais tropu dzēriens tūliņ mutē pārvērtās vispretīgākajās saskalās. Tas sāka kņudināt mēles un klaudzēt Morzes aparātos zem telegrāfistu pirkstiem. Pilsētā sāka notikt visādi brīnumi sakarā ar šo mīklaino vārdu, ko vācieši izrunāja savā gaumē:
— Peturra.
Atsevišķi vācu zaldāti, kas bija iemantojuši nelāga paradumu blandīties pa nomalēm, sāka naktīs pazust. Viņi pazuda naktīs, bet dienu noskaidrojās, ka viņus nogalina. Tādēļ naktīs sāka staigāt vācu patruļas ar bārd- skuvju bļodām galvās. Patruļas staigāja, un lukturīši zibēja — sargieties darīt nelietības! Tomēr nekādi lukturīši nejaudāja izklīdināt miglaino jucekli, kas bija radies galvās.
Vilhelms. Vilhelms. Vakar nogalināti trīs vācieši. Ak dievs, vācieši aiziet, jūs zināt?! Maskavā strādnieki arestējuši Trocki! Sazin kādi kuces bērni pie Borodjan- kas apturējuši vilcienu un aplaupījuši pa tīro. Petļura nosūtījis uz Parīzi sūtniecību. Atkal Vilhelms. Melnie senegalieši Odesā. Nepazīstams, noslēpumains vārds — konsuls Enno. Odesa. Odesa. Ģenerālis Deņikins. Atkal Vilhelms. Vācieši aizies, franči atnāks.
— Boļševiki atnāks, krusttētiņ!
— Pipari jums uz mēles, tēvocīt!
Vāciešiem esot tāds aparāts ar bultiņu — jānoliek zemē, un bultiņa parāda, kur apraktas šautenes. Tas tik ir joks! Petļura nosūtījis sūtniecību pie boļševikiem. Tas ir vēl smalkāks joks. Petļura. Petļura. Petļura. Petļura. Peturra.
*
Neviens, itin neviens nezināja, ko īsti šis Petļura Ukrainā grib uzsākt, bet ikvienam jau bija skaidrs, ka viņš, šis noslēpumainais cilvēks bez sejas
(kaut gan avīzes tomēr laiku pa laikam savās lappusēs ievietoja pirmo redakcijā pagadījušos katoļu prelāta fotogrāfiju, katru reizi citādu, un apakšā parakstīja — Simons Petļura), vēlas Ukrainu iekarot un, lai to iekarotu, nāk ieņemt Pilsētu.
Anžū kundzes veikals «Parīzes šiks» atradās milzīga daudzstāvu nama pirmajā stāvā pašā Pilsētas centrā, Teātra ielā, kas stiepās viņpus operas teātrim. No ielas uz veikala stikla durvīm veda trīs pakāpieni, bet abpus stikla durvīm bija ar putekļainiem tilla aizkariem aizsegti logi. Neviens nezināja, kur palikusi pati Anžū kundze un kāpēc viņas veikala telpas izmantotas nolūkiem, kam nav nekā kopīga ar tirdzniecību. Logā pa kreisi bija uzzīmēta krāsaina dāmu cepure ar zeltā mirdzošiem vārdiem «Parīzes šiks», bet logā pa labi milzīgs dzeltena kartona plakāts, kurā attēloti divi Sevas- topoles lielgabali ar sakrustotiem stobriem, tāpat kā artilēristu uzplečos un virs tiem uzraksts:
«Tu vari nebūt varonis, bet brīvprātīgajam tev jābūt.»
Zem lielgabaliem vārdi:
«Brīvprātīgo reģistrācija virspavēlnieka vārdā nosauktajā Mortīru Divizionā.»
Pie veikala durvīm stāvēja apkvēpis un sagrabējis motocikls ar blakusvāģi, un atsperē piestiprinātās durvis ik pa brītiņam blākšķēja, un katru reizi, durvīm atveroties, virs tām ieskanējās brīnum jauks zvaniņš — trrin-trrinn, atgādinādams nesenos laimīgos Anžū kundzes laikus.
Turbins, Mišlajevskis un Karūsa pēc dzīru nakts piecēlās gandrīz reizē un pašiem par brīnumu ar pilnīgi skaidrām galvām, taču krietni vēlu, ap pusdienlaiku. Izrādījās, ka Nikolka un Šervinskis jau prom. Nikolka agri jo agri bija satinis kādu noslēpumainu sarkanu vīstoklīti, nokrekšķējies — ek, ek… un aizgājis uz savu družīnu, bet Šervinskis tikko aizbraucis pildīt dienesta pienākumus virspavēlnieka štābā.
Mišlajevskis, izmeties kails līdz jostas vietai, aiz virtuves apslēptajā Aņutas istabiņā, kur aiz aizkara atradās vannas krāsns un vanna, uzlaida sev uz kakla, muguras un galvas ledaina ūdens strūklu un, šausmās un sajūsmā klaigādams:
— Uh! Šitā! Vareni! — piešļakstīja visu ar ūdeni divu aršīnu attālumā. Tad noslaucījās pūkainā palagā, apģērbās, iezieda matus ar breolīnu, sasukājās un teica Turbinam:
— Aļoša, hm … esi tik labs, iedod savus piešus. Mājās iegriezties vairs neiznāks, bet bez piešiem negribas rādīties.