— Paņem kabinetā, galda labās puses atvilktnē.
Mišlajevskis devās uz mazo kabinetu, brītiņu parosījās, pašķindinājās un iznāca laukā. Melnace Aņuta, rīta agrumā atgriezusies no krustmātes mājā pavadītās brīvdienas, slaucīja no krēsliem putekļus ar gaiļa spalvu slotiņu. Mišlajevskis noklepojās, iešķībi palūkojās uz durvīm, neizraudzījās taisnāko, bet gan apkārtceļu un, mezdams līkumu, klusi teica:
— Sveicināta, Aņutočka …
.— Pateikšu Jeļenai Vasiļjevnai, Aņuta tūliņ mehāniski un bez apdomāšanās nočukstēja un aizvēra acis kā uz nāvi notiesātais, pār kuru bende jau pacēlis cirvi.
— Muļķī…
Piepeši pa durvīm palūkojās Turbins. Viņa seja kļuva dzēlīga.
— Tu, Vitja, apskati slotiņu? Nekas. Glīta. Tomēr labāk ej vien savu ceļu, jā? Un tu, Aņuta, liec vērā, ja viņš sacīs, ka domā tevi precēt, tad netici, viņš to nedarīs.
— Nu zini, goda vārds, vairs ar cilvēku ne sasveicināties nedrīkst.
Mišlajevskis nepelnītā aizvainojumā pietvīka sarkans, izrieza_krūtis un, piešus šķindinādams, izgāja no viesistabas. Ēdamistabā viņš piegāja pie cienīgās, rud- matainās Jeļenas, un viņa acis nemierīgi šaudījās.
— Sveicināta, Jeļena, gaišumiņ, labrīt! Hm … (No Mišlajevska rīkles plūda nevis metālisks tenors, bet zems, piesmacis baritons.) Ļena, gaišumiņ, — viņš izjusti iesaucās, — nedusmojies! Es tevi mīlu, mīli arī tu mani. Un nepiemini ar ļaunu, ka vakar biju rupjš. Ļena, vai patiesi tu mani turi par nelieti?
Šos vārdus teikdams, viņš apskāva Jeļenu un noskūpstīja uz abiem vaigiem. Viesistabā ar mīkstu būkšķi nokrita gaiļa spalvu pušķis. Ar Aņutu pastāvīgi notika kaut kas dīvains, tiklīdz Turbinu dzīvoklī parādījās poručiks Mišlajevskis. Mājturības priekšmeti sāka birtin birt Aņutai no rokām: cits pēc cita krita naži, ja tas bija virtuvē, no bufetes plauktiņa vēlās apakštases; Annuška kļuva izklaidīga, bez vajadzības skrēja priekšnamā un tur noņēmās ap galošām, slaucīdama tās ar lupatu tik ilgi, kamēr nožvakstēja īsie, līdz papēžiem nolaistie pieši, parādījās nošķeltais zods, stūrainie pleci un zilās jātnieku bikses. Tad Annuška aizvēra acis un sāniski manījās laukā no šaurās, viltīgās spraugas. Ari tagad viesistabā, izmetusi no rokām slotiņu, viņa stāvēja aizdomājusies un cauri rakstainajiem aizkariem skatījās kaut kur tālumā, pelēkajās, mākoņainajās debesīs.
— Vitja, Vitja, — Jeļena sacīja, šūpodama matu vainagu, kas atgādināja nospodrinātu karalienes kroni teātri, — kad uz tevi paskatās, tu liecies spēcīgs puisis, — ko tad vakar biji tik vārgs? Sēdies, dzer tēju, varbūt tas palīdzēs.
— Bet tu, Ļenočka, šodien patiesi izskaties lieliska. Un kā tev piestāv šie rīta svārki, zvēru pie sava goda, — Mišlajevskis glaimīgi teica, mezdams īsus, žiglus skatienus bufetes spožajās dzīlēs, — Karūsa, paskaties, kas par rīta svārkiem. Pavisam zaļi. Nudien, cik tu esi jauka.
— Jeļena Vasiļjevria ir ļoti skaista, — nopietni un neliekuļoti atbildēja Karūsa.
— Tā ir pelēkzila krāsa, — Jeļena izlaboja, — tu, Vitjeņka, saki skaidri — kas tev uz sirds?
— Redzi, Ļena, gaišumiņ, man pēc vakardienas gadījuma var sākties migrēna, bet, mocīdamies ar migrēnu, cilvēks nekāds karotājs nav …
— Labi, bufetē ir.
— Gluži pareizi… Vienu glāzīti… Tas līdz labāk nekā visādi piramidoni.
Sāpīgi saviebies, Mišlajevskis vienu pēc otras iztukšoja divas glāzes degvīna un uzkoda apžuvušu vakardienas gurķi. Tad viņš pavēstīja, ka jūtoties kā no jauna piedzimis, un izteica vēlēšanos dzert tēju ar citronu.
— Tu, Ļenočka, neraizējies, — mazliet piesmacis ierunājās Turbins, — un gaidi mani, es aizbraukšu, pierakstīšos un nākšu mājās. Par karošanu nebēdā, mēs sēdēsim Pilsētā un atvairīsim to jauko nelieša preziden- tiņu.
— Kaut tikai jūs kaut kur neaizsūtītu!
Karūsa nomierinoši atmeta ar roku.
— Esiet bez bažām, Jeļena Vasiļjevna! Pirmkārt varu apzvērēt, ka ātrāk par divām nedēļām divizions nekādā gadījumā nebūs noformēts, nav ne zirgu, ne šāviņu. Un, ja arī viss būs kārtībā, mēs, bez' šaubām, paliksim Pilsētā. Visa armija, kas pašlaik tiek formēta, noteikti būs Pilsētas garnizons. Varbūt tālākā nākotnē, ja iesim uz Maskavu…
— Nu, kad tas vēl būs … Hm …
— Pirms tam vēl vajadzēs apvienoties ar Deņikinu.
— Kungi, jūs gluži lieki mani mierināt, es itin ne no kā nebaidos, gluži otrādi, uzskatu, ka jūs rīkojaties pareizi.
Jeļena tiešām runāja moži, un viņas acīs jau atspoguļojās lietišķas ikdienas rūpes. «Mūsu dienišķās rūpes prasa savu tiesu.»
— Aņuta, — viņa uzsauca, — mīlulīt, tur verandā ir Viktora Viktoroviča veļa. Iztīri to, bērniņ, pamatīgi ar suku un tad tūliņ izmazgā!
Visvairāk Jeļenu nomierināja mazais, zilacainais, plecīgais Karūsa. Noteiktais puisis rūsganajā frencī likās aukstasinīgs, smēķēja un skatījās piemiegtām acīm.
Priekšnamā notika atvadīšanās.
— Nu, lai dievs jums stāv klāt, — Jeļena stingrā balsi noteica un pārmeta Turbīnām krustu. Tāpat viņa pārkrustīja arī Mišlajevski un Karūsu. Mišlajevskis Jeļenu apskāva, bet Karūsa, cieši sajozis viduklī plato šineli, pietvīkdams maigi noskūpstīja viņai abas rokas.
*
— Pulkveža kungs, — viegli sasizdams piešus un pielikdams roku pie cepures naga, teica Karūsa, — atļausiet ziņot?
Pulkveža kungs sēdēja zemā, zaļganā buduāra krēslā pie maza rakstāmgaldiņa uz estrādei līdzīga paaugstinājuma veikala telpas labajā pusē. Mazliet aizturēdamas gaismu, kas ieplūda caur putekļaino, ar rakstainiem tilla aizkariem aizsegto logu, viņam aiz muguras rēgojās grēdās sakrautas zilganas kartona kārbas ar uzrakstu «Anžū kundze. Dāmu cepures». Pulkveža kungs turēja rokā spalvaskātu un īstenībā bija nevis pulkvedis, bet apakšpulkvedis ar platiem zeltītiem uzplečiem, uz kuriem redzamas divas gaišas svītras, trīs zvaigznes un zeltīti lielgabaliņi ar sakrustotiem stobriem. Pulkveža kungs likās mazliet vecāks par Turbinu — viņam varēja būt gadu trīsdesmit, lielākais — trīsdesmit divi. Tuklo, gludi skūto seju_rotāja melnas, amerikāņu gaumē apcirptas ūsiņas. Ārkārtīgi dzīvās un gudrās acis bija nepārprotami nogurušas, taču vērīgas.
Apkārt pulkvedim valdīja haoss kā pasaules radīšanas dienā. Divu soļu attālumā no viņa mazā, melnā krāsniņā sprēgāja uguns, no melnajām, līkumotajām dūmvada caurulēm, kas stiepās pāri starpsienai un pazuda kaut kur veikala dziļumā, paretam nopilēja melns šķidrums. Grīda, gan uz paaugstinājuma, gan pārējā veikala daļā, kur tā pārgāja dīvainos padziļinājumos, bija piekaisīta papīra driskām un sarkanām un zaļām auduma strēmelēm. Augšā, pulkvedim virs pašas galvas, kā nemierīgs putns parkšķināja rakstāmmašīna, un, pacēlis galvu, Turbins ieraudzīja, ka tā parkšķ aiz margām pie pašiem veikala griestiem. Aiz šīm margām rēgojās kādas kājas un dibenpuse zilās jātnieku biksēs, bet galva nebija redzama, to aizsedza griesti. Otra rakstāmmašīna klabēja veikala kreisajā pusē, kaut kādā iedobē, no kuras slējās laukā koši brīvprātīgo uzpleči un gaišmataina galva, bet rokas un kājas palika apslēptas.
Ap pulkvedi ņirbēja daudzas sejas, zibēja zeltīti uzpleči ar lielgabaliem, līdzās rēgojās dzeltena kaste ar telefona klausulēm un vadiem, bet blakus kartona kārbām, kaudzē sakrautas, gulēja konservu bundžām līdzīgas rokas bumbas ar koka tverekļiem un vairāki ložmetēja lentu rituļi. Pulkveža kungam pie kreisā elkoņa atradās kājminamā šujmašīna, bet pie labās kājas snuķi slēja ložmetējs. Telpas dziļumā, pustumsā, aiz spožam stienim piestiprinātiem aizkariem kāda balss aizvilkdamās kliedza — kā varēja noprast — telefonā: «Jā … jā … es saku. Es saku: jā, jā. Jā, es saku.» Dzinn- inn … — noskanēja zvans … Ti-ū — kaut kur iedobē maigi iedziedājās putniņš un sāka murmināt jauniņš bass: